Dabas objekti Lietuvā

Tas ir viens no pirmajiem Lietuvas botāniskajiem parkiem. 1928.gadā I.Navidanskas, kuram tolaik bija vien 16 gadu, uzsāka parka veidošanu. 1965.gadā parku nodēvēja par Žemaitijas botānisko parku. Izidors kopā ar dēlu Rapolu, kurš šobrīd ir parka īpašnieks, turpināja paplašināt parku.

Nemunas loku reģionālais parks (Nemuno kilpų regioninis parkas) ir dibināts 1992. g. un tā mērķis ir augu, dzīvnieku, ainavas un ģeoloģisko dabas pieminekļu aizsardzība. Parks ietver piecus lielus Nemunas upes lokus, kuru centrā atrodas Birštonas – viens no nozīmīgākajiem Lietuvas kūrortiem. Nemunas loku stāvajos krastos vietām redzami iespaidīgi nogulumiežu atsegumi. No dabas daudzveidības un ainavas viedokļa nozīmīgas ir arī Nemunas pieteku dziļās gravas. Parkā sastopami veci nogāžu un gravu meži. Punes (Punia) un Prienu (Prienai) mežos aug Lietuvā augstākie koki. Kopumā parkā ir konstatētas 973 augu un 1713 dzīvnieku (zīdītāji, putni, abinieki, rāpuļi, kukaiņi u.c.) un 505 sēņu sugas. Kā nozīmīgi kultūras tradīciju turpinātāji ir jāpiemin Prienu kokapstrādes meistari, kas gatavo koka krustus.
Izcili ainavisks Nemunas upes posms starp Alītu (Alytus) un Pakuonis, kur upe veido vairākus plašus meandru lokus ar līdz pat 40 m augstiem morēnas atsegumiem. Birštonas pilsētā atrodas reģionālā parka apmeklētāju centrs.

Viens no ainaviskākajiem Nemunas pilskalniem ar skaistu skatu uz upes ieleju. 13. – 14. gs. šeit atradās militārs nocietinājums (nav saglabājies).

Botāniskais dārzs dibināts 1993. gadā gleznainajā Danes upes ielejā. Tas aizņem aptuveni 9,3 hektārus. No 2002.gada dārzam piešķirts dendroloģiskā parka statuss.

Aiz Gārņu kalna Kuršu jomas pusē sākas ~ 9 km garš klaju un smilšainu kāpu posms, kas ir viena no neparastākajām Baltijas teritorijām. Tās aizsardzības nolūkos ir izveidots dabas rezervāts. Šī ir arī viena no vietām, kur klejojošās smilšu kāpas apraka Kuršu jomas ciemus. Kā to iepazīt? Spēkratu un divriteņu vadītājiem ir jābrauc līdz ceturtajam (pēc kārtas) autostāvlaukumam un jādodas atklāt Baltijas lielākais smilšu tuksnesis. Lai saglabātu šejienes ainavu un trauslo augāju, kā arī neveicinātu smilšu tālāku kustību, cauri Nagļu dabas rezervātam ir izveidota īpaša koka laipu taka. Kāpas augšdaļas smiltājos laipa beidzas, taču tālāk redzams ar koka mietiņiem marķēts „koridors". Šī ir ļoti populāra pastaigu, izziņas, fotografēšanas un gleznošanas vieta. No kāpu vaļņa virsotnes paveras fantastisks skats un Kuršu strēli, Kuršu jomas un Baltijas jūras zilajiem ūdeņiem. Uzmanību! Šī ir vienīgā vieta no Kopgaļa līdz Nidai, kur klajo un smilšaino kāpu apskatei ir izveidota īpaša taka. Citviet pa kāpu smiltājiem staigāt vai citādi pārvietoties nav atļauts!

Viens no iespaidīgākajiem nacionālā parka pilskalniem, kura piekājē atradusies senpilsēta. Arheoloģisko izrakumu gaitā te atrastas kuršu senlietas. Tiesa, mežs un biezais augājs traucē uztvert šī nozīmīgā arheoloģijas pieminekļa patiesos apjomus un formu. Uz pilskalnu vasarās ved izpļauta taka. Ja esat Žemaišu Kalvarijas pusē un atliek brīvs brīdis, tad savā maršrutā var iekļaut arī šo apskates objektu.

Salantu reģionālā parka (Salantu regioninis parkas) galvenās ainavas veidotājas ir Erlas, Minijas un Salantas upju senielejas, kas izteikti atklātajam apvidum piešķir zināmu “rozīnīti”. Parka teritorijā atrodas Lietuvā lielākais kadiķu mežs. Kadiķu audzes, kurās redzami ledāja atstātie laukakmeņi ir raksturīgi tikai šim reģionālajam parkam. Akmeņi neparastā veidā ir arī eksponēti Mosēdes (Mosėdis) pilsētiņā un Vilius Orvidas saimniecībā pie Salantiem. Kopumā parkā konstatētas 570 augu sugas un 793 dzīvnieku, t.sk. bezmugurkulnieku sugas. Salantu apkaimē ir saglabāts vietējais dialekts, tiek svinēti vasaras saulgrieži, bet vecākās paaudzes iedzīvotāji reliģisku svētku laikā pulcējas pie kapelām un dzied t.s. piekopj maija (Gegužinė) lūgšanas. Parka apmeklētāju centrs atrodas Salantos.

