Saimniecība dibināta 1992. gadā. Savulaik mājās audzētas gan govis, gan cūkas, bet šķiet pats liktenis pamudinājis uz kazkopību. Saimniecība ir dēvējama par mazo - nelielo ģimenes uzņēmumu mājražošanā.

Sieri
Saimniecība piedāvā plašu kazas piena sieru klāstu – maigu krēmsieru, fetas tipa sieru, kūpināto sieru, svaigos sierus ar dažādām piedevām kā arī kazas piena saldā siera bumbiņas kokosriekstu skaidiņās.

Kā top siers
Pašreiz saimniecībā audzē un ar mīlestību izkopj un saglabā šķirni “Latvijas vietējā kaza”.

Apmeklētājiem
Saimniecība uzņem pie sevis interesentus, kuri vēlas sadraudzēties ar kazām un pagaršot no kazas piena gatavotos produktus.

Kur iegādāties sierus
Produkciju var iegādāties saimniecībā, iepriekš piesakoties, kā arī Limbažu, Saulkrastu, Valmieras, Salacgrīvas un Skultes tirdziņos. Iepriekš vienojoties, piegāde notiek maršrutos Salacgrīva-Ainaži, Skulte-Saulkrasti un Aloja-Limbaži.

Atrodas pie Kuldīgas pils dzirnavām, kur straujā Alekšupīte pirms ietekas Ventā izgrauzusi dziļu „kanjonu” dolomītā. Šo dēvē par vienu no augstākajiem Latvijas ūdenskritumiem (4,15 m). 17. gs. ūdenskritumu ievērojami pārveidoja – paaugstināja un nostiprināja, lai Alekšupītes straumi izmantotu dzirnavu darbināšanai. Upītes kreisais krasts ir labiekārtots.

Iespaidīgs, taču ļoti bēdīgā stāvoklī! Cīravas muižas apbūve tapa 18. - 19. gs. un muižas pils - 19. gs. sākumā. Pusgadsimtu vēlāk to pārbūvēja neogotiskā stilā ar simetriskiem tornīšiem un ķieģeļu robojumiem dzegās. Muiža piederēja baronu Manteifeļu – Scēges dzimtai. Pils vestibilā, kāpņu telpā un otrā stāva zālē ir saglabājušies ornamentāli griestu greznojumi, kas tāpat kā pati ēka no iekšpuses nav apskatāmi. Ēkā atrodas arī vērtīgi interjera elementi - 19. gs. sākumā veidots kamīns ar marmora apdari u.c. No pils atsavināšanas brīža (1920. g.) līdz 1951. g. šeit atradās Meža skola (blakus pilij - piemiņas akmens), pēc tam – Cīravas Lauksaimniecības arodvidusskola. Iepretim pilij atrodas klasicisma stilā (ar frontonu un varenām kolonnām) celtais bijušais muižas zirgu stallis (19. gs. sākums), kas šobrīd netiek izmantots un arī apskatāms no ārpuses. Muižas kompleksu ieskauj parks (krietni aizaudzis), kurā ir uzkalniņš – barona suņa kapa vieta.

Atrodas 0,9 km ziemeļrietumos no Dzērbenes centra. Tagadējais muižas komplekss veidojies 14. gs. celtās un 1577. g. nopostītās mūra pils vietā. Muižas pils (18. gs. beigas, klasicisma stils) savā pastāvēšanas laikā piedzīvojusi vairākkārtīgu nopostīšanu (1905. g., Pirmajā pasaules karā) un tai sekojošu atjaunotni. 19. gs. beigās tai tapa piebūve – iespaidīgs četrstūru neogotikas stila tornis. Laikā no 1927. - 1975. g. pilī darbojās lauksaimniecības skola, tagad - Dzērbenes pagasta pārvalde, Tautas nams un mūzikas skola. Pili ieskauj parks ar septiņu dīķu kaskādi. No kādreiz iespaidīgā laukakmeņu žoga saglabājušies vien pils vārtu stabi. Dažādā stāvoklī (arī avārijas) atrodas citas muižas ēkas. 2010. gadā tika veikta pils iekštelpu un ārējās fasādes restaurācija. Iepriekš piesakoties, tiek piedāvāta gida vadīta ekskursija un piedzīvojums muižā iekārtotajā spoku kambarī.

