Pirmais Latvijas nacionālais parks (dibināts 1973. g., otrais vecākais Baltijā) ar senām dabas aizsardzības un tūrisma tradīcijām, kā arī viens no Latvijas populārākajiem tūrisma galamērķiem. Parka „galvenā artērija” ir Eiropas mērogā nozīmīgā ledāja kūstošo ūdeņu veidotā Gaujas senleja (95 km garš senlejas posms) ar daudzo sānu pieteku dziļajām gravām, kuru krastos paceļas Baltijas skaistākie un iespaidīgākie Devona perioda smilšakmens atsegumi. Pie Siguldas Gaujas senleja sasniedz maksimālo dziļumu – 85 m. Teritorija izceļas ar lielu sugu daudzveidību (ap 900 augu sugu). Gauja ir arī Latvijas populārākā ūdenstūristu upe, kuras krastos ir izveidotas tipveida tūristu apmetnes. Infrastruktūras, t.sk. dabas taku un tūrisma maršrutu ziņā Gaujas nacionālais parks ir viena no vislabāk labiekārtotākajām Latvijas īpaši aizsargājamām dabas un NATURA 2000 teritorijām. Līgatnes dabas takas ar savvaļas dzīvnieku voljēriem ir lielākais un bagātākais šāda mēroga objekts Baltijā. Gaujas nacionālā parka teritorijā atrodas arī populāri Baltijas mēroga kultūras pieminekļi – Turaidas muzejrezervāts, Cēsu viduslaiku vecpilsēta ar pils kompleksu un Sv. Jāņa baznīcu, Āraišu ezerpils u.c. Parka apmeklētāju centri atrodas Siguldā, Līgatnes dabas takās un pie Zvārtes ieža. Šobrīd Gaujas nacionālā parka administrācija Siguldā veido jaunu un modernu apmeklētāju centru, kura izveidi plāno pabeigt 2008. g. pirmajā pusē.

Ļoti izteikta un cilvēka apdarināta reljefa forma ar plašu skatu uz apkaimi. Tā virsotnē atrodas 1224. g. bīskapa Hermaņa celtās pils drupas. Izrakumos atrasts pasaulē vecākais šaujamierocis.

Baronu Osten – Zakenu dzimtai piederošā muiža būvēta no jauna 1856. – 1857. gadā, jo veco muižu Krimas kara (1853. – 1856.) laikā nopostīja. Izrādās, ka minētā kara sākumā angļu kuģi Krievijas cara iebiedēšanas nolūkos apšaudīja Latvijas piekrasti un kuģus, t.sk. arī Kolku, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. Pēc muižas sagraušanas tās vietā uzbūvēja t.s. Balto namu ar saimniecības ēkām. Tā otrajā stāvā uzcēla manteļskursteni medījumu kūpināšanai (saglabājies līdz mūsdienām). Muižnieku īpašumā muiža atradās līdz 1919. gadam, kad tās pēdējo īpašnieku Kristianu fon Osten – Zakenu nošauj Tukumā. 1929. g. Baltajā namā ierīko pamatskolu, ko turpmāk sauc par Kolkas skolu. Tā darbojas līdz 1961. g. (tika uzcelta jauna skola), bet līdz 1989. g. ēkā notiek darbmācības stundas. Tajā laikā to dēvē par Veco vai Mazo skolu. No 1991. gada Kolkas Vecā skola ir Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes īpašums, kurā ik gadu (no 1994. gada) norisinās studentu vasaras prakses.

Salīdzinoši liela teritorija dienvidos starp Irbes un Stendes upi, kas unikāla ar mazskartajiem mežu masīviem, kāpu veidojumiem, Irbes vecupju sistēmu un iegareno, piekrastei paralēli izvietoto Dižpurvu. Irbe pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par samērā populāru ūdenstūrisma galamērķi, taču tās krastos, diemžēl vēl aizvien ir nepietiekama ar tūrismu saistītā infrastruktūra. Tā kā liegumu caurauž blīvs meža ceļu tīkls, tā ir potenciāla vieta dažādām dabas un izziņas tūrisma aktivitātēm.

Latvijas vēsturei nozīmīga vieta, jo 12. - 13. gs. šeit atradās senās latgaļu zemes - Jersikas administratīvais un garīgais centrs ar Jersikas valdnieka Visvalža pili 18 m augstajā Daugavas krastā, kurā slējās varenais pilskalns. Pilskalna plakumu (100 x 75 m) apjoza valnis un no koka būvēta aizsardzības siena. Tā iekšpusē varēja iekļūt pa apsargātiem vārtiem, aiz kuriem bija izvietotas dzīvojamās un saimniecības ēkas un pat neliela baznīca. Pilskalnā ir veikti arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā tika atsegtas guļbūves celtņu paliekas, kā arī atrastas daudzas 10. - 13. gs. senlietas, kas liecina par plašākiem tirdzniecības sakariem, t.sk. ar seno Krievzemi. 1209. g. bīskapa Alberta karaspēks ar viltu ieņem un izposta Jersikas pili un senpilsētu. Visvalža ģimeni saņem gūstā, tādēļ latgaļu valdnieks ir spiests kļūt par bīskapa vasali. Pilskalna teritorija ietilpst privātīpašumā, tādēļ tā apmeklējums ir jāsaskaņo ar īpašnieku.

Krodziņš "Ceļotājs" atrodas Mežotnes pilī. Piedāvā gardus un izsmalcinātus ēdienus un dzērienus. Vērts iepazīt gan pils greznos interjerus, gan vienu no skaistākajiem Latvijas angļu stila ainavu parkiem.

Latviešu virtuve: kartupeļu pankūkas, marinētas siļķes veltnīši, forele ar kartupeli mundierī, cepta asinsdesa ar brūkleņu mērci, pelēkie zirņi ar speķi, rupjmaizes kārtojums ar dzērveņu ievārījumu un putukrējumu.

Īpašais ēdiens: „Bauskas dālderis” – dāldera formas cūkgaļa ar Bauskas alus mērci.

Atrodas 6,5 km ziemeļos no Cirgaļiem, P 23 ceļa malā, Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidū. Torni vērts apmeklēt pavasara laikā, kad no tā redzamas applūdušas Gaujas palienes.

Līgatnes ziemeļdaļā – Gaujasmalā ir jāuzmeklē vienīgā mūsdienās funkcionējošā Gaujas pārceltuve un vienīgā Baltijā, kas darbojas ar straumes spēku. Pārceltuve ir vietēja mēroga transporta līdzeklis.

Kā vēsta sens nostāsts, pirmās baznīcas laikā, kad vētrā noticis dievkalpojums un pie vecajiem kapiem jūrā grimis kuģis, mācītājs ar draudzes locekļiem – brīvprātīgajiem devies airu laivā glābt kuģa komandu. Daļu no tās izdevās izglābt, bet pārējos izskaloja krastā. Godinot no vienas puses traģisko, bet no otras – laimīgo notikuma atrisinājumu, kuģa kapteinis šo vietu nosauca par Feliksbergu jeb laimīgo krastu. To vēlāk nomainīja Pilsbergas nosaukums, bet tagadējo nosaukumu – Jūrkalne apdzīvotā vieta ieguva 1925. gadā.