Dabas objekti Lietuvā

Stelmužes muižas parks izveidots 18.gs. vidū uz dienvidiem no Stelmužes ezera. No visām pusēm uz pakalna esošo Jēzus tā Kunga krusta baznīcu ved līkumotas takas, augu valstī dominē liepas, kļavas, ozoli, gobas, bērzi, egles, oši, priedes. Stelmužes muižas parka pakalna pakājē atrodams Laimes avots, var pastaigāt pa ozolu aleju.

Stelmužes ozols – vecākais un resnākais Lietuvā augošais ozols ir viens no senākajiem ozoliem Eiropā. Lēš, ka tā vecums ir ap 1500 – 2000 gadiem, tā diametrs ir rekordliels – 3,5 m (lai stumbru apņemtu, vajag 8 – 9 vīrus), augstums 23 m.

Kauņas jūras reģionālais parks (Kauno marių regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Tas ietver Nemunas HES uzpludināto posmu – lielāko Lietuvas ūdenskrātuvi no Kauņas līdz Piļonas (Piliuona) ciemam. Viena no nozīmīgākajām parka vērtībām ir ainava, kas veidojusies ilgā cilvēka un dabas mijiedarbībā. Parkā konstatētas 950 augu sugas, 600 dzīvnieku, t.sk. - 34 zivju sugas. Parka nozīmīgas dabas vērtības ir meži, augstie purvi, kadiķu audze. Parkā ir apskatāmi dažādu vēsturisko periodu liecinieki – senču pilskalni, Pažaislis klosteris, Kauņas cietokšņa Piektais forts, kā arī Rumšišķes (Rumšiškės) brīvdabas muzejs – viens no lielākajiem (195 ha) šāda veida muzejiem Eiropā. Vaišvīdavā (Vaišvydava) ir izveidots parka apmeklētāju centrs, parkā ir dabas takas, piemēram, Žiegždriai ģeoloģiskā taka un Dubravos izziņas taka.

Reškutenu (Reškutėnai) ciema apkārtnē ir atjaunots neliels mitrājs, kura malā uzcelts putnu vērošanas tornis. Ja paveicas, pavasaros te var dzirdēt vai redzēt tādas retas un aizsargājamas putnu sugas kā ķikutu Gallinago media, ormanīti Porzana porzana, melnkakla dūkuri Podiceps nigricollis, griezi Crex crex u.c. Ciema ainava īpaši pievilcīga ir pieneņu un ābeļu ziedēšanas laikā. No putnu vērošanas torņa var redzēt vietas, kur akmens laikmetā dzīvojuši cilvēki. Blakus esošajā purvainajā pļavā bijis ezera līcis, kur tika būvēti ciemati līdzīgi kā Āraišu ezerpils gadījumā.

Viens no iespaidīgākajiem nacionālā parka pilskalniem, kura piekājē atradusies senpilsēta. Arheoloģisko izrakumu gaitā te atrastas kuršu senlietas. Tiesa, mežs un biezais augājs traucē uztvert šī nozīmīgā arheoloģijas pieminekļa patiesos apjomus un formu. Uz pilskalnu vasarās ved izpļauta taka. Ja esat Žemaišu Kalvarijas pusē un atliek brīvs brīdis, tad savā maršrutā var iekļaut arī šo apskates objektu.

Pirms Jodkrantes (braucot no Klaipēdas puses) ceļa kreisajā (austrumu) pusē paveras neliels Kuršu jomas paplašinājums – t.s. Dzintara līcis. 1855. g., padziļinot kuģu ceļu, te nejauši atklāja dzintara iegulas. Drīz pēc tam tika nodibināts dzintara ieguves uzņēmums, kas kā lēto darbaspēku izmantoja tuvējās Jodkrantes iedzīvotājus. Palielinot dzintara ieguves apjomus, Jodkrantē uzcēla strādnieku barakas, atvēra laivu remonta darbnīcu un niršanas apģērbu veikalu. Dzintara ieguve notika tikai vasarās, tādēļ darbs ritēja trīs maiņās. Tādējādi no 1860. – 1890. g. Te ieguva 2250 t dzintara! Dzintara līča dibenā (1860. – 1881.) atrada unikālus neolīta un bronzas laikmeta dzintara izstrādājumus. Lielākā daļa no tiem nokļuva tā laika Karalauču (Karliaučiaus) universitātes kolekcijā, no kurienes 1944 g. daļu aizveda uz Gotingenas universitātes Ģeoloģijas un paleontoloģijas muzeju, bet atlikusī - pazuda. Iespējams, ka tā gāja bojā 2. pasaules kara beigu posmā. Dzintara izstrādājumu kopijas var apskatīt Nidā, Mizgirju (Mizgirių) dzintara galerijā - muzejā.

