Vilius Orvidas (1952. – 1992.) dārzā aplūkojamas padomju laikos no meliorācijas „paglābto” akmeņu, kapu krustu, koku u.c. priekšmetu brīvdabas instalācijas.

Naujasodžo ciemā izveidotais Alantas muižas komplekss: neoklasicisma stila muižas ēkas, 19.gs. parks (gobas, liepas, bērzi, ozoli, ievas), palīgēkas. Itāļu villu atgādinošā, neoromantisma stilā izveidotā muižas parkā iekoptas koku alejas, izrakti trīs dažādu formu dīķi. Koki sastādīti tā, lai augšanas procesā to stumbri savienotos un izveidotu varenu pušķi. Bez vietējiem kokiem netrūkst arī eksotisku augu. Uz parka robežas uzceltas ažūra lapenes, pāris metru augsts balts obelisks, tuvāk muižai – Venēras un Jupitera skulptūras no balta marmora.

Grūti iedomāties, ka vēl joprojām Eiropā ir apdzīvotas vietas, kuru sasniegšanai ir labu laika sprīdi jābrauc pa neapdzīvotu mežu ieskautu smilšainu ceļu, kur tikai paretam var redzēt kādu sēņotāju vai ogotāju! Tāpat kā Zervinos ciemam, arī šim ir piešķirts kultūras mantojuma pieminekļa statuss, jo Linežeris ir viens no dažiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Linežerī ir aplūkojamas 19. – 20. gs. mijā celtās ēkas un apskatāms tā laika ciema plānojums. Šejieniešu tāpat kā citu dzūku galvenā nodarbošanās bija mežistrāde un meža velšu vākšana. Nelielā mērā – arī lauksaimniecība. Apceļojot nacionālā parka etnogrāfiskos ciemus, rodas pamatots jautājums: „Ar ko mūsdienās te nodarbojas cilvēki. Kā viņi spēj dzīvot tik nomaļā vietā”? Jāatzīst, ka lielākā daļa te ierodas tikai vasaras laikā. Neskatoties uz to, etnogrāfiskie ciemi ir ļoti sakopti un joprojām „dzīvi”!