Dabas objekti Lietuvā

Kauņas jūras reģionālais parks (Kauno marių regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Tas ietver Nemunas HES uzpludināto posmu – lielāko Lietuvas ūdenskrātuvi no Kauņas līdz Piļonas (Piliuona) ciemam. Viena no nozīmīgākajām parka vērtībām ir ainava, kas veidojusies ilgā cilvēka un dabas mijiedarbībā. Parkā konstatētas 950 augu sugas, 600 dzīvnieku, t.sk. - 34 zivju sugas. Parka nozīmīgas dabas vērtības ir meži, augstie purvi, kadiķu audze. Parkā ir apskatāmi dažādu vēsturisko periodu liecinieki – senču pilskalni, Pažaislis klosteris, Kauņas cietokšņa Piektais forts, kā arī Rumšišķes (Rumšiškės) brīvdabas muzejs – viens no lielākajiem (195 ha) šāda veida muzejiem Eiropā. Vaišvīdavā (Vaišvydava) ir izveidots parka apmeklētāju centrs, parkā ir dabas takas, piemēram, Žiegždriai ģeoloģiskā taka un Dubravos izziņas taka.

Senākā Lietuvas ābele – augļkoks, kas ir botāniskais mantojuma objekts. Koka šķirne – mežābele. Tā ir vienīgā apsargājamā ābele Lietuvā.

Ūla ir viena no skaistākajām un likumsakarīgi – arī populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm. Tās galvenā pievilcība ir skaistā ainava ar augstajiem upes krastiem, kuros slejas iespaidīgas smilšu kraujas līdzīgi kā Irbes krastos Latvijā. Laivošanu var sākt no Mančagires (Mančiagirė) vai Zervinos ciemiem un turpināt līdz Ūlas ietekai Merķē un tālāk pa Merķi līdz pat Merķinei un Nemunai. Ūla nav plata, taču posmā no Zervinos ciema tajā nav neviena koku aizgāzuma vai cita šķēršļa, kuram laiva būtu jānes apkārt. Ašā straume, asie līkumi, dzidrais ūdens un tajā redzamā zemūdens pasaule rada patiesi patīkamu sajūtu! Upes krastos atrodas gan publiskas (apsaimnieko Lietuvas valsts meži), gan privātas ūdenstūristu apmetnes un atpūtas vietas. Šī ir vienīgā Baltijas upe, kur ūdenstūristiem ir jāpērk licence. Ūlas krastos atrodas divi interesanti apskates objekti – Ūlas atsegums (Ūlos atodanga) un spēcīgs avots – Ūlas acs (Ūlos akis). Savukārt, Merķe jau ir jau krietni platāka upe, taču ar acīm redzamu straumi un dažviet pat jaukām straujtecēm. Kaut arī Merķes krasti ir mazapdzīvoti, tajos atradīsim piemērotas nakšņošanas vietas. Pa Ūlu un Merķi no Zervinos līdz Merķinei sanāk „mierīgs” pusotras - divas dienas ilgs brauciens.

Veidots Kuršu kāpas (lielākais kāpu veidojums Baltijas valstīs), piekrastes, biotopu, sugu, kultūrvēsturiskā mantojuma un kurortoloģisko resursu aizsardzībai. Vienīgā vieta Baltijā, kur tik lielā teritorijā var apskatīt klajus kāpu smiltājus, kas joprojām ir aktīvi un vēja ietekmē veido t.s. eolās reljefa formas. Te atrodas Baltijā vienīgais Jūras muzejs un Delfinārijs.

Dviragio ezera salā atrodošie Salu muiža un parks no putna lidojuma atgādina Lietuvas kartes aprises. Muižas saimniecības austrumu pusē esošais parks – jaukta plānojuma. Tas ir viens no senākajiem parkiem Lietuvā. Vēl Radviļiem saimniekojot, te bija meža parks, kurā koki netika cirsti. Parkā valdīja vietējo sugu lapu koku – kļavas, liepas, oši, apses, kuri šobrīd jau ir divi simtu gadu veci. Uz ezera pusi stiepjošā taka savieno aleju ar parka taku pie ezera. Līdz mūsdienām ir saglabājušies apstādījumi, aleju fragmenti.

  Aiz Jodkrantes (Nidas virziens) ceļa labajā pusē ir izveidots autostāvlaukums un labiekārtota vieta, no kuras apskatāma Lietuvas (atrodamas ziņas, ka arī Eiropas) lielākā zivju gārņu Ardea cinerea un jūras kraukļu Phalacrocorax carbo kolonija, kur kopā varētu būt ~ 3000 putnu. Neaizmirstiet līdzi paņemt tālskati!

Četrus kilometrus garā lokveida un marķētā dabas taka meklējama Plateļu pilsētiņas ziemeļaustrumu daļā. Tā ved pa dažādiem biotopiem – mežu, purvu, ezera malu, atklājot dažādas ainavas un tajās mītošās augu, putnu un dzīvnieku sugas. Šī ir interesantākā un ainaviskākā no Žemaitijas nacionālā parka takām.