Sala Nemunas deltā. Entogrāfiskais muzejs, Uostadvaris bāka, putnu vērošanas tornis.

Dviragio ezera salā atrodošie Salu muiža un parks no putna lidojuma atgādina Lietuvas kartes aprises. Muižas saimniecības austrumu pusē esošais parks – jaukta plānojuma. Tas ir viens no senākajiem parkiem Lietuvā. Vēl Radviļiem saimniekojot, te bija meža parks, kurā koki netika cirsti. Parkā valdīja vietējo sugu lapu koku – kļavas, liepas, oši, apses, kuri šobrīd jau ir divi simtu gadu veci. Uz ezera pusi stiepjošā taka savieno aleju ar parka taku pie ezera. Līdz mūsdienām ir saglabājušies apstādījumi, aleju fragmenti.

Botāniskais dārzs dibināts 1923. gadā kā visas Lietuvas botānikas zinātņu centrs. Dārza platība pārsniedz 60 hektārus, publikai pieejamās ekspozīcijas – aptuveni 30 hektāru.

Tītuvēnu reģionālais parks (Tytuvėnų regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Parkam raksturīga ainavu daudzveidība – te ir sastopami lieli mežu masīvi, purvi, ezeri, upītes. Šejienes reljefa veidotājs tāpat kā citur Baltijas valstīs ir bijis ledājs, kas atnesis un atstājis aiz sevis garas laukakmeņu grēdas. Kopumā parkā ir konstatētas 603 augu un 787 dzīvnieku sugas. Parkā aug veci un dabiski boreālie (ziemeļu) meži, veci un jaukti platlapju meži ar ozoliem, liepām, kļavām, ošiem un gobām, sugām bagāti egļu meži, staignāju meži, nogāžu un gravu meži, purvaini meži un aluviālie (pārplūstošie) meži. Parkā esošās pļavas un tīrumi ir nozīmīga dzērvju atpūtas vieta migrāciju laikā, kad te pulcējās tūkstošiem putnu. Šiluvas baznīca un Tītuvēnu klosteris ir svētceļnieku galamērķis vairāk nekā 500 gadu garumā. 

Plunge ir slavena ar savu kunigaiša Oginska parku. Jauktā tipa 18. – 19. gadsimta parks izveidots žemaiču svētā meža - upurkalna vietā. Parka lepnums – viens no Lietuvas vecākajiem un lielākajiem – Pērkona ozols, leģendām apvītā Raudošā liepa, Piecstumbru osis. Pēc kunigaiša M. Oginska pavēles tika izrakti septiņi dīķi ar kaskādēm, kurus savieno akmens tiltu slūžas. Blakus plūstošā Babrungo upe piešķir parkam īpaši ainavisku skatu.

Parks atrodas Biržuvēnu muižas parka galvenajā daļa, kungu mājas apkārtnē. Parka izveidei izmantots Virvītes upes ielejas reljefs, parka ūdens krātuvei – vecupe. Centrālajai daļai raksturīgas regulāras, pārējai – ainaviskā plānojuma iezīmes. Muižai iepretī stāv antīka stila skulptūra, rietumpusē – koka lapene. Parkā dominē vietējo koku sugas. No introducētiem apstādījumiem aug Eiropas lapegles, Trāķu kļava, rietumu tūjas.  Izceļas upes krastā augošu ozolu grupas un parka centrālajā daļā esošā mazlapu liepu aleja, kas ved līdz dīķim muižas virzienā.