Dabas objekti Lietuvā

Dzūkijas Nacionālais parks dibināts 1991. gadā. Tā ir lielākā Lietuvas īpaši aizsargājamā dabas teritorija un viens no mežainākajiem valsts apvidiem. Nacionālais parks ir bagāts ar upēm, kuru krastos nereti redzami iespaidīgi nogulumiežu atsegumi, kā arī simtiem avotu un avoksnāju. Starp vērtīgiem biotopiem pieminamas arī pļavas un palieņu pļavas, purvi u.c. mitrāji. Kopumā parkā konstatētas gandrīz 2000 augu sugas un 2108 dzīvnieku sugas, kukaiņus u.c. ieskaitot. Viena no nozīmīgākajām kultūrvēstures vērtībām ir etnogrāfiskie ciemi un saglabātās biškopības, amatniecības, arhitektūras, kulinārās u.c. Cilvēki izsenis dzīvojuši saskaņā ar dabu un izmantojuši tās bagātības – ogas, sēnes, bišu medu, tīro avotu un upju ūdeni un piekopuši dažādu amatu un biškopības tradīcijas. Pazīstama Dzūku tradīcija ir sēņu un ogu vākšana plašajos mežos. Parkā ir izveidoti kājāmgājēju, velotūrisma un ūdenstūrisma maršruti. Apmeklētāju centri atrodas Merķines (Merkinė) pilsētā un Marcinkoņa (Marcinkonys) ciemā.

Dubravas arboretumu iesāka viedot 1958.gadā Dubravas mežu pētniecības stacijā, blakus Kauņai esošajā Vaišvidavas ciematā. Te tiek vākti, saudzēti un eksponēti vērtīgi zinātnes, izglītojoši un dekoratīvi vietējie un ievestie dendrofloras augi. Arboretums aizņem ap 50 ha. Te tiek audzētie vairāk kā 800 sugu, pasugu, kā arī kultivētu pārkoksnētu augu. Dažas arboretuma daļas (priedulāju un ēriku dzimtas augu kolekcija, introdukcētā – karantīnas kokaudzētava, kā arī reto koku un krūmu ekspozīcija) drīkst apmeklēt tikai ar savlaicīgu saskaņošanu.

Botāniskais dārzs ir Šauļu universitātes apakšnodaļa.Tas ir jaunākais un platības ziņā mazākais botāniskais dārzs Lietuvā. 1958.gadā uzsākta dārza izveidošanas. Kopējā tā platība – 6,54 ha.

1991. gadā dibinātais Žemaitijas Nacionālais parks (Žemaitijos Nacionalinis parkas) atrodas Žemaitijas augstienes ziemeļrietumu daļā. Tā reljefu ir veidojis ledājs pirms aptuveni 12 000 gadu. Parks veidots ezeru, upju, mitrāju un mežu ekosistēmu, kā arī žemaišu kultūrvides aizsardzībai. Parkā atrodas Žemaitijas vēsturiskā novada lielākais ezers – Plateļu (Platelių), kas ir izraibināts ar pussalām, līčiem un salām. Ezeri kopumā aizņem ap 7 % no parka teritorijas, bet meži – aptuveni 45 %. Vecu priežu un egļu meži, kā arī jauktie meži ir viena no parka nozīmīgākajām dabas vērtībām. Vairākās vietās Nacionālajā parkā ir sastopami mitrāji, kas ir svarīga dzīves vide retām un aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām. Kopumā nacionālajā parkā ir konstatēta 1031 augu suga un ap 2500 dzīvnieku, t.sk. bezmugurkaulnieku sugas. Plateļu (Platelių) ezera piekraste ir populāra atpūtas vieta, īpaši vasaras laikā. Parka teritorijā atrodas daudzi populāri tūrisma objekti, izveidoti kājāmgājēju un velomaršruti. Populārākie kultūras pasākumi ir Meteņu (Užgavėnės) un saulgriežu svinēšana, kā arī reliģiskie svētki, kas notiek Žemaišu Kalvarija (Žemaičių Kalvarija) ciemā. Apmeklētāju centrs atrodas Plateļu pilsētas centrā.

Jodkrantes Raganu kalns ir liela paraboliska ar skujkoku mežu apaugusi kāpa. Tā koka skulptūru brīvdabas ekspozīcija (veidošanu uzsāka 1979. g.) ir viens no populārākajiem nacionālā parka apskates objektiem. Pa kāpas nogāzēm un augšpusi ir izveidota taka, kuras malās izvietotas ~ 80 (2007. g.) Lietuvas daiļamata meistaru darinātās koka skulptūras, kas ataino Lietuvas tautas daudzveidīgo mitoloģiskās pasaules tematiku. Takas apskatei nepieciešama ~ 1 h.

