Skultes osta
20.gs. sākumā ostas bija jau vairākās Kurzemes piekrastes vietās: Rojā, Mērsragā un Papē, bet Vidzemes jūrmalā tādu vēl nebija. Tādēļ bija skaidrs, ka arī Vidzemē tādu vajag, jautājums bija tikai viens - kur būvēt. Kā divas piemērotas vietas tika izvēlētas Neibāde un Liepupe. Pēc neilgām pārdomām būvnieki tomēr nosliecās par labu Neibādes apkaimei un tieši Aģes upes grīvai, jo šo vietu jau izmantoja piekrastes zvejnieki kā laivu piestātni. Turklāt zeme ap Aģes upes grīvu bija brīvi izmantojama, t.i., par to nebija jāmaksā rente ne Skultes baronam, ne valdībai. Arī upes grīvas tuvumā esošā Silanža grīva bija kā radīta, la to paplašinātu un veidotu ostu.
Vietējais Skultes barons gan 1912. gadā topošās ostas zemi iznomāja kādam privātam rentniekam, kurš visiem spēkiem centās zvejnieku darbību apturēt un kavēt, bet pēc sūdzībām valdībai šīs nebūšanas tika novērstas, un, šķiet, būvniecība varētu sākties, tomēr sākās 1.Pasaules karš, un par ostas būvniecību nācās aizmirst.
Pie šī jautājuma atkal sabiedrība atgriezās tikai Latvijas brīvvalsts laikā, kad radās nepieciešamība pēc jaunām tirdzniecības vietām. 1937. gadā prezidents Kārlis Ulmanis viesojās Vidzemes piekrastes ciematos, un pats izvēlas lielu akmeni, kas būtu kā liecinieks ostas būvētājiem un būvniecības gaitu. Tā arī notiek, un ostas būvniecība var sākties.
1937. gadā sākas ostas iekārtošanas un būvniecības darbi, tā ir iespēja gan vietējiem ļaudīm nopelnīt akmeņu vešanā, gan celtniecībā, gan arī stimuls aktīvi darboties vietējam zvejnieku kooperatīvam "Jūras zivs" (vad. J. Brinkmanis).
Viss rit veiksmīgi, un tad jau ir 1939. gada 7. oktobris. Uz Skultes jaunās ostas atklāšanu dodas zvejnieku pārstāvji ne vien no tuvējiem ciemiem un zvejas rajoniem, bet sarodas zvejnieku pārstāvji arī no Mangaļiem, Ādažiem, Rīgas un Slokas jūrmalas, Engures, Kolkasraga un pat Liepājas. Skultes jaunā ostā sabrauc ap 20 apkārtnes zvejas motorlaivas. No Rīgas, kopā ar Zemkopības ministru J.Birznieku speciālā vilcienā Zvejniekciemā ieradās Jūrniecības departamenta direktors P.Stakle, Valsts zemes bankas direktors H.Dzelzītis, daudzi jūrniecības departamenta un zvejniecības darbinieki.
Laiks ritējis, valdības un varas ir mainījušās, tomēr akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas tepat, Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība - ienāk un aiziet kuģi - tātad, osta ir dzīva.
| Tourism objects involved in this story | ||
|---|---|---|
 |
In the 19th century at the seaside of Skulte, a small village formed, which was inhabited by fishermen. The name “Zvejniekciems” (Fishermen’s village) arose from the population's main activity. In 1967 the Skulte part of Zvejniekciems was added to the Saulkrasti township. Nowadays Zvejniekciems is the home of Skulte Port, and the rocky beach of Zvejniekciems is located between the port and Saulkrasti Beach, while the village itself can be proud of the creative heritage left by the architect Marta Staņa (1913–1972). |
|
 5 days
|
Historians say that the Livs or Livonians lived in the territory of Latvia long ago, starting in the 10th century. They populated Northern Kurzeme and the river banks of the Daugava and Gauja rivers. They asked the first German tradesmen who appeared in the area about the price of textiles at the market in Visby. This means that they were familiar with the island of Gotland. The Livonians were courageous and spiritually strong seafarers, because only strong men can live with the sea, go fishing and seal trapping, and take root in the by no means fertile sands of the seashore. The territory between Ģipka and Ovīši is known as the Livonian coastline. There are still romantic seashore fishing villages of Livonian origin, as well as Cape Kolka, where the great Latvian activist Krišjānis Valdemārs insisted that it was the centre of Europe. Livonians all along the seashore responded to his call by taking part in building sailing ships all the way up to Ainaži, where there was a maritime school. That allowed the ships to sail to the far corners of the world, thus creating a century of sailing ships. This wasn’t possible without the Livonians. Also on the coastline are the oldest lighthouses in Latvia, with the one at Ovīši still serving as a star that shows the route for seaborne ships that are heading for Rīga. The Livonian heritage is also seen in the tradition of fishing for lamprey eels – something that is still very much in place in Carnikava, Svētciems and Salacgrīva. Old-time fishing equipment that cannot be seen anywhere else is on display in the latter town. The Latvian nation emerged when the Livonians flowed together with the Lettigalians, the Livonians joke. It may be that there is some truth in the anecdote. Liv or Livonian culture, lifestyles and history are closely linked to Latvia and cannot be separated from it. |
|
