Renda ir sena apdzīvota vieta, kas vēstures avotos minēta jau 1230. gadā. 13. gs. Renda bija viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kad 1235. gadā notika Kursas dalīšana, Rendas novads nonāca vācu ordeņa īpašumā, un rendinieki bija spiesti piedalīties ordeņa iniciētajos karagājienos. Kurzemes hercogistes laikā (1562. – 1795.), neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, sevišķi hercoga Jēkaba (1642. – 1682.) valdīšanas laikā. 17. gs. Renda kļuva par attīstītu manufaktūru centru, kurā attīstījās kokapstrāde, bija ierīkoti un darbojās kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linaustuves, stikla fabrika, salpetra un ziepju vārītava. Te darināja vīnu, parfimērijas izstrādājumus, mucas, lēja čugunu, taisīja naglas un daudz ko citu. Rendā darināto skābeno vīnu ar baudu dzēra Jelgavas pilī. Iepriekš minētais tika izpostīts Ziemeļu kara laikā (1700. – 1721.). 19. gs. nodedzinātās Rendas pils vietā tika uzcelta ķīmisko vielu ražošanas fabrika, strādāja viena no Kurzemes lielākajām ādas manufaktūrām un terpentīna ražotne. Paralēli tam sāka attīstīties kultūras dzīve. Rendiniekus nesaudzēja abi 20. gadsimta pasaules kari un pēcāk sekojošās represijas, kā rezultātā izveidojās t.s. Kureliešu bataljons – mežabrāļi, kas cīnījās pret padomju varu. Mūsdienās Renda ir mazs un kluss ciems, kurā apskatāma Lielrendas muiža, Rendas baznīca, Velna laiva pie Abavas un Īvandes ūdenskritumi.

Šķirnes aitu audzēšanas uzņēmums SIA Mikaitas ir ģimenes uzņēmums, kas dibināts 2005. gadā. Tā misija ir piedāvāt gaļu ražojošiem ganāmpulkiem vaislas materiālu, kas dod ātraudzīgus jērus ar teicamām gaļas īpašībām. Saimniecībā audzē Oxforddown aitu šķirni. Saimniecībā var iegādāties: dažāda vecuma šķirnes jaunaitiņas, vaislas aitas un teķus, dziju, vilnas izstrādājumus, apstrādātas aitādas, aitas apganīšanai, jēra gaļu un dažādus gaļas izstrādājumus.

Baltijā lielākā keramikas fabrika. Tūristu grupām piedāvā ekskursiju pa ražotni. Blakus atrodas veikals, kurā var iegādāties keramikas izstrādājumus – gan praktiskas lietas, gan interjera priekšmetus un suvenīrus.

Bijušais kursenieku zvejniekciems Kuršu jomas krastā. Jau no 19. gs. sākuma tas ceļojošo kāpu dēļ ir vairakkārt mainījis savu atrašanos un tagadējā vietā pastāv aptuveni gadsimtu. Ciematā uz dzīvi apmetās smilšu kāpu apbērto Nagļu (Naglių) un Karvaiču (Karvaičių) ciema iedzīvotāji. Kuršu kāpu mazākā ciema kultūrainavu veido gan gadsimtu vecas koka dzīvojamās ēkas, gan arī mūsdienās celtās. Kā vienas, tā otras kalpo g.k. kā vasarnīcas un viesu izmitināšanas vietas.

Iespaidīgais un monumentālais dievnams uzcelts 1816. gadā. No baznīcas nozīmīgākajām interjera detaļām ir saglabājušās ērģeles, altārglezna, lustra un kroņlukturis. Jāpiebilst, ka baznīca savā pastāvēšanas laikā nav pārtraukusi savu darbību.

Reškutenu (Reškutėnai) ciema apkārtnē ir atjaunots neliels mitrājs, kura malā uzcelts putnu vērošanas tornis. Ja paveicas, pavasaros te var dzirdēt vai redzēt tādas retas un aizsargājamas putnu sugas kā ķikutu Gallinago media, ormanīti Porzana porzana, melnkakla dūkuri Podiceps nigricollis, griezi Crex crex u.c. Ciema ainava īpaši pievilcīga ir pieneņu un ābeļu ziedēšanas laikā. No putnu vērošanas torņa var redzēt vietas, kur akmens laikmetā dzīvojuši cilvēki. Blakus esošajā purvainajā pļavā bijis ezera līcis, kur tika būvēti ciemati līdzīgi kā Āraišu ezerpils gadījumā.

Pirmo koka baznīcu šajā vietā cēla 1252. gadā, bet mūra dievnams ticis uzbūvēts 1665. g. Tas nodega, un to atkal atjaunoja 1672. g., bet vēlākajos gados pārbūvēja. Dievnamā interjeru rotā nozīmīgi mākslas pieminekļi – altāris, kancele, ērģeles ar prospektu un luktu gleznojumiem. Baznīcā kristīts leģendārais Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers (1610. – 1682) un laulāts ar Brandenburgas princesi Šarloti Luīzi. Padomju laikos baznīcā atradās muzejs un koncertzāle. Leģenda vēsta, ka baznīcas nosaukums cēlies no kādas Katrīnas, kas ziedojusi baznīcas celtniecībai, apmelota, sodīta uz moku rata un pēcāk pasludināta par svēto. Viņas piemiņai virs baznīcai sānu ieejas izveidots medaljons ar mocekļa kroni galvā, moku ratu un zobenu rokās. Stāsta elementi redzami arī Kuldīgas ģerbonī. No baznīcas torņa paveras labs skats uz senlaicīgās vecpilsētas jumtiem.

Maršruts piemērots ceļotājiem, kurus uzrunā lielas un biežas reljefa starpības, kā arī tiem, kas alkst redzēt un uz „savas ādas” izbaudīt iespaidīgus dziļās Amatas senlejas krastus, ejot pa mazskartām meža takām. Taka, kas izveidota upes labajā krastā, līkumo pa ielejas apakšējo, gan arī augšējo daļu, tādēļ dažviet ir jāpārvar vairāk nekā 40 m augstuma starpība. Šo var uzskatīt par sava veida ģeotūrisma maršrutu, jo tas iepazīstina ar devona perioda dolomīta un smilšakmens atsegumiem. Maršruts atrodas Gaujas nacionālajā parkā. Nakšņot var teltīs, vai tūristu mītnēs.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​​

Lietuvas pierobežā atrodas Latvijai samērā unikāla teritorija – gāršas tipa mežs, kurā aug ozoli (daudz dižozolu), liepas, oši (ošu meži Latvijā – retums) u.c. lapukoki. Vietējā gida – mežziņa pavadībā var izstaigāt nelielu gāršas nogabalu, iepazīt raksturīgākos gāršas apdzīvotājus un to nozīmi dabas ritumā. Dabas liegums veidots mežu biotopu, augu un dzīvnieku sugu aizsardzībai, starp kurām sastopamas daudzas dienvidu reģioniem raksturīgās sugas.

Viena no skaistākajām Dienvidlatgales koka baznīcām. No baļķiem celtais un ar dēļiem apšūtais dievnams tapis laikā no 1750. - 1751. g. Baznīcā saglabājies 18. gs. veidotais altāris (baroka kokgriezumi) un ērģeļu prospekts, kā arī tās iekārtā ietilpst vairāk nekā 30 mākslinieciski nozīmīgi priekšmeti. Baznīcas pagalmā slejas 19. gs. celtais zvanu tornis. Nedaudz tālāk – Rušona ezera virzienā slejas no koka celtā mācītājmāja.