Cuisine in the Livonian Era
Livonijas laikos vienotu valsti veidoja tagadējā Latvijas vidus un ziemeļu daļa un dienvidu Igaunija. Livonijā bija kā upju un jūru, tā zemes ceļi, pa kuriem plūda preces no rietumiem uz austrumiem, no Eiropas uz Krieviju, tādējādi nodrošinot vietējiem tirgotājiem labu peļņu un valsts ekonomisku uzplaukumu. Livonieši bija drosmīgi, uzņēmīgi cilvēki, kuri nebaidījās riska un grūtību, un cīnījās par savu vietu šajā izdevīgajā ģeogrāfiskajā situācijā. Viņi ne tikai uzņēmās starpniecību starp dažādu valstu tirgotājiem, bet arī nodrošināja eksporta iespējas Livonijas labībai, vaskam, taukiem, kaņepājiem un citām precēm.
Mēs nevaram pārcelties laikā, lai vienā buru kuģī ar holandiešiem, vāciešiem, angļiem vai zviedriem kopā ar sāļo jūras vēju pa Daugavu iestūrētu Rīgas ostā. Tāpat šodien nav iespējams izbraukt ar precēm piekrautās laivās Viduslaiku ceļu pa Daugavu vai, nomainot daudzus zirgu pajūgus un iestiprinoties ceļmalas krogos, doties no Rīgas caur Siguldu, Straupi un Cēsīm uz Rēveli, Tērbatu vai Pleskavu. Bet mēs varam mēģināt izgaršot Livoniju, saliekot šķīvī tolaik pieejamos pārtikas produktus, kuri no tiem laikiem uz palikšanu nonākuši mūsu virtuvēs.
Livonijas virtuve bija daudzveidīga. Vienlaikus pastāvēja latviešu, līvu un igauņu zemnieku un zvejnieku, klosteru mūku, pilsētu iedzīvotāju un augstmaņu virtuve. Daļa produktu bija atrodami uz visu sociālo slāņu iedzīvotāju galdiem.
Graudaugi, kaņepes, rieksti
Graudaugu maize un putra Livonijas laiku virtuvē veidoja stingru pamatu, it īpaši rudzi, kas ziemeļu zemēs padevās tik raženi, ka tos eksportēja arī uz citām zemēm. Vēl lietoja miežus, auzas un mazāk arī kviešus. No kaņepēm gatavoja sātīgu aizdaru, bet linsēklas audzēja eļļas iegūšanai. Tepat ievāca lazdu riekstus, bet tirgotāji ieveda mandeles un valriekstus.
Piena produkti
Piens bija viens no pamatproduktiem ikkatrā Livonijas mājā. Govis turēja gan laukos, gan piepilsētās. Tāpat gatavoja rūgušpienu, saldu un skābu krējumu, sieru, sviestu, biezpienu un paniņas. Labiem, kvalitatīviem piena produktiem ir svarīga vieta arī mūsdienu virtuvē, tagad klāt nākuši arī dažādi skābpiena raudzētie produkti un saldējums.
Gaļa
Galdā nonāca gan mājlopu, gan medījumu gaļa. Galvenokārt audzēja cūkas un govis, arī vistas, no kurām ieguva olas. Bija raksturīga taupīga attieksme pret izaudzēto, tāpēc iemācījās gardi pārstrādāt visa veida gaļu – sākot no galvas, beidzot ar kājām, tāpat visa veida subproduktus. Tauki bija Livonijas eksportprece. Gatavoja arī desas, šķiņķus un galertus, aizdaram lietoja speķi. Rīgā bija noteikts, ka cūkas nedrīkstēja laist uz ielām un tās jāiesloga; ja cūkas parādījās cietoksnī vai uz vaļņiem, tad tās drīkstēja nošaut. Namnieki bija lūgti govīm uzcelt kūtis ārpilsētā, lai tās šo karaļa pilsētu vairs nepiemēslotu. (Jānis Straubergs, “Rīgas vēsture”, 1937)
Miesnieku cunftes pārstāvji gaļu tirgoja skārņos. Lopu, ko nokāva, vajadzēja pārdot divu dienu laikā. Liellopus veda no laukiem vai arī piepilsētas saimniecībām. Latvieši labprāt pilsētu tuvumā audzēja saknes, piena lopus un cūkas, lai apgādātu pilsētniekus ar pārtikas precēm un paši tādā veidā piepelnītos.
