Dabas objekti Lietuvā

Ūla ir viena no skaistākajām un likumsakarīgi – arī populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm. Tās galvenā pievilcība ir skaistā ainava ar augstajiem upes krastiem, kuros slejas iespaidīgas smilšu kraujas līdzīgi kā Irbes krastos Latvijā. Laivošanu var sākt no Mančagires (Mančiagirė) vai Zervinos ciemiem un turpināt līdz Ūlas ietekai Merķē un tālāk pa Merķi līdz pat Merķinei un Nemunai. Ūla nav plata, taču posmā no Zervinos ciema tajā nav neviena koku aizgāzuma vai cita šķēršļa, kuram laiva būtu jānes apkārt. Ašā straume, asie līkumi, dzidrais ūdens un tajā redzamā zemūdens pasaule rada patiesi patīkamu sajūtu! Upes krastos atrodas gan publiskas (apsaimnieko Lietuvas valsts meži), gan privātas ūdenstūristu apmetnes un atpūtas vietas. Šī ir vienīgā Baltijas upe, kur ūdenstūristiem ir jāpērk licence. Ūlas krastos atrodas divi interesanti apskates objekti – Ūlas atsegums (Ūlos atodanga) un spēcīgs avots – Ūlas acs (Ūlos akis). Savukārt, Merķe jau ir jau krietni platāka upe, taču ar acīm redzamu straumi un dažviet pat jaukām straujtecēm. Kaut arī Merķes krasti ir mazapdzīvoti, tajos atradīsim piemērotas nakšņošanas vietas. Pa Ūlu un Merķi no Zervinos līdz Merķinei sanāk „mierīgs” pusotras - divas dienas ilgs brauciens.

Teritorijas ziņā – iespaidīgākais Baltijas kāpu komplekss. Vienīgā vieta Baltijā, kur tik lielā teritorijā var apskatīt klajus kāpu smiltājus, kas joprojām ir aktīvi un vēja ietekmē veido t.s. eolās reljefa formas. Apmeklētājiem izveidotas takas, laipas, cauri kāpai iet asfaltēts veloceliņš. Kāpas aizsardzības nolūkā izveidots Kuršu kāpu nacionālais parks.

Tas ir viens no pirmajiem Lietuvas botāniskajiem parkiem. 1928.gadā I.Navidanskas, kuram tolaik bija vien 16 gadu, uzsāka parka veidošanu. 1965.gadā parku nodēvēja par Žemaitijas botānisko parku. Izidors kopā ar dēlu Rapolu, kurš šobrīd ir parka īpašnieks, turpināja paplašināt parku.

Žagares reģionālais parks organizē dažādas ekskursijas, izglītojošas programmas bērniem un senioriem un jauniešu nometnes. 

Žagare jau sen ir pazīstama ar savu īpašo ķiršu šķirni, kuru Latvijā pazīst ar nosaukumu ‘Latvijas zemais’, bet lietuvisko nosaukumu varētu tulkot kā ‘Žagares ķirši’. Tai ir vairākas variācijas, kas atšķiras ar dažādu nogatavošanās laiku, ražīgumu, augļu koku formu un citam pazīmēm. Līdz pat mūsdienām šie ķirši aug gandrīz ikvienās mājās un ir kā ekskluzīvs Žagares simbols.  

Ja apskatīta kodolraķešu bāze, tad var iziet 3,2 km garo Ploštines izziņas taku, kas sākas turpat netālu. Taka ved cauri dažādiem mežu tipiem, iepazīstinot ar sikspārņu būrīšiem (cilvēka radītas sikspārņu dzīves vietas), apkaimes augiem un putniem, kā arī aizsargājamu dabas pieminekli – Pileļu avotu (Pilelio šaltinis).

Veidots Augštaitijas augstienes ainavu un ezeraines, sugu un biotopu aizsardzībai.

Ap 9,5 km garais un līdz kilometru platais ezers atrodas subglaciālā – t.i. ledāja veidotā vagā, tādēļ tas ir ne tikai Lietuvas, bet arī otrs Baltijas dziļākais ezers (pēc dažādiem avotiem 60,5 m vai 62,5 m). Tauragna dienvidu krastā paceļas Taurapils pilskalns (Taurapilio piliakalnis). Saglabājušies nostāsti gan par pagānu priesteri, kas te dzīvojis, gan nogrimušu baznīcu, gan laikiem, kad pilskalnu no visām pusēm apņēmis ūdens. No pilskalna plakuma paveras visaptverošs skats uz Tauragnu.

