Dabas objekti Lietuvā

Ja apskatīta kodolraķešu bāze, tad var iziet 3,2 km garo Ploštines izziņas taku, kas sākas turpat netālu. Taka ved cauri dažādiem mežu tipiem, iepazīstinot ar sikspārņu būrīšiem (cilvēka radītas sikspārņu dzīves vietas), apkaimes augiem un putniem, kā arī aizsargājamu dabas pieminekli – Pileļu avotu (Pilelio šaltinis).

Renavas parks (izveidots 19.gs.) ir viens no reprezentatīvā tipa Lietuvas parkiem, saglabājis pirmatnējās dabas skaistumu. Nelielā muižas parka parterī līdz mūsdienām saglabājušies ne mazums eksotisku koku. Parka ziemeļu daļā un meža parkā dominē kļavas, liepas, oši, egles, ozoli u.c. Parka lepnums – resnākā Lietuvas egle, kuras diametrs ir 1,2 metri; tāpat arī liepa, uz kuras nolīkušā stumbra izaugušie seši zari izveidojušies par pastāvīgiem vertikāliem stumbriem. Parkā ieved vīteņaugiem apstādītā lapene.

Veidots Augštaitijas augstienes ainavu un ezeraines, sugu un biotopu aizsardzībai.

Palangos botāniskais parks (Birutes parks) – Palangas Dzintara muzeju ieskaujošais botāniskais parks. Tas ir viens no Lietuvas skaistākajiem, bagātīgākajiem un koptākajiem parkiem. Izveidots svētās Birutes meža teritorijā un ilgu laiku starp vietējiem saukts par Birutes parku. Tā platība – 101,3 ha. Meistarīgi projektētais parks izceļas ar lielu dabas skatu daudzvedību, rūpīgi izveidotām takām, laukumos iekoptām puķu dobēm, diviem dīķiem, mazās arhitektūras elementiem.

Dviragio ezera salā atrodošie Salu muiža un parks no putna lidojuma atgādina Lietuvas kartes aprises. Muižas saimniecības austrumu pusē esošais parks – jaukta plānojuma. Tas ir viens no senākajiem parkiem Lietuvā. Vēl Radviļiem saimniekojot, te bija meža parks, kurā koki netika cirsti. Parkā valdīja vietējo sugu lapu koku – kļavas, liepas, oši, apses, kuri šobrīd jau ir divi simtu gadu veci. Uz ezera pusi stiepjošā taka savieno aleju ar parka taku pie ezera. Līdz mūsdienām ir saglabājušies apstādījumi, aleju fragmenti.

Nepilnus 100 km garš un līdz 36 km plats saldūdens līcis, kas ziemeļos (starp Klaipēdas ostu un Kopgali) ir savienots ar Baltijas jūru. No Baltijas jūras to atdala iespaidīgā Kuršu kāpu strēle. Kuršu jomā ietek lielākā Lietuvas upe – Nemuna. Kuršu jomas krasti ir g.k. apauguši ar niedrēm, daudzviet purvaini un pat grūti pieejami. Jau kopš seniem laikiem Kuršu joma ir bijusi ļoti nozīmīga vietējo cilvēku ikdienas nodarbes – zivju zvejas vieta. Kuršu joma un tās skaistās ainavas ir daudzviet vērojamas gan no Kuršu kāpu ciemiem, gan arī augstāko kāpu virsotnēm. Kuršu jomu ar prāmi šķērso ikviens, kas no Lietuvas (Krievijas pusē Kuršu strēle ir savienota ar Kaļiņingradas (kādreiz – Sembijas) pussalu) dodas uz Kuršu kāpām.

Braucot no Kopgaļa uz Jodkranti (Juodkrantė), autoceļš „uzskrien" Lāča galvas kāpā (Meškos galvos kopa), kur kreisajā (austrumu) pusē paveras dīvains skats ar sausiem kalnu priežu Pinus montana stumbriem, kas atgādina spocīgu pasaku mežu. Šeit 2006. g. pavasarī notika t.s. gadsimta ugunsgrēks, kā rezultātā izdega simtgadīgs priežu mežs 235 ha platībā. Vietas apskatei ir izveidota koka laipa.

Veisieji reģionālais parks (Veisiejų regioninis parkas) veidots (1992.g.) Sudavas augstienes (Sūduvos aukštuma) ainavu, bioloģiskās daudzveidības un kultūras pieminekļu aizsardzībai. Viena no parka bagātībām ir ezeri, kuru iegarenās formas liecina par ledāja darbības rezultātu. Pēdējā apledojuma laikā šeit atradusies ledāja mala. Ezerus (kopā – 37) ieskauj lielāki meža masīvi uz kontinentālām (iekšzemes) kāpām, kas piemēroti atpūtai dabā, dabas vērošanai, ogošanai un sēņošanai. Parkā ir iekārtotas peldvietas, kur patīkami gremdēties vasaras tveicē, izveidotas dabas takas, bet mazās upītes, kas savieno ezerus, ir piemērotas braucieniem ar kanoe laivām. Veisieji reģionālā parka teritorijā ir liela augu un dzīvnieku daudzveidība. Šeit tiek aizsargātas arī tādas retas sugas kā Eiropas kokuvarde Hyla arborea (parka simbols), purva bruņurupucis Emys orbicularis, dažādas orhideju sugas u.c.

