Dabas objekti Lietuvā

Četrus kilometrus garā lokveida un marķētā dabas taka meklējama Plateļu pilsētiņas ziemeļaustrumu daļā. Tā ved pa dažādiem biotopiem – mežu, purvu, ezera malu, atklājot dažādas ainavas un tajās mītošās augu, putnu un dzīvnieku sugas. Šī ir interesantākā un ainaviskākā no Žemaitijas nacionālā parka takām.

Veisieji reģionālais parks (Veisiejų regioninis parkas) veidots (1992.g.) Sudavas augstienes (Sūduvos aukštuma) ainavu, bioloģiskās daudzveidības un kultūras pieminekļu aizsardzībai. Viena no parka bagātībām ir ezeri, kuru iegarenās formas liecina par ledāja darbības rezultātu. Pēdējā apledojuma laikā šeit atradusies ledāja mala. Ezerus (kopā – 37) ieskauj lielāki meža masīvi uz kontinentālām (iekšzemes) kāpām, kas piemēroti atpūtai dabā, dabas vērošanai, ogošanai un sēņošanai. Parkā ir iekārtotas peldvietas, kur patīkami gremdēties vasaras tveicē, izveidotas dabas takas, bet mazās upītes, kas savieno ezerus, ir piemērotas braucieniem ar kanoe laivām. Veisieji reģionālā parka teritorijā ir liela augu un dzīvnieku daudzveidība. Šeit tiek aizsargātas arī tādas retas sugas kā Eiropas kokuvarde Hyla arborea (parka simbols), purva bruņurupucis Emys orbicularis, dažādas orhideju sugas u.c.

Jodkrantes Raganu kalns ir liela paraboliska ar skujkoku mežu apaugusi kāpa. Tā koka skulptūru brīvdabas ekspozīcija (veidošanu uzsāka 1979. g.) ir viens no populārākajiem nacionālā parka apskates objektiem. Pa kāpas nogāzēm un augšpusi ir izveidota taka, kuras malās izvietotas ~ 80 (2007. g.) Lietuvas daiļamata meistaru darinātās koka skulptūras, kas ataino Lietuvas tautas daudzveidīgo mitoloģiskās pasaules tematiku. Takas apskatei nepieciešama ~ 1 h.

Lietuvas lielākais sūnu purvs, kura aizsardzībai ir izveidots Čepkeļu dabas rezervāts. Pirms apmeklējuma ir jāreģistrējas Dzūkijas nacionālā parka apmeklētāju centrā (Marcinkonys, Šilagėlių gatve 11).

Žagares muižas parks – viens no krāšņākajiem un arhitektūras ziņā interesantākajiem parkiem Lietuvā. Muižas parks 1898. – 1900. gadā rekonstruēts un paplašināts pēc ievērojamā dendrologa G.F.Kuphalda projekta. Parkā iestādīti vairāk kā 200 šķirņu stādu. Vairāk kā 100 no tiem aug vēl joprojām. Parkā līdz šim saglabājušies dažādi ceļi, takas, par kurām staigājot var izjust parka varenību un skaistumu. Parkā izveidota dendroloģiska taka, kurā atzīmēta un piedāvāta informācija par 15 retiem kokiem.

Palangos botāniskais parks (Birutes parks) – Palangas Dzintara muzeju ieskaujošais botāniskais parks. Tas ir viens no Lietuvas skaistākajiem, bagātīgākajiem un koptākajiem parkiem. Izveidots svētās Birutes meža teritorijā un ilgu laiku starp vietējiem saukts par Birutes parku. Tā platība – 101,3 ha. Meistarīgi projektētais parks izceļas ar lielu dabas skatu daudzvedību, rūpīgi izveidotām takām, laukumos iekoptām puķu dobēm, diviem dīķiem, mazās arhitektūras elementiem.