Mazstāvu koka dzīvojamo ēku apbūve ir tapusi 19. gs. Te apskatāmi Latgalei raksturīgie noslēgtie pagalmi, verandas, koka apdare un dekori. Pilsētas koka apbūve ievērojami cieta 1866. un 1938. g. ugunsgrēkos. Par Ludzas vēsturisko centru var uzskatīt Tirgus laukuma vietu, bet Ludzas pilskalnu - par galveno dominanti, kuram apkārt veidojies pilsētas ielu tīkls. Ludzas pilskalnā slejas Ludzas pilsdrupas. 14. gs. beigās te atradās seno latgaļu koka pils, kuras vietā Livonijas ordenis uzcēla Latgales varenāko mūra pili. 1654. g. to izposta Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks. Ludzas TIC gidi piedāvā ekskursijas.

Atrodas ziemeļos no Vienības laukuma. Pirmo mūra baznīcu Ilūkstē uzcēla par grāfu Plāteru – Zībergu dzimtas līdzekļiem 1754. - 1769. g., bet tagadējo - 1816. g. 1861. g. dievnams pārgāja pareizticīgo, bet 1920. g. atgriezās katoļu draudzes rīcībā. Baznīcu atjaunoja 1921. g. Dievkalpojumu laikā tā apskatāma no iekšpuses.

Viens no lielākajiem Augštaitijas pilskalniem, kas 2011. g. pēc vērienīgiem rekonstrukcijas darbiem ir izzināms jaunā kvalitātē - gan no infrastruktūras, gan arī ainaviskā viedokļa, jo iepriekš biezais pamežs (tagad retināts) traucēja uztvert iespaidīgo objektu. Arī no pilskalna plakuma paveras labs skats uz diviem blakus esošajiem ezeriem. Tā virsotnē apskatāms piemiņas akmens, kas vēsta par pirmā Lietuvas valsts prezidenta Antana Smetona (Antanas Smetona) apmeklējumu 1934. g. viņa 60 gadu jubilejā. Pilskalns it ticis apdzīvots jau I tūkstošgadē pirms Kristus. Uzskata, ka 14. – 15. gs. te atradusies hronikās aprakstītā Linkmenu pils. Jaunizveidotā taka pilskalnu savieno ar vēl vienu populāru apskates objektu – Ladakalni.

Redzama jau pa lielu gabalu no abiem Daugavas krastiem. Baznīcu cēla 1909. - 1913. gadā. Kā interesants ir jāmin fakts, ka tās būvniecībā izmantoto sarkano ķieģeļu kvalitāte bijusi slikta, tādēļ kopš 1939. g. ir nomainīti ap 60 000 ķieģeļi! Neskatoties uz to, dievnams ir nominēts kā viena no iespaidīgākajām Latvijas sakrālajām celtnēm. Tās būvniecībā pielietoti neogotikas stila dekoratīvie elementi, bet interjera iekārtas - altāris, kancele, ērģeļu luktas, baznīcēnu soli un mūsdienās izgatavotie biktssoli ir veidoti gotiskās formās. Ērģeles būvētas 1931. gadā. Baznīca cieta 1. pasaules kara laikā un to atjaunoja 1921. g. To ieteicams apmeklēt gida pavadībā.

Sākotnēji piemiņas akmens Latvijas Republikas Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam (1871 – 1939) bija uzstādīts 1990. g. pie viņa dzimtajām mājām „Brātiņiem”, bet 2016. g. pārvietots uz Džūkstes piemiņas parku.