Dubravas arboretumu iesāka viedot 1958.gadā Dubravas mežu pētniecības stacijā, blakus Kauņai esošajā Vaišvidavas ciematā. Te tiek vākti, saudzēti un eksponēti vērtīgi zinātnes, izglītojoši un dekoratīvi vietējie un ievestie dendrofloras augi. Arboretums aizņem ap 50 ha. Te tiek audzētie vairāk kā 800 sugu, pasugu, kā arī kultivētu pārkoksnētu augu. Dažas arboretuma daļas (priedulāju un ēriku dzimtas augu kolekcija, introdukcētā – karantīnas kokaudzētava, kā arī reto koku un krūmu ekspozīcija) drīkst apmeklēt tikai ar savlaicīgu saskaņošanu.

Viens no iespaidīgākajiem nacionālā parka pilskalniem, kura piekājē atradusies senpilsēta. Arheoloģisko izrakumu gaitā te atrastas kuršu senlietas. Tiesa, mežs un biezais augājs traucē uztvert šī nozīmīgā arheoloģijas pieminekļa patiesos apjomus un formu. Uz pilskalnu vasarās ved izpļauta taka. Ja esat Žemaišu Kalvarijas pusē un atliek brīvs brīdis, tad savā maršrutā var iekļaut arī šo apskates objektu.

Salantu reģionālā parka (Salantu regioninis parkas) galvenās ainavas veidotājas ir Erlas, Minijas un Salantas upju senielejas, kas izteikti atklātajam apvidum piešķir zināmu “rozīnīti”. Parka teritorijā atrodas Lietuvā lielākais kadiķu mežs. Kadiķu audzes, kurās redzami ledāja atstātie laukakmeņi ir raksturīgi tikai šim reģionālajam parkam. Akmeņi neparastā veidā ir arī eksponēti Mosēdes (Mosėdis) pilsētiņā un Vilius Orvidas saimniecībā pie Salantiem. Kopumā parkā konstatētas 570 augu sugas un 793 dzīvnieku, t.sk. bezmugurkulnieku sugas. Salantu apkaimē ir saglabāts vietējais dialekts, tiek svinēti vasaras saulgrieži, bet vecākās paaudzes iedzīvotāji reliģisku svētku laikā pulcējas pie kapelām un dzied t.s. piekopj maija (Gegužinė) lūgšanas. Parka apmeklētāju centrs atrodas Salantos.

Lietuvas lielākais sūnu purvs, kura aizsardzības nolūkā ir izveidots Čepkeļu dabas rezervāts (Čepeklių gmatinis rezervatas). Tas izvietojies starp Dzūkijas nacionālā parka dienvidaustrumu daļu un Baltkrieviju. No Marcinkones pa smilšainu meža ceļu (~ 9 km turp - atpakaļ) ar kājām vai divriteni (arī nelielu tūrisma autobusu līdz 20 vietām) var nokļūt līdz purva malai, kur mežainās kāpās un purvā izveidota 1,5 km gara dabas taka un skatu tornis, no kura labi pārredzama purva rietumdaļa. Pirms došanās uz Čepkeļu purvu, ir jāreģistrējas Dzūkijas nacionālā parka apmeklētāju centrā (Šilagėlių gatve 11), kas meklējams aiz dzelzceļa pārbrauktuves. Te apskatāma neliela nacionālajam parkam un rezervātam veltīta ekspozīcija.

Jaukta plāna Ilzenberga muižas parks, izveidots 19.gs. otrajā pusē, ir palicis tāds pats līdz mūsdienām. Gleznaina, izteiksmīga reljefa vietā starp Ilgio un Apvalasa ezeriem. Atjaunojot parku, saglabāta bijušā parka telpiskā struktūra. 

Parks aizņem 10 ha teritoriju un ir veidots no divām daļām. Pirmā – tā ir salīdzinoši prezīca tainsstūra formas teritorija blakus muižai, apjozta ar mazlapu liepu rindām un ainaviski izvietotiem vietējo un introducēto koku sugu stādījumiem. Otrā daļā – dabiskā meža tipa stādījumi.

Lielākais Ilzenberga muižas parkā augošais ozols ir pasludināts par valsts apskargājamo dabas mantojuma objektu. Šī varenā koka stumbra apkārtmērs – 6.3 m, diametrs – 2 m, augstums – 30,5 m.

Parkā izveidoti pieci labirinti, saposti ar dekoratīviem augiem, apstādīti puķēm, ārstniecības zālēm – mārsiliem, flokšiem, peonijām, tauksaknēm, asinszālēm, jasmīniem, cidonijām, spulgnaglenēm, kurpītēm, raudenēm, estragonu, prīmulām, strutenēm, staģēm, mētrām, zeltslotiņu, vīgriezēm u.c. Garākais labirinta ceļš – 1.7 km garš. Vēloties iziet visus piecus šobrīd iekārtotos labirinatus, tas aizņemtu četrarpus kilometrus. Parkā izveidotas trīs ģeometriskas figūras – kupols, mandala, merkaba.