Baltu augu muzejs dibināts 2014.gadā sadarbībā ar Šauļu universitātes botānisko dārzu. Apmeklētājus gaida 85 m garš un 40 m plats objekts, kura teritorija – 0.34 ha.

Reškutenu (Reškutėnai) ciema apkārtnē ir atjaunots neliels mitrājs, kura malā uzcelts putnu vērošanas tornis. Ja paveicas, pavasaros te var dzirdēt vai redzēt tādas retas un aizsargājamas putnu sugas kā ķikutu Gallinago media, ormanīti Porzana porzana, melnkakla dūkuri Podiceps nigricollis, griezi Crex crex u.c. Ciema ainava īpaši pievilcīga ir pieneņu un ābeļu ziedēšanas laikā. No putnu vērošanas torņa var redzēt vietas, kur akmens laikmetā dzīvojuši cilvēki. Blakus esošajā purvainajā pļavā bijis ezera līcis, kur tika būvēti ciemati līdzīgi kā Āraišu ezerpils gadījumā.

Plunge ir slavena ar savu kunigaiša Oginska parku. Jauktā tipa 18. – 19. gadsimta parks izveidots žemaiču svētā meža - upurkalna vietā. Parka lepnums – viens no Lietuvas vecākajiem un lielākajiem – Pērkona ozols, leģendām apvītā Raudošā liepa, Piecstumbru osis. Pēc kunigaiša M. Oginska pavēles tika izrakti septiņi dīķi ar kaskādēm, kurus savieno akmens tiltu slūžas. Blakus plūstošā Babrungo upe piešķir parkam īpaši ainavisku skatu.

Tītuvēnu reģionālais parks (Tytuvėnų regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Parkam raksturīga ainavu daudzveidība – te ir sastopami lieli mežu masīvi, purvi, ezeri, upītes. Šejienes reljefa veidotājs tāpat kā citur Baltijas valstīs ir bijis ledājs, kas atnesis un atstājis aiz sevis garas laukakmeņu grēdas. Kopumā parkā ir konstatētas 603 augu un 787 dzīvnieku sugas. Parkā aug veci un dabiski boreālie (ziemeļu) meži, veci un jaukti platlapju meži ar ozoliem, liepām, kļavām, ošiem un gobām, sugām bagāti egļu meži, staignāju meži, nogāžu un gravu meži, purvaini meži un aluviālie (pārplūstošie) meži. Parkā esošās pļavas un tīrumi ir nozīmīga dzērvju atpūtas vieta migrāciju laikā, kad te pulcējās tūkstošiem putnu. Šiluvas baznīca un Tītuvēnu klosteris ir svētceļnieku galamērķis vairāk nekā 500 gadu garumā. 

Ūla ir viena no skaistākajām un likumsakarīgi – arī populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm. Tās galvenā pievilcība ir skaistā ainava ar augstajiem upes krastiem, kuros slejas iespaidīgas smilšu kraujas līdzīgi kā Irbes krastos Latvijā. Laivošanu var sākt no Mančagires (Mančiagirė) vai Zervinos ciemiem un turpināt līdz Ūlas ietekai Merķē un tālāk pa Merķi līdz pat Merķinei un Nemunai. Ūla nav plata, taču posmā no Zervinos ciema tajā nav neviena koku aizgāzuma vai cita šķēršļa, kuram laiva būtu jānes apkārt. Ašā straume, asie līkumi, dzidrais ūdens un tajā redzamā zemūdens pasaule rada patiesi patīkamu sajūtu! Upes krastos atrodas gan publiskas (apsaimnieko Lietuvas valsts meži), gan privātas ūdenstūristu apmetnes un atpūtas vietas. Šī ir vienīgā Baltijas upe, kur ūdenstūristiem ir jāpērk licence. Ūlas krastos atrodas divi interesanti apskates objekti – Ūlas atsegums (Ūlos atodanga) un spēcīgs avots – Ūlas acs (Ūlos akis). Savukārt, Merķe jau ir jau krietni platāka upe, taču ar acīm redzamu straumi un dažviet pat jaukām straujtecēm. Kaut arī Merķes krasti ir mazapdzīvoti, tajos atradīsim piemērotas nakšņošanas vietas. Pa Ūlu un Merķi no Zervinos līdz Merķinei sanāk „mierīgs” pusotras - divas dienas ilgs brauciens.