Tas ir viens no pirmajiem Lietuvas botāniskajiem parkiem. 1928.gadā I.Navidanskas, kuram tolaik bija vien 16 gadu, uzsāka parka veidošanu. 1965.gadā parku nodēvēja par Žemaitijas botānisko parku. Izidors kopā ar dēlu Rapolu, kurš šobrīd ir parka īpašnieks, turpināja paplašināt parku.

Salantu reģionālā parka (Salantu regioninis parkas) galvenās ainavas veidotājas ir Erlas, Minijas un Salantas upju senielejas, kas izteikti atklātajam apvidum piešķir zināmu “rozīnīti”. Parka teritorijā atrodas Lietuvā lielākais kadiķu mežs. Kadiķu audzes, kurās redzami ledāja atstātie laukakmeņi ir raksturīgi tikai šim reģionālajam parkam. Akmeņi neparastā veidā ir arī eksponēti Mosēdes (Mosėdis) pilsētiņā un Vilius Orvidas saimniecībā pie Salantiem. Kopumā parkā konstatētas 570 augu sugas un 793 dzīvnieku, t.sk. bezmugurkulnieku sugas. Salantu apkaimē ir saglabāts vietējais dialekts, tiek svinēti vasaras saulgrieži, bet vecākās paaudzes iedzīvotāji reliģisku svētku laikā pulcējas pie kapelām un dzied t.s. piekopj maija (Gegužinė) lūgšanas. Parka apmeklētāju centrs atrodas Salantos.

Viens no ainaviskākajiem Nemunas pilskalniem ar skaistu skatu uz upes ieleju. 13. – 14. gs. šeit atradās militārs nocietinājums (nav saglabājies).

Kurtuvēnu reģionālais parks (Kurtuvėnų regioninis parkas) ir mežu, ūdeņu un mitrāju valstība. Parka reljefs ir izteikti paugurains, tādēļ tas nav ticis izmantots lauksaimniecības vajadzībām. Dabas apvidus, kurā nelielā teritorijā novērojamas daudzveidīgas reljefa formas – augsti pauguri, izteiktas upju ielejas, gravas, termokarsta piltuves, kontinentālas kāpas u.c. Te ir sastopami boreālie (ziemeļu) meži, staignāju meži un purvaini meži, sugām bagāti egļu meži, neskarti purvi, pārejas purvi un slīkšņas, avoti un avoksnāji, dažāda tipa zālāji, sausas un mitras pļavas. Kopumā parkā ir konstatētas 978 augu un 1475 dzīvnieku sugas. Kurtuvēnu apkaime ir populāra dažādu tradīciju svinēšanas vieta. Šeit atzīmē masļeņicu (iekļauta Lietuvas nemateriālā mantojuma sarakstā), vasaras un ziemas saulgriežus u.c. Kurtuvēni ir pazīstama ar zivsaimnieciskajām tradīcijām. Parka apmeklētāju centrs atrodas Kurtuvēnu muižas ratnīcā.

Dubīsas reģionālais parks (Dubysos regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Veidots Dubīsas upes ainaviskās senlejas aizsardzībai. Dubīsa – viena no populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm (liels kritums, straujteces, ainaviski krasti). Tas aptver iespaidīgo Dubīsas ieleju, kuras dziļums sasniedz līdz pat 40 m, bet platums – līdz puskilometram. Skaistās ielejas nogāzes pāršķeļ dziļās sānu pieteku gravas. Šeit sastopami tādi nozīmīgi un Eiropas mērogā aizsargājami biotopi kā sausi zālāji kaļķainās augsnēs, sugām bagātas ganības un ganību pļavas, kuras apsaimnieko vietējie mājlopi, mēreni mitras pļavas, veci un dabiski boreālie (ziemeļu) meži, nogāžu un gravu meži un ozolu meži. Šeit kopumā konstatētas 805 augu sugas, 922 dzīvnieku sugas, no kurām daudzas ir aizsargājamas un reti sastopamas Lietuvas un Baltijas mērogā. Šejienes neparastais dabas skaistums ir ietekmējis senās pagānu tradīcijas – Betīgalā (Betygala) dzīvojis pēdējais pagānu priesteris Gintautas, kuru sauca par krīvu krīvu (krivių krivaitis). Tā dēvēja senos baltu tautu galvenos priesterus. Slavenā lietuviešu dzejnieka Mairoņa (1862. – 1932.) sētā ir izveidots etnogrāfiskais muzejs. Parka apmeklētāju centrs atrodas Kaulakiai ciemā.