Pirms Jodkrantes (braucot no Klaipēdas puses) ceļa kreisajā (austrumu) pusē paveras neliels Kuršu jomas paplašinājums – t.s. Dzintara līcis. 1855. g., padziļinot kuģu ceļu, te nejauši atklāja dzintara iegulas. Drīz pēc tam tika nodibināts dzintara ieguves uzņēmums, kas kā lēto darbaspēku izmantoja tuvējās Jodkrantes iedzīvotājus. Palielinot dzintara ieguves apjomus, Jodkrantē uzcēla strādnieku barakas, atvēra laivu remonta darbnīcu un niršanas apģērbu veikalu. Dzintara ieguve notika tikai vasarās, tādēļ darbs ritēja trīs maiņās. Tādējādi no 1860. – 1890. g. Te ieguva 2250 t dzintara! Dzintara līča dibenā (1860. – 1881.) atrada unikālus neolīta un bronzas laikmeta dzintara izstrādājumus. Lielākā daļa no tiem nokļuva tā laika Karalauču (Karliaučiaus) universitātes kolekcijā, no kurienes 1944 g. daļu aizveda uz Gotingenas universitātes Ģeoloģijas un paleontoloģijas muzeju, bet atlikusī - pazuda. Iespējams, ka tā gāja bojā 2. pasaules kara beigu posmā. Dzintara izstrādājumu kopijas var apskatīt Nidā, Mizgirju (Mizgirių) dzintara galerijā - muzejā.

Aiz Gārņu kalna Kuršu jomas pusē sākas ~ 9 km garš klaju un smilšainu kāpu posms, kas ir viena no neparastākajām Baltijas teritorijām. Tās aizsardzības nolūkos ir izveidots dabas rezervāts. Šī ir arī viena no vietām, kur klejojošās smilšu kāpas apraka Kuršu jomas ciemus. Kā to iepazīt? Spēkratu un divriteņu vadītājiem ir jābrauc līdz ceturtajam (pēc kārtas) autostāvlaukumam un jādodas atklāt Baltijas lielākais smilšu tuksnesis. Lai saglabātu šejienes ainavu un trauslo augāju, kā arī neveicinātu smilšu tālāku kustību, cauri Nagļu dabas rezervātam ir izveidota īpaša koka laipu taka. Kāpas augšdaļas smiltājos laipa beidzas, taču tālāk redzams ar koka mietiņiem marķēts „koridors". Šī ir ļoti populāra pastaigu, izziņas, fotografēšanas un gleznošanas vieta. No kāpu vaļņa virsotnes paveras fantastisks skats un Kuršu strēli, Kuršu jomas un Baltijas jūras zilajiem ūdeņiem. Uzmanību! Šī ir vienīgā vieta no Kopgaļa līdz Nidai, kur klajo un smilšaino kāpu apskatei ir izveidota īpaša taka. Citviet pa kāpu smiltājiem staigāt vai citādi pārvietoties nav atļauts!

Reškutenu (Reškutėnai) ciema apkārtnē ir atjaunots neliels mitrājs, kura malā uzcelts putnu vērošanas tornis. Ja paveicas, pavasaros te var dzirdēt vai redzēt tādas retas un aizsargājamas putnu sugas kā ķikutu Gallinago media, ormanīti Porzana porzana, melnkakla dūkuri Podiceps nigricollis, griezi Crex crex u.c. Ciema ainava īpaši pievilcīga ir pieneņu un ābeļu ziedēšanas laikā. No putnu vērošanas torņa var redzēt vietas, kur akmens laikmetā dzīvojuši cilvēki. Blakus esošajā purvainajā pļavā bijis ezera līcis, kur tika būvēti ciemati līdzīgi kā Āraišu ezerpils gadījumā.

Parkā izveidoti pieci labirinti, saposti ar dekoratīviem augiem, apstādīti puķēm, ārstniecības zālēm – mārsiliem, flokšiem, peonijām, tauksaknēm, asinszālēm, jasmīniem, cidonijām, spulgnaglenēm, kurpītēm, raudenēm, estragonu, prīmulām, strutenēm, staģēm, mētrām, zeltslotiņu, vīgriezēm u.c. Garākais labirinta ceļš – 1.7 km garš. Vēloties iziet visus piecus šobrīd iekārtotos labirinatus, tas aizņemtu četrarpus kilometrus. Parkā izveidotas trīs ģeometriskas figūras – kupols, mandala, merkaba.

Ainaviskais Pakrujo muižas parks, kura struktūra palikusi līdz mūsdienām, ticis iekopts 1850. – 1860. gadā. No vienas puses dabisku teritorijas robežu izveido aizsprostotās Kruojas upes josla, no otras puses teritoriju aptver laukakmeņu žogs. Pēc to laiku angļu parku formēšanas shēmas priekšroka tika dabiskai ainavai un dabīguma imitācijai. Parkā aug aptuveni 26 nosaukumu koki, starp kuriem – vēl pirms pāris simtu gadiem atvestie un iestādītie retie augi no pasaules dažādām malām.