Renavas parks (izveidots 19.gs.) ir viens no reprezentatīvā tipa Lietuvas parkiem, saglabājis pirmatnējās dabas skaistumu. Nelielā muižas parka parterī līdz mūsdienām saglabājušies ne mazums eksotisku koku. Parka ziemeļu daļā un meža parkā dominē kļavas, liepas, oši, egles, ozoli u.c. Parka lepnums – resnākā Lietuvas egle, kuras diametrs ir 1,2 metri; tāpat arī liepa, uz kuras nolīkušā stumbra izaugušie seši zari izveidojušies par pastāvīgiem vertikāliem stumbriem. Parkā ieved vīteņaugiem apstādītā lapene.

Nemunas loku reģionālais parks (Nemuno kilpų regioninis parkas) ir dibināts 1992. g. un tā mērķis ir augu, dzīvnieku, ainavas un ģeoloģisko dabas pieminekļu aizsardzība. Parks ietver piecus lielus Nemunas upes lokus, kuru centrā atrodas Birštonas – viens no nozīmīgākajiem Lietuvas kūrortiem. Nemunas loku stāvajos krastos vietām redzami iespaidīgi nogulumiežu atsegumi. No dabas daudzveidības un ainavas viedokļa nozīmīgas ir arī Nemunas pieteku dziļās gravas. Parkā sastopami veci nogāžu un gravu meži. Punes (Punia) un Prienu (Prienai) mežos aug Lietuvā augstākie koki. Kopumā parkā ir konstatētas 973 augu un 1713 dzīvnieku (zīdītāji, putni, abinieki, rāpuļi, kukaiņi u.c.) un 505 sēņu sugas. Kā nozīmīgi kultūras tradīciju turpinātāji ir jāpiemin Prienu kokapstrādes meistari, kas gatavo koka krustus.
Izcili ainavisks Nemunas upes posms starp Alītu (Alytus) un Pakuonis, kur upe veido vairākus plašus meandru lokus ar līdz pat 40 m augstiem morēnas atsegumiem. Birštonas pilsētā atrodas reģionālā parka apmeklētāju centrs.

Otra vieta Kuršu kāpu Lietuvai piederošajā teritorijā, kur var iepazīt „tuksneša ainavu". 52 m augstās Pārnidas kāpas apskati var sākt ar Saules laikrādi (celts 1995. g., godinot Lietuvas neatkarības atgūšanas dienas piecgadi), no kura paveras Baltijas valstīm neparasta ainava līdz pat Lietuvas – Krievijas robežai. Te joprojām ir redzamas ceļojošās kāpas, kas radās 18. gs., cilvēkiem izcērtot mežus! Interesanti (īpaši vakaros!) ir arī skati uz Nidas pilsētiņu un Nidas ostu. Kuršu jomas pusē ir izveidota marķēta dabas izziņas taka, kas ved (sekojiet līdzi marķējumam!) arī pa kāpas smiltājiem. Šīs vietas apskatei ir jārēķinās ar ~ 1h. Uzmanību! Novirzīties no takas un pārvietoties pa kāpu smiltājiem nav atļauts!

Nacionālā parka galvenā ainavas dominante. Ezers ir ~ 8,4 km garš un līdz 3,3 km plats. Tā austrumu krasti pārsvarā ir ar mežiem apauguši, ziemeļrietumu krasts – purvains, bet rietumu krastā parādās apdzīvotas sētas un simpātiskā Plateļu (Plateliai) pilsētiņa, kur meklējamas skaistākās skatu vietas. Ezera krastos ir labi attīstīta infrastruktūra - tūristu mītnes, ēdināšanas uzņēmumi (Plateļos), ūdenssporta un atpūtas inventāra noma. Ūdens dzidruma dēļ, Plateļu ezeru ir iecienījuši zemūdens niršanas entuziasti. Ezerā ir vairākas salas, no kurām interesanta ir Pils salas (Pilies sala), uz kuras no 15. – 16. gs. atradās muiža. Pastāv uzskats, ka senie Plateļu apkārtnes iedzīvotāji sākotnēji ir dzīvojuši uz salas, kuru ar krastu savienojis uz pāļiem celts tilts. Jāpiemin, ka 15 gs. pirmoreiz pieminētā Plateļu pilsētiņa atradusies uz Šventorkalņa (Šventorkalnis) kalna. Apkārt Plateļu ezeram ir izveidots ~ 24 km garš velomaršruts. Tā ir ļoti laba iespēja iepazīt parku videi un ceļotāja veselībai draudzīgā veidā.

