Dabas objekti Lietuvā

Sala Nemunas deltā. Entogrāfiskais muzejs, Uostadvaris bāka, putnu vērošanas tornis.

Četrus kilometrus garā lokveida un marķētā dabas taka meklējama Plateļu pilsētiņas ziemeļaustrumu daļā. Tā ved pa dažādiem biotopiem – mežu, purvu, ezera malu, atklājot dažādas ainavas un tajās mītošās augu, putnu un dzīvnieku sugas. Šī ir interesantākā un ainaviskākā no Žemaitijas nacionālā parka takām.

Pirms Jodkrantes (braucot no Klaipēdas puses) ceļa kreisajā (austrumu) pusē paveras neliels Kuršu jomas paplašinājums – t.s. Dzintara līcis. 1855. g., padziļinot kuģu ceļu, te nejauši atklāja dzintara iegulas. Drīz pēc tam tika nodibināts dzintara ieguves uzņēmums, kas kā lēto darbaspēku izmantoja tuvējās Jodkrantes iedzīvotājus. Palielinot dzintara ieguves apjomus, Jodkrantē uzcēla strādnieku barakas, atvēra laivu remonta darbnīcu un niršanas apģērbu veikalu. Dzintara ieguve notika tikai vasarās, tādēļ darbs ritēja trīs maiņās. Tādējādi no 1860. – 1890. g. Te ieguva 2250 t dzintara! Dzintara līča dibenā (1860. – 1881.) atrada unikālus neolīta un bronzas laikmeta dzintara izstrādājumus. Lielākā daļa no tiem nokļuva tā laika Karalauču (Karliaučiaus) universitātes kolekcijā, no kurienes 1944 g. daļu aizveda uz Gotingenas universitātes Ģeoloģijas un paleontoloģijas muzeju, bet atlikusī - pazuda. Iespējams, ka tā gāja bojā 2. pasaules kara beigu posmā. Dzintara izstrādājumu kopijas var apskatīt Nidā, Mizgirju (Mizgirių) dzintara galerijā - muzejā.

Jaukta plāna Ilzenberga muižas parks, izveidots 19.gs. otrajā pusē, ir palicis tāds pats līdz mūsdienām. Gleznaina, izteiksmīga reljefa vietā starp Ilgio un Apvalasa ezeriem. Atjaunojot parku, saglabāta bijušā parka telpiskā struktūra. 

Parks aizņem 10 ha teritoriju un ir veidots no divām daļām. Pirmā – tā ir salīdzinoši prezīca tainsstūra formas teritorija blakus muižai, apjozta ar mazlapu liepu rindām un ainaviski izvietotiem vietējo un introducēto koku sugu stādījumiem. Otrā daļā – dabiskā meža tipa stādījumi.

Lielākais Ilzenberga muižas parkā augošais ozols ir pasludināts par valsts apskargājamo dabas mantojuma objektu. Šī varenā koka stumbra apkārtmērs – 6.3 m, diametrs – 2 m, augstums – 30,5 m.

Botāniskais dārzs ir Šauļu universitātes apakšnodaļa.Tas ir jaunākais un platības ziņā mazākais botāniskais dārzs Lietuvā. 1958.gadā uzsākta dārza izveidošanas. Kopējā tā platība – 6,54 ha.

Dubīsas reģionālais parks (Dubysos regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Veidots Dubīsas upes ainaviskās senlejas aizsardzībai. Dubīsa – viena no populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm (liels kritums, straujteces, ainaviski krasti). Tas aptver iespaidīgo Dubīsas ieleju, kuras dziļums sasniedz līdz pat 40 m, bet platums – līdz puskilometram. Skaistās ielejas nogāzes pāršķeļ dziļās sānu pieteku gravas. Šeit sastopami tādi nozīmīgi un Eiropas mērogā aizsargājami biotopi kā sausi zālāji kaļķainās augsnēs, sugām bagātas ganības un ganību pļavas, kuras apsaimnieko vietējie mājlopi, mēreni mitras pļavas, veci un dabiski boreālie (ziemeļu) meži, nogāžu un gravu meži un ozolu meži. Šeit kopumā konstatētas 805 augu sugas, 922 dzīvnieku sugas, no kurām daudzas ir aizsargājamas un reti sastopamas Lietuvas un Baltijas mērogā. Šejienes neparastais dabas skaistums ir ietekmējis senās pagānu tradīcijas – Betīgalā (Betygala) dzīvojis pēdējais pagānu priesteris Gintautas, kuru sauca par krīvu krīvu (krivių krivaitis). Tā dēvēja senos baltu tautu galvenos priesterus. Slavenā lietuviešu dzejnieka Mairoņa (1862. – 1932.) sētā ir izveidots etnogrāfiskais muzejs. Parka apmeklētāju centrs atrodas Kaulakiai ciemā.