Kauņas jūras reģionālais parks (Kauno marių regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Tas ietver Nemunas HES uzpludināto posmu – lielāko Lietuvas ūdenskrātuvi no Kauņas līdz Piļonas (Piliuona) ciemam. Viena no nozīmīgākajām parka vērtībām ir ainava, kas veidojusies ilgā cilvēka un dabas mijiedarbībā. Parkā konstatētas 950 augu sugas, 600 dzīvnieku, t.sk. - 34 zivju sugas. Parka nozīmīgas dabas vērtības ir meži, augstie purvi, kadiķu audze. Parkā ir apskatāmi dažādu vēsturisko periodu liecinieki – senču pilskalni, Pažaislis klosteris, Kauņas cietokšņa Piektais forts, kā arī Rumšišķes (Rumšiškės) brīvdabas muzejs – viens no lielākajiem (195 ha) šāda veida muzejiem Eiropā. Vaišvīdavā (Vaišvydava) ir izveidots parka apmeklētāju centrs, parkā ir dabas takas, piemēram, Žiegždriai ģeoloģiskā taka un Dubravos izziņas taka.

Parks atrodas Biržuvēnu muižas parka galvenajā daļa, kungu mājas apkārtnē. Parka izveidei izmantots Virvītes upes ielejas reljefs, parka ūdens krātuvei – vecupe. Centrālajai daļai raksturīgas regulāras, pārējai – ainaviskā plānojuma iezīmes. Muižai iepretī stāv antīka stila skulptūra, rietumpusē – koka lapene. Parkā dominē vietējo koku sugas. No introducētiem apstādījumiem aug Eiropas lapegles, Trāķu kļava, rietumu tūjas.  Izceļas upes krastā augošu ozolu grupas un parka centrālajā daļā esošā mazlapu liepu aleja, kas ved līdz dīķim muižas virzienā.

Lietuvas lielākais sūnu purvs, kura aizsardzībai ir izveidots Čepkeļu dabas rezervāts. Pirms apmeklējuma ir jāreģistrējas Dzūkijas nacionālā parka apmeklētāju centrā (Marcinkonys, Šilagėlių gatve 11).

Vienīgo skolas botānisko dārzu Lietuvā sāka iekopt 1989. gadā Traupja skolā. Visas augu kolekcijas (kopumā Traupja botāniskajā dārzā aug jau vairāk nekā 8000 augu sugu, formu un šķirņu) ir savācis viens cilvēks – S. Obelevičus.

Ja apskatīta kodolraķešu bāze, tad var iziet 3,2 km garo Ploštines izziņas taku, kas sākas turpat netālu. Taka ved cauri dažādiem mežu tipiem, iepazīstinot ar sikspārņu būrīšiem (cilvēka radītas sikspārņu dzīves vietas), apkaimes augiem un putniem, kā arī aizsargājamu dabas pieminekli – Pileļu avotu (Pilelio šaltinis).

Pirms Jodkrantes (braucot no Klaipēdas puses) ceļa kreisajā (austrumu) pusē paveras neliels Kuršu jomas paplašinājums – t.s. Dzintara līcis. 1855. g., padziļinot kuģu ceļu, te nejauši atklāja dzintara iegulas. Drīz pēc tam tika nodibināts dzintara ieguves uzņēmums, kas kā lēto darbaspēku izmantoja tuvējās Jodkrantes iedzīvotājus. Palielinot dzintara ieguves apjomus, Jodkrantē uzcēla strādnieku barakas, atvēra laivu remonta darbnīcu un niršanas apģērbu veikalu. Dzintara ieguve notika tikai vasarās, tādēļ darbs ritēja trīs maiņās. Tādējādi no 1860. – 1890. g. Te ieguva 2250 t dzintara! Dzintara līča dibenā (1860. – 1881.) atrada unikālus neolīta un bronzas laikmeta dzintara izstrādājumus. Lielākā daļa no tiem nokļuva tā laika Karalauču (Karliaučiaus) universitātes kolekcijā, no kurienes 1944 g. daļu aizveda uz Gotingenas universitātes Ģeoloģijas un paleontoloģijas muzeju, bet atlikusī - pazuda. Iespējams, ka tā gāja bojā 2. pasaules kara beigu posmā. Dzintara izstrādājumu kopijas var apskatīt Nidā, Mizgirju (Mizgirių) dzintara galerijā - muzejā.

Braucot no Kopgaļa uz Jodkranti (Juodkrantė), autoceļš „uzskrien" Lāča galvas kāpā (Meškos galvos kopa), kur kreisajā (austrumu) pusē paveras dīvains skats ar sausiem kalnu priežu Pinus montana stumbriem, kas atgādina spocīgu pasaku mežu. Šeit 2006. g. pavasarī notika t.s. gadsimta ugunsgrēks, kā rezultātā izdega simtgadīgs priežu mežs 235 ha platībā. Vietas apskatei ir izveidota koka laipa.

Vienu kilometru garā lokveida taka, kas ved pa lielāku nacionālā parka meža masīvu, uzskatāmi attēlo Žemaitijas augstienes un tuvākās apkārtnes reljefa veidošanās vēsturi. No takas augstākā punkta – Mikitai kalna, kas ir sens pagānu upurkalns, paveras (ainaviska stiga) tālākas apkārtnes skats. Kā takas interesantākie apskates objekti ir jāmin teikām apvītais akmens ar Velna pēdu un ar akmeņiem izliktas akas paliekas.

Senākā Lietuvas ābele – augļkoks, kas ir botāniskais mantojuma objekts. Koka šķirne – mežābele. Tā ir vienīgā apsargājamā ābele Lietuvā.