Skultes osta un Zvejniekciems

20.gs. sākumā ostas bija jau vairākās Kurzemes piekrastes vietās: Rojā, Mērsragā un Papē, bet Vidzemes jūrmalā tādu vēl nebija. Tādēļ bija skaidrs, ka arī Vidzemē tādu vajag, jautājums bija tikai viens - kur būvēt. Kā divas piemērotas vietas tika izvēlētas Neibāde un Liepupe. Pēc neilgām pārdomām būvnieki tomēr nosliecās par labu Neibādes apkaimei un tieši Aģes upes grīvai, jo šo vietu jau izmantoja piekrastes zvejnieki kā laivu piestātni. Turklāt zeme ap Aģes upes grīvu bija brīvi izmantojama, t.i., par to nebija jāmaksā rente ne Skultes baronam, ne valdībai. Arī upes grīvas tuvumā esošā Silanža grīva bija kā radīta, la to paplašinātu un veidotu ostu.
Vietējais Skultes barons gan 1912. gadā topošās ostas zemi iznomāja kādam privātam rentniekam, kurš visiem spēkiem centās zvejnieku darbību apturēt un kavēt, bet pēc sūdzībām valdībai šīs nebūšanas tika novērstas, un, šķiet, būvniecība varētu sākties, tomēr sākās 1.Pasaules karš, un par ostas būvniecību nācās aizmirst.
Pie šī jautājuma atkal sabiedrība atgriezās tikai Latvijas brīvvalsts laikā, kad radās nepieciešamība pēc jaunām tirdzniecības vietām. 1937. gadā prezidents Kārlis Ulmanis viesojās Vidzemes piekrastes ciematos, un pats izvēlas lielu akmeni, kas būtu kā liecinieks ostas būvētājiem un būvniecības gaitu. Tā arī notiek, un ostas būvniecība var sākties.
1937. gadā sākas ostas iekārtošanas un būvniecības darbi, tā ir iespēja gan vietējiem ļaudīm nopelnīt akmeņu vešanā, gan celtniecībā, gan arī stimuls aktīvi darboties vietējam zvejnieku kooperatīvam "Jūras zivs" (vad. J. Brinkmanis).
Viss rit veiksmīgi, un tad jau ir 1939. gada 7. oktobris. Uz Skultes jaunās ostas atklāšanu dodas zvejnieku pārstāvji ne vien no tuvējiem ciemiem un zvejas rajoniem, bet sarodas zvejnieku pārstāvji arī no Mangaļiem, Ādažiem, Rīgas un Slokas jūrmalas, Engures, Kolkasraga un pat Liepājas. Skultes jaunā ostā sabrauc ap 20 apkārtnes zvejas motorlaivas. No Rīgas, kopā ar Zemkopības ministru J.Birznieku speciālā vilcienā Zvejniekciemā ieradās Jūrniecības departamenta direktors P.Stakle, Valsts zemes bankas direktors H.Dzelzītis, daudzi jūrniecības departamenta un zvejniecības darbinieki.
Laiks ritējis, valdības un varas ir mainījušās, tomēr akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas tepat, Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība - ienāk un aiziet kuģi - tātad, osta ir dzīva.