Zivis
Baltijas jūras krastos dzīvojošie latvieši, līvi un igauņi zvejoja reņģes, brētliņas, butes, mencas un citas zivis, kuras pagatavoja dažādos veidos. Nozvejai upēs un ezeros bija noteikumi, kad un cik daudz drīkst zvejot. Ilgākai uzglabāšanai zivis kaltēja, kūpināja vai sālīja. Vienkāršo cilvēku ēdienkartē liela nozīme bija siļķēm, kuras ieveda holandieši. Sālītās siļķes un brētliņas varēja ilgi uzglabāt un ar tām papildināt dažādus vienkāršus ēdienus. Brētliņas garšvielu sālījumā joprojām ir mūsu lepnums – mazi, smalki, pikanti zivju juvelierizstrādājumi. Sociāli augstāko slāņu galdos cēla samus, zandartus, stores un lašus, arī sālītus zivju ikrus.
Saknes, dārzeņi, sēnes
Vienkāršā tauta savās ēdienreizēs daudz lietoja dārzeņus – kacenkāpostus - gan svaigus, gan skābētus, cepa un vārīja rāceņus, burkānus, bietes, pastinakus un pupas. Tos varēja savārīt kopā ar graudiem, kā arī rupjāka vai smalkāka maluma miltiem, aizdarīt ar kādu no piena produktiem, bagātināt ar speķa vai gaļas gabaliņiem, ja tādi bija pieejami. Tolaik Livonijā vēl nebija kartupeļu. Varēja biezajam virumam pievienot dažādus zaļumus, kādi bija izauguši dārzā vai pļavā. Vēl lietoja mārrutkus, sinepes, sīpolus un ķiplokus. Mežā lasīja ēdamās sēnes, tās lietoja uzreiz, kā arī varēja sakaltēt vai sālīt ziemai.
Visticamāk, krogos un tavernās pie zirgu maiņas stacijām šādu ēdienu varēja ēst arī ceļinieki, kuri pārvietojās ar kājām, piemēram, svētceļnieki – piligrimi, tirgotāji vai kareivji. Silts ēdiens bija ļoti nepieciešams, lai izdzīvotu. Ar kājām ceļojot, dienā tolaik varēja noiet vidēji 10 kilometru. Ēdot tikai sausu pārtiku, nebija iespējams tālu aiziet, tāpēc ceļiniekiem liels atspaids bija iespēja baudīt karstu, biezu viru ar maizi.
Augļi, ogas, medus
Bišu medus bija vienīgais tolaik plašākai iedzīvotāju daļai pieejamais saldums. Cukurs tajos laikos bija ļoti dārga un ekskluzīva prece. Ja to ieveda, reti kurš varēja atļauties. Sievas Rīgas tirgū tirgojās ar augļiem, piemēram, citroniem, apelsīniem, ko tolaik sauca par pomerančiem, kastaņiem, valriekstiem, un bumbieriem. Ābolus audzēja Livonijā un arī ieveda no citām zemēm. (Jānis Straubergs, “Rīgas vēsture”, 1937). Mežos varēja salasīt ogas un sēnes. Rīgas un Cēsu arheoloģiskajos pētījumos atrasti pierādījumi, ka viduslaikos tur ēduši visdažādākās ogas – dzērvenes, upenes, meža zemenes, kazenes, avenes, pīlādžus, mellenes un zilenes. Ogas varēja saldināt ar medu. (“Plant macrofossil, pollen and invertebrate analysis of a mid-14th century cesspit from medieval Riga, Latvia”, raksts žurnālā Journal of Archaeological Science, 2017, Laimdota Kalniņa, LVU un vēl 6 autori)
Kräuter und Heilpflanzen.
Archäologen fanden 2015 Pflanzenreste in der Nähe der Burg Cēsis und errichteten einen kleinen Garten oder Kräuter, Heilpflanzen, Wurzelgemüse und andere Grünflächen mit Gärtnern in mittelalterlichen Kostümen. Der Garten ist von hohen Kanten aus Haselholz umgeben und beherbergt auch Pflanzen, die früher auf größeren Feldern außerhalb der Burgmauern angebaut wurden - Kohl, Pastinaken, Rüben, schwarze Radieschen, Gurken und Bohnen. Während der warmen Jahreszeit können Besucher sehen, wie Pfefferminze, Kamille (für Kosmetika und medizinische Behandlungen), Manzanitas, Borretsch, Sommerbohnenkraut, weiße Brennnessel und andere Pflanzen wachsen. Brennnesseln wurden nicht nur in Suppen und Salaten verwendet, sondern auch für den Winter getrocknet. Sie wurden als antibakterielle Substanz angesehen, die rohen Fisch, Krabben und Fleisch länger frisch hielt, wenn sie in Brennnesseln eingewickelt wurden. Brennnesselsamen können auch für Sandwiches verwendet werden.
