Dabas objekti Lietuvā

Senākā Lietuvas ābele – augļkoks, kas ir botāniskais mantojuma objekts. Koka šķirne – mežābele. Tā ir vienīgā apsargājamā ābele Lietuvā.

Plunge ir slavena ar savu kunigaiša Oginska parku. Jauktā tipa 18. – 19. gadsimta parks izveidots žemaiču svētā meža - upurkalna vietā. Parka lepnums – viens no Lietuvas vecākajiem un lielākajiem – Pērkona ozols, leģendām apvītā Raudošā liepa, Piecstumbru osis. Pēc kunigaiša M. Oginska pavēles tika izrakti septiņi dīķi ar kaskādēm, kurus savieno akmens tiltu slūžas. Blakus plūstošā Babrungo upe piešķir parkam īpaši ainavisku skatu.

Ja apskatīta kodolraķešu bāze, tad var iziet 3,2 km garo Ploštines izziņas taku, kas sākas turpat netālu. Taka ved cauri dažādiem mežu tipiem, iepazīstinot ar sikspārņu būrīšiem (cilvēka radītas sikspārņu dzīves vietas), apkaimes augiem un putniem, kā arī aizsargājamu dabas pieminekli – Pileļu avotu (Pilelio šaltinis).

Dubīsas reģionālais parks (Dubysos regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Veidots Dubīsas upes ainaviskās senlejas aizsardzībai. Dubīsa – viena no populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm (liels kritums, straujteces, ainaviski krasti). Tas aptver iespaidīgo Dubīsas ieleju, kuras dziļums sasniedz līdz pat 40 m, bet platums – līdz puskilometram. Skaistās ielejas nogāzes pāršķeļ dziļās sānu pieteku gravas. Šeit sastopami tādi nozīmīgi un Eiropas mērogā aizsargājami biotopi kā sausi zālāji kaļķainās augsnēs, sugām bagātas ganības un ganību pļavas, kuras apsaimnieko vietējie mājlopi, mēreni mitras pļavas, veci un dabiski boreālie (ziemeļu) meži, nogāžu un gravu meži un ozolu meži. Šeit kopumā konstatētas 805 augu sugas, 922 dzīvnieku sugas, no kurām daudzas ir aizsargājamas un reti sastopamas Lietuvas un Baltijas mērogā. Šejienes neparastais dabas skaistums ir ietekmējis senās pagānu tradīcijas – Betīgalā (Betygala) dzīvojis pēdējais pagānu priesteris Gintautas, kuru sauca par krīvu krīvu (krivių krivaitis). Tā dēvēja senos baltu tautu galvenos priesterus. Slavenā lietuviešu dzejnieka Mairoņa (1862. – 1932.) sētā ir izveidots etnogrāfiskais muzejs. Parka apmeklētāju centrs atrodas Kaulakiai ciemā.

Tas ir viens no pirmajiem Lietuvas botāniskajiem parkiem. 1928.gadā I.Navidanskas, kuram tolaik bija vien 16 gadu, uzsāka parka veidošanu. 1965.gadā parku nodēvēja par Žemaitijas botānisko parku. Izidors kopā ar dēlu Rapolu, kurš šobrīd ir parka īpašnieks, turpināja paplašināt parku.

Ainaviskais Pakrujo muižas parks, kura struktūra palikusi līdz mūsdienām, ticis iekopts 1850. – 1860. gadā. No vienas puses dabisku teritorijas robežu izveido aizsprostotās Kruojas upes josla, no otras puses teritoriju aptver laukakmeņu žogs. Pēc to laiku angļu parku formēšanas shēmas priekšroka tika dabiskai ainavai un dabīguma imitācijai. Parkā aug aptuveni 26 nosaukumu koki, starp kuriem – vēl pirms pāris simtu gadiem atvestie un iestādītie retie augi no pasaules dažādām malām.

Otra vieta Kuršu kāpu Lietuvai piederošajā teritorijā, kur var iepazīt „tuksneša ainavu". 52 m augstās Pārnidas kāpas apskati var sākt ar Saules laikrādi (celts 1995. g., godinot Lietuvas neatkarības atgūšanas dienas piecgadi), no kura paveras Baltijas valstīm neparasta ainava līdz pat Lietuvas – Krievijas robežai. Te joprojām ir redzamas ceļojošās kāpas, kas radās 18. gs., cilvēkiem izcērtot mežus! Interesanti (īpaši vakaros!) ir arī skati uz Nidas pilsētiņu un Nidas ostu. Kuršu jomas pusē ir izveidota marķēta dabas izziņas taka, kas ved (sekojiet līdzi marķējumam!) arī pa kāpas smiltājiem. Šīs vietas apskatei ir jārēķinās ar ~ 1h. Uzmanību! Novirzīties no takas un pārvietoties pa kāpu smiltājiem nav atļauts!

  Aiz Jodkrantes (Nidas virziens) ceļa labajā pusē ir izveidots autostāvlaukums un labiekārtota vieta, no kuras apskatāma Lietuvas (atrodamas ziņas, ka arī Eiropas) lielākā zivju gārņu Ardea cinerea un jūras kraukļu Phalacrocorax carbo kolonija, kur kopā varētu būt ~ 3000 putnu. Neaizmirstiet līdzi paņemt tālskati!

