Kvalitatīvs restorāns un viesnīca Ainažos. Restorāna ēdienkarte ir ļoti dažāda - no vieglām un interesantām uzkodām, līdz lieliskiem gaļas un zivju ēdieniem, kā arī veģetārajiem piedāvājumiem! Ikdienā restorānu apmeklē ne tikai Latvijas, bet arī daudz kaimiņu zemju klientu! Restorāns ir draudzīgs gan  ģimenēm, gan arī mājdzīvniekiem.
Rudenī un pavasarī, reizi mēnesī iespējams baudīt īpašas vēlās brokastis!

Atrodas pilsētas centrā, Raiņa ielā 4. Dievnams celts (1932. – 1938. g.) vecās koka baznīcas vietā neogotikas stilā (J. Cīruļa projekts). Jāpiemin, ka līdz pat 1994. g. ēkā bija izvietojies kinofilmu iznomāšanas punkts. Tagad baznīcā apskatāma izstāde „No pamatiem līdz torņa smailei, senie Latgales būvamati fotoattēlos”, kur 108 fotoattēlos ir dokumentēts baznīcas celtniecības process. Interesenti var uzkāpt zvanu tornī un apskatīt Rēzekni no 37 m augstuma.

Restorāns Ankur ir mājīga vieta, kur piedāvā mājas ēdienus, kuru gatavošanā izmanto pārsvarā vietējos produktus. Īpaši novērtētas ir Peipusa ezera zivis. Tajā pašā ēkā ir arī viesnīca.

Atrodas 1,3 km ziemeļrietumos no Aknīstes centra, nelielā Dienvidsusējas sānu gravā. Šis avots kā veselības avots pazīstams jau kopš seniem laikiem. Stāsta, ka šādu avotu, kas izplūst uz austrumiem, ūdens ir dziedinošs. Īpaši Lieldienu rītā, ja tajā mazgā acis. Avota ūdeņi satur dzelzs savienojumus, par ko liecina brūnās nogulsnes (dzelzs baktēriju darbības rezultāts). Blakus avotam ir akmens ar nelielu iedobumu, domājams – sens kultakmens. Savukārt, gravas malā aug svētliepa. Saltupju svētavotu var pamatoti uzskatīt par vienu no izcilākajiem Latvijas avotiem.

Saltupju Svētavots ir ūdeņiem tik bagāts, ka izveido nelielu upīti – Saltupi, kas pēc aptuveni simts metriem ietek Dienvidsusējas upē, avots uzskatāms par vienu no garākajiem pazemes avotiem Latvijā. Tas ir vietējās nozīmes aizsargājamais kultūras piemineklis.

Ramocku stacija  atklāta  1889. gadā  reizē ar dzelzceļa Pleskava-Rīga atklāšanu. 1916.gadā pēc jauna dzelzceļa izbūves līdz Gulbenei, šīs stacijas nozīme ievērojami pieauga. 1918.gadā tā kļuva par divu dažādu sliežu platumu dzelzceļa  iecirkņu saskares  staciju. Intensīva vilcienu kustība caur šo staciju tika izvērsta Brīvības cīņu laikā. Sadursmes pie Ieriķu stacijas notika  jau 1918.gada decembrī. 1919.gadā jūnijā te sākās Cēsu kaujas. Starp Cēsīm un Ieriķiem vācieši uzbruka igauņu bruņuvilcienam. Par dažādiem nopelniem Brīvības cīņu laikā Ieriķu apkaimē, vairāki karavīri saņēma apbalvojumus, arī Lācplēša kara ordeņus.1919. gadā stacija nodēvēta par Ieriķiem. Otrā pasaules kara laikā te atradās lokomotīvju depo.1953.gadā depo vietā izveidoja stratēģiskās rezerves tvaika lokomotīvju bāzi. Pēdējā tvaika lokomotīve L-3599 Ieriķu bāzi pameta 2002.gadā un tagad ir redzama kinopilsētā Cinevilla.Ieriķu stacija vairākkārt pārbūvēta.Otrā pasaules kara laikā nodedzināta pavisam. 1956.gadā uzbūvē pašreizējo ēku.

"Skrīveru saldumi" ir ģimenes uzņēmums, kas jau trešajā paaudzē ražo konfektes "Gotiņa" - gan klasiskās, gan ar dažādām piedevām, kā, piemēram, ar rudzu maizi un dzērvenēm. Tāpat uzņēmums ražo dažādus citus saldumus no šokolādes, žāvētiem augļiem, riekstiem, sēkliņām, sukādēm un citiem vērtīgiem gardumiem.

Apmeklētājiem tiek piedāvātas dažādas ekskursijas ar praktisku darbošanas. Viena no tām piedāvā piedalīties "Skrīveru Gotiņas" ekspedīcijā ar iespēju pašiem ietīt savas konfektes, iepazīties ar konfekšu tapšanas vēsturi, nodegustēt produkciju, kā arī iegādāties uzņēmuma produkciju ražotnes veikaliņā. Visas ekskursijas piemērotas gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Skatu tornis atrodas rezervāta dienviddaļā, Ļaudonas – Mārcienas ceļa malā uz Madonas – Trepes vaļņa. No tā pārskatāma ļoti plaša teritorija līdz pat Vidzemes augstienei (skaidrā laikā - Gaiziņkalna tornis). Torņa „piekājē” saskatāms Mazais un Lielais Plencis (ezeri). Tā kā tornis atrodas dabas rezervātā, atļauts tikai torņa apmeklējums un uzturēšanās autostāvlaukuma teritorijā.

1991. gada 14. jūnijā Pēterupes draudzes baznīcas dārzā atklāta tēlnieka Zezostra Ķēdis piemiņas zīme represētajiem 1941. un 1949. gadā. (Avots: Saulkrastu TIC)

Saimniecības darbības veidi: liellopu un jaunlopu, garšaugu, mētru un bērzu stādu audzēšana un realizācija. Tūrisma pakalpojumi - apskatāmas skulptūras no sūnām un citiem materiāliem, saimniecības un dzimtas vēsture, seni darbarīki, ārstniecības augu, garšaugu un dažādu veidu mētru kolekcija, putni un poniji. 

Kopš dižākā – Kalnasikšņu ozola bojāejas Kvēpenes dižozols ir kļuvis par varenāko Gaujas nacionālā parka koku. Tā apkārtmērs ir 6,1 m, augstums 20 m, bet koka vainaga projekcija 28 x 30 m. Ainaviskais ozols aug Gaujas senlejas labā pamatkrasta nogāzē un ir viens no kuplākajiem Latvijas kokiem. Netālu no dižozola uzmeklējams ar mežu apaugušais Kvēpenes pilskalns, bet lejpus tā – Gaujas pamatkrasta nogāzē iztek Svētavots, kam piedēvē dziednieciskas īpašības. Ziemeļos no Kvēpenes pilskalna ir pakalns – t.s. Rūsiņa kalns, no kura labi saskatāmi Pārgaujas meži, Cēsu pilsētas torņi, Ieriķi un Rakšupes ieteka Gaujā. No soliņa Rūsiņa kalna galā var gaidīt lieliskus saullēktu skatus.