Andere Gemüse und Kräuter im Garten des Schlosses sind Fenchel, Dill, Zwiebeln, Knoblauch, Salbei, Petersilie, Basilikum und Kümmel. Ysop-Tee wurde von Mönchen im mittelalterlichen Kreuzgang verwendet, um verlockende Gedanken über Frauen loszuwerden, weil sie eigentlich zölibatär sein sollten. Unkräuter wie Gänsefuß, Vogelmiere, Wermut und Beifuß wurden ebenfalls gegessen. Zu den Heilpflanzen gehören Johanniskraut (das angeblich 99 verschiedene Krankheiten behandelt, obwohl blonde Menschen keinen Tee daraus trinken sollen, weil sie einen Sonnenbrand erleiden), Kamille, Ringelblumen, Schöllkraut, Baldrian (um sich zu beruhigen) und Südholz. das sollte die Menschen vor bösen und bösen Geistern schützen. Common Rue wurde zum Zweck der Abtreibung verwendet, wenn die Mönche ihren Zölibat verletzten. Hopfen wurde verwendet, um Bier zu brauen, aber Sumpf Labrador wurde in früheren Zeiten für den gleichen Zweck verwendet. Es ist wahrscheinlich, dass ähnliche Gärten im Garten der Kuppelkathedrale in Rīga und anderen Kreuzgängen in Livland gefunden wurden.
Gewürze.
Mittelalterliche Europäer lernten verschiedene Gewürze kennen, die vorher unbekannt waren. In dieser Zeit wurden Nelken, Pfeffer, Ingwer und Zimt nach Livland gebracht. Der venezianische Kaufmann und Reisende Marco Polo brachte diese auf seinen Reisen nach Asien und Indien im 13. Jahrhundert nach Europa zurück. Die Niederländer hatten schließlich ein Monopol auf den Verkauf von Gewürzen. Ein Gramm schwarzer Pfefferkörner kostet so viel wie ein Gramm Salz. In der zweiten Hälfte des 15. Jahrhunderts brachte Christoph Kolumbus Chili, Kakao, Vanille, Kardamom und etwas später Tabasco-Paprika von seinen Reisen nach Amerika. Gewürze waren sehr teuer und nur reiche Leute konnten sie sich leisten. Wohlhabende Menschen verwendeten im 16. Jahrhundert viele Gewürze, um ihren Status und Reichtum zu demonstrieren. Der Gewürzmarkt wurde jedoch zu Beginn des 17. Jahrhunderts gesättigt und die Preise brachen ein. Zu dieser Zeit wurden die Menschen in Bezug auf die Verwendung von Gewürzen vernünftiger
Die Bedeutung von Salz.
Einer der wichtigsten Importe in Livland war Salz. Aus Archiven geht hervor, dass ein Mann, der im 17. Jahrhundert einen Sack Salz gestohlen hatte, bestraft wurde, indem er am Pol der Schande stehen musste und 15 Schläge mit einer Peitsche und ein halbes Jahr Gefängnis erlitt. Salz wurde verwendet, um Kriegsgefangene zu bezahlen. Wenn beispielsweise ein Bruder aus der Gilde der Lastenträger in Litauen gefangen genommen wurde, zahlte die Gilde ein Lösegeld für einen Sack Salz, wenn der Bruder zu arm war, um das Lösegeld selbst zu zahlen (Jānis Straubergs, History of Rīga, 1937). In langen Wintern suchen die Menschen nach Möglichkeiten, Fleisch, Fisch, Wurzelgemüse und anderes Gemüse zu konservieren, und Salz war in dieser Hinsicht von unschätzbarer Bedeutung.
Biertraditionen.
Bier war das häufigste Getränk in Livland. Die Gilden in Rīga erklärten, dass nur vereidigte Brauer Bier zum Verkauf brauen könnten, aber jeder könne es für seinen eigenen Gebrauch brauen. Seit der Livländischen Ära ist viel Zeit vergangen, aber es gibt immer noch unendlich viele helle, dunkle, gefilterte und dicke Biere, die manchmal mit Hopfen oder Malz angereichert sind. Einige der Informationen für diesen Aufsatz stammten vom Rīga-Museum für Geschichte und Schifffahrt sowie von Spezialisten der Burg Cēsis.