Braucot no Kopgaļa uz Jodkranti (Juodkrantė), autoceļš „uzskrien" Lāča galvas kāpā (Meškos galvos kopa), kur kreisajā (austrumu) pusē paveras dīvains skats ar sausiem kalnu priežu Pinus montana stumbriem, kas atgādina spocīgu pasaku mežu. Šeit 2006. g. pavasarī notika t.s. gadsimta ugunsgrēks, kā rezultātā izdega simtgadīgs priežu mežs 235 ha platībā. Vietas apskatei ir izveidota koka laipa.

Viens no iespaidīgākajiem nacionālā parka pilskalniem, kura piekājē atradusies senpilsēta. Arheoloģisko izrakumu gaitā te atrastas kuršu senlietas. Tiesa, mežs un biezais augājs traucē uztvert šī nozīmīgā arheoloģijas pieminekļa patiesos apjomus un formu. Uz pilskalnu vasarās ved izpļauta taka. Ja esat Žemaišu Kalvarijas pusē un atliek brīvs brīdis, tad savā maršrutā var iekļaut arī šo apskates objektu.

Vienu kilometru garā lokveida taka, kas ved pa lielāku nacionālā parka meža masīvu, uzskatāmi attēlo Žemaitijas augstienes un tuvākās apkārtnes reljefa veidošanās vēsturi. No takas augstākā punkta – Mikitai kalna, kas ir sens pagānu upurkalns, paveras (ainaviska stiga) tālākas apkārtnes skats. Kā takas interesantākie apskates objekti ir jāmin teikām apvītais akmens ar Velna pēdu un ar akmeņiem izliktas akas paliekas.

Ūla ir viena no skaistākajām un likumsakarīgi – arī populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm. Tās galvenā pievilcība ir skaistā ainava ar augstajiem upes krastiem, kuros slejas iespaidīgas smilšu kraujas līdzīgi kā Irbes krastos Latvijā. Laivošanu var sākt no Mančagires (Mančiagirė) vai Zervinos ciemiem un turpināt līdz Ūlas ietekai Merķē un tālāk pa Merķi līdz pat Merķinei un Nemunai. Ūla nav plata, taču posmā no Zervinos ciema tajā nav neviena koku aizgāzuma vai cita šķēršļa, kuram laiva būtu jānes apkārt. Ašā straume, asie līkumi, dzidrais ūdens un tajā redzamā zemūdens pasaule rada patiesi patīkamu sajūtu! Upes krastos atrodas gan publiskas (apsaimnieko Lietuvas valsts meži), gan privātas ūdenstūristu apmetnes un atpūtas vietas. Šī ir vienīgā Baltijas upe, kur ūdenstūristiem ir jāpērk licence. Ūlas krastos atrodas divi interesanti apskates objekti – Ūlas atsegums (Ūlos atodanga) un spēcīgs avots – Ūlas acs (Ūlos akis). Savukārt, Merķe jau ir jau krietni platāka upe, taču ar acīm redzamu straumi un dažviet pat jaukām straujtecēm. Kaut arī Merķes krasti ir mazapdzīvoti, tajos atradīsim piemērotas nakšņošanas vietas. Pa Ūlu un Merķi no Zervinos līdz Merķinei sanāk „mierīgs” pusotras - divas dienas ilgs brauciens.

Aiz Gārņu kalna Kuršu jomas pusē sākas ~ 9 km garš klaju un smilšainu kāpu posms, kas ir viena no neparastākajām Baltijas teritorijām. Tās aizsardzības nolūkos ir izveidots dabas rezervāts. Šī ir arī viena no vietām, kur klejojošās smilšu kāpas apraka Kuršu jomas ciemus. Kā to iepazīt? Spēkratu un divriteņu vadītājiem ir jābrauc līdz ceturtajam (pēc kārtas) autostāvlaukumam un jādodas atklāt Baltijas lielākais smilšu tuksnesis. Lai saglabātu šejienes ainavu un trauslo augāju, kā arī neveicinātu smilšu tālāku kustību, cauri Nagļu dabas rezervātam ir izveidota īpaša koka laipu taka. Kāpas augšdaļas smiltājos laipa beidzas, taču tālāk redzams ar koka mietiņiem marķēts „koridors". Šī ir ļoti populāra pastaigu, izziņas, fotografēšanas un gleznošanas vieta. No kāpu vaļņa virsotnes paveras fantastisks skats un Kuršu strēli, Kuršu jomas un Baltijas jūras zilajiem ūdeņiem. Uzmanību! Šī ir vienīgā vieta no Kopgaļa līdz Nidai, kur klajo un smilšaino kāpu apskatei ir izveidota īpaša taka. Citviet pa kāpu smiltājiem staigāt vai citādi pārvietoties nav atļauts!

Dviragio ezera salā atrodošie Salu muiža un parks no putna lidojuma atgādina Lietuvas kartes aprises. Muižas saimniecības austrumu pusē esošais parks – jaukta plānojuma. Tas ir viens no senākajiem parkiem Lietuvā. Vēl Radviļiem saimniekojot, te bija meža parks, kurā koki netika cirsti. Parkā valdīja vietējo sugu lapu koku – kļavas, liepas, oši, apses, kuri šobrīd jau ir divi simtu gadu veci. Uz ezera pusi stiepjošā taka savieno aleju ar parka taku pie ezera. Līdz mūsdienām ir saglabājušies apstādījumi, aleju fragmenti.