Tītuvēnu reģionālais parks (Tytuvėnų regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Parkam raksturīga ainavu daudzveidība – te ir sastopami lieli mežu masīvi, purvi, ezeri, upītes. Šejienes reljefa veidotājs tāpat kā citur Baltijas valstīs ir bijis ledājs, kas atnesis un atstājis aiz sevis garas laukakmeņu grēdas. Kopumā parkā ir konstatētas 603 augu un 787 dzīvnieku sugas. Parkā aug veci un dabiski boreālie (ziemeļu) meži, veci un jaukti platlapju meži ar ozoliem, liepām, kļavām, ošiem un gobām, sugām bagāti egļu meži, staignāju meži, nogāžu un gravu meži, purvaini meži un aluviālie (pārplūstošie) meži. Parkā esošās pļavas un tīrumi ir nozīmīga dzērvju atpūtas vieta migrāciju laikā, kad te pulcējās tūkstošiem putnu. Šiluvas baznīca un Tītuvēnu klosteris ir svētceļnieku galamērķis vairāk nekā 500 gadu garumā. 

Parks atrodas Biržuvēnu muižas parka galvenajā daļa, kungu mājas apkārtnē. Parka izveidei izmantots Virvītes upes ielejas reljefs, parka ūdens krātuvei – vecupe. Centrālajai daļai raksturīgas regulāras, pārējai – ainaviskā plānojuma iezīmes. Muižai iepretī stāv antīka stila skulptūra, rietumpusē – koka lapene. Parkā dominē vietējo koku sugas. No introducētiem apstādījumiem aug Eiropas lapegles, Trāķu kļava, rietumu tūjas.  Izceļas upes krastā augošu ozolu grupas un parka centrālajā daļā esošā mazlapu liepu aleja, kas ved līdz dīķim muižas virzienā.

Pirms Jodkrantes (braucot no Klaipēdas puses) ceļa kreisajā (austrumu) pusē paveras neliels Kuršu jomas paplašinājums – t.s. Dzintara līcis. 1855. g., padziļinot kuģu ceļu, te nejauši atklāja dzintara iegulas. Drīz pēc tam tika nodibināts dzintara ieguves uzņēmums, kas kā lēto darbaspēku izmantoja tuvējās Jodkrantes iedzīvotājus. Palielinot dzintara ieguves apjomus, Jodkrantē uzcēla strādnieku barakas, atvēra laivu remonta darbnīcu un niršanas apģērbu veikalu. Dzintara ieguve notika tikai vasarās, tādēļ darbs ritēja trīs maiņās. Tādējādi no 1860. – 1890. g. Te ieguva 2250 t dzintara! Dzintara līča dibenā (1860. – 1881.) atrada unikālus neolīta un bronzas laikmeta dzintara izstrādājumus. Lielākā daļa no tiem nokļuva tā laika Karalauču (Karliaučiaus) universitātes kolekcijā, no kurienes 1944 g. daļu aizveda uz Gotingenas universitātes Ģeoloģijas un paleontoloģijas muzeju, bet atlikusī - pazuda. Iespējams, ka tā gāja bojā 2. pasaules kara beigu posmā. Dzintara izstrādājumu kopijas var apskatīt Nidā, Mizgirju (Mizgirių) dzintara galerijā - muzejā.

Tas ir viens no pirmajiem Lietuvas botāniskajiem parkiem. 1928.gadā I.Navidanskas, kuram tolaik bija vien 16 gadu, uzsāka parka veidošanu. 1965.gadā parku nodēvēja par Žemaitijas botānisko parku. Izidors kopā ar dēlu Rapolu, kurš šobrīd ir parka īpašnieks, turpināja paplašināt parku.