Braucot no Kopgaļa uz Jodkranti (Juodkrantė), autoceļš „uzskrien" Lāča galvas kāpā (Meškos galvos kopa), kur kreisajā (austrumu) pusē paveras dīvains skats ar sausiem kalnu priežu Pinus montana stumbriem, kas atgādina spocīgu pasaku mežu. Šeit 2006. g. pavasarī notika t.s. gadsimta ugunsgrēks, kā rezultātā izdega simtgadīgs priežu mežs 235 ha platībā. Vietas apskatei ir izveidota koka laipa.

Dzūkijas Nacionālais parks dibināts 1991. gadā. Tā ir lielākā Lietuvas īpaši aizsargājamā dabas teritorija un viens no mežainākajiem valsts apvidiem. Nacionālais parks ir bagāts ar upēm, kuru krastos nereti redzami iespaidīgi nogulumiežu atsegumi, kā arī simtiem avotu un avoksnāju. Starp vērtīgiem biotopiem pieminamas arī pļavas un palieņu pļavas, purvi u.c. mitrāji. Kopumā parkā konstatētas gandrīz 2000 augu sugas un 2108 dzīvnieku sugas, kukaiņus u.c. ieskaitot. Viena no nozīmīgākajām kultūrvēstures vērtībām ir etnogrāfiskie ciemi un saglabātās biškopības, amatniecības, arhitektūras, kulinārās u.c. Cilvēki izsenis dzīvojuši saskaņā ar dabu un izmantojuši tās bagātības – ogas, sēnes, bišu medu, tīro avotu un upju ūdeni un piekopuši dažādu amatu un biškopības tradīcijas. Pazīstama Dzūku tradīcija ir sēņu un ogu vākšana plašajos mežos. Parkā ir izveidoti kājāmgājēju, velotūrisma un ūdenstūrisma maršruti. Apmeklētāju centri atrodas Merķines (Merkinė) pilsētā un Marcinkoņa (Marcinkonys) ciemā.

Plunge ir slavena ar savu kunigaiša Oginska parku. Jauktā tipa 18. – 19. gadsimta parks izveidots žemaiču svētā meža - upurkalna vietā. Parka lepnums – viens no Lietuvas vecākajiem un lielākajiem – Pērkona ozols, leģendām apvītā Raudošā liepa, Piecstumbru osis. Pēc kunigaiša M. Oginska pavēles tika izrakti septiņi dīķi ar kaskādēm, kurus savieno akmens tiltu slūžas. Blakus plūstošā Babrungo upe piešķir parkam īpaši ainavisku skatu.

Teritorijas ziņā – iespaidīgākais Baltijas kāpu komplekss. Vienīgā vieta Baltijā, kur tik lielā teritorijā var apskatīt klajus kāpu smiltājus, kas joprojām ir aktīvi un vēja ietekmē veido t.s. eolās reljefa formas. Apmeklētājiem izveidotas takas, laipas, cauri kāpai iet asfaltēts veloceliņš. Kāpas aizsardzības nolūkā izveidots Kuršu kāpu nacionālais parks.

Teritorija starp Palangu un Klaipēdu veidota kāpu zonas un piekrastes biotopu aizsardzībai. Tā visā garumā stiepjas skaistas pludmales un mežainas jūrmalas kāpas. Cauri parkam stiepjas Klaipēdas – Palangas asfaltētais veloceliņš, ko vērts nobraukt visā garumā.