Mūsdienās redzamais parks starp Rīgas un Parādes ielu tapa vairāk nekā pirms 100 gadiem un tā patrons bija pilsētas pirmais mērs - Pāvels Dubrovins (1839. – 1890.). Pilsētas „zaļā saliņa”, kuras centrā atrodas strūklaka, ir iecienīta atpūtas un pastaigu vieta. Atraktīvs ir no bronzas veidotais piemineklis (2007. g., tēlnieks A. Tartinovs),kas veltīts pilsētas pirmajam mēram.

Ciems atrodas pie Irbes (Dižirve, Īra) upes ietekas jūrā, abos tās krastos („jūrspuse” un „zemspuse”). Irbe pirmoreiz minēta 1310. g. robežlīgumā starp Kurzemes bīskapu un Rīgas domkapitulu, bet Lielirbes (Irvemünde) vārds pirmoreiz ierakstīts 1387. g. šķīrējtiesas dokumentā. 19. gs. beigās Lielirbes sīkosta bija aktīvs kokmateriālu tirdzniecības un transporta centrs. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzbūvēts lielākais burinieku skaits Kurzemes rietumkrasta ciemos. 1939. g. ciemā bija ap 300 iedzīvotāju, vairāk kā 70 māju un baptistu baznīca (tagad Ventspils Brīvdabas muzejā). Ciemam cauri kursēja mazbānītis, darbojās pasta un telegrāfa kantoris, divi pārtikas veikali, 1. pakāpes pamatskola, koris un pūtēju orķestris. Lielirbe bija viens no lielākajiem ciemiem, kas izzuda pēc Otrā pasaules kara. Lielirbē dzimusi kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne (1923 - 2007), kuras darbu turpina viņas meita Baiba Šuvcāne, rakstot nozīmīgus darbus par Lībiešu krasta dzīvi. Līdz 2019. g. pāri Irbes upei plānots atjaunot trošu tiltu.

Atrodas pie Kuldīgas pils dzirnavām, kur straujā Alekšupīte pirms ietekas Ventā izgrauzusi dziļu „kanjonu” dolomītā. Šo dēvē par vienu no augstākajiem Latvijas ūdenskritumiem (4,15 m). 17. gs. ūdenskritumu ievērojami pārveidoja – paaugstināja un nostiprināja, lai Alekšupītes straumi izmantotu dzirnavu darbināšanai. Upītes kreisais krasts ir labiekārtots.

Druvienas muižas pirmsākumi ir meklējami 17. gs. beigās. Tagad redzamā apbūve ir veidojusies 19. – 20. gs. Līdz mūsdienām ir saglabājusies muižas pils (1898. g.) un saimniecības ēkas – klētis, kūtis, kalpu mājas. Muižas pilī 20. gs. 50. gados izvietoja pamatskolu. Diemžēl sākotnējie ēkas interjeri nav saglabājušies. Pili ieskauj parks. Šobrīd ēkā atrodas Druvienas Latviskās dzīvesziņas centrs, kas piedāvā dažādas aktivitātes un radošās darbnīcas. 

Druskininkai tradicionāli ir bijusi kūrortpilsēta - tā piedāvā mežu, Nemunas krastu un ezeru ieskautu mūsdienīgu SPA viesnīcu kompleksu un ūdens atrakciju parku, kā arī plašu gājēju un veloceliņu tīklu. Turpat netālu atrodas iekštelpu slēpošanas kalns "Snoras Snow Arena", kurš ir pirmais un vienīgais ziemas izklaides centrs Baltijas valstīs un darbojas visu gadu.

Uzskata, ka Limbažu Ķezberkalniņā bijusi Metsepoles lībiešu novada pils Lemisele. Tāpat atrodamas ziņas, ka līdz pat 16. gs. no jūras pa Svētupi un Dūņezeru līdz šejienei braukuši tirgoņi. 1223. g. bīskaps Alberts Limbažos uzbūvēja mūra pili. Limbaži tāpat kā Valmiera kļuva par Hanzas savienības locekli. 16. gs. sākumā gan tās ekonomiskā loma ievērojami samazinājās, jo Svētupe un Dūņezers kļuva kuģniecībai neizmantojami. Laikā no 16. – 18. gs. pilsēta un pilsētnieki cieta no kariem, slimībām un ugunsgrēkiem. Tā rezultātā iedzīvotāju skaits sasniedza savu visliekāko kritumu – astoņi cilvēki. 19. – 20. gs. mijā un 20. gs. sākumā saimnieciskā dzīve atkal atjaunojas.

Kafejnīcai "Pie dzirnakmeņa" atrodas 1 km attālumā no Cecīļu dabas takas, Vidzemes šosejas 72. km no Rīgas. Kafejnīcai ir tradicionāla ēdienkarte, kā arī tajā pašā ēkā atrodas konditoreja. Ērta vieta apmeklētājiem, jo laika gaitā vieta ir izveidojusies kā komplekss, kur pieejamas divas dabas takas, tūrisma informācija, ēdināšana, konditoreja utt.

Tūrisma gide Ineta Jansone piedāvā ekskursijas grupām uz Melnalkšņu dumbrāja laipu. Melnalkšņu dumbrāja laipa ir viena no īsākajām un interesantākajām takām Ķemeru nacionālajā parkā (600 m). Melnalkšņu dumbrājā Vēršupītes krastos novērojami dabiskam mežam raksturīgi elementi – jauni, kā arī veci un dobumaini koki, kritalas, sausoņi, ciņi. Daudzveidīga ir meža putnu fauna. Jebkurā gadalaikā melnalkšņu dumbrājs ir īpašs. Taču visā krāšņumā dumbrājs atklājas tieši pavasarī. Vēršupītes pālu laikā ūdeņi pārklāj lielāko dumbrāja daļu, bet visapkārt zied zeltainās purenes, gaiss vibrē no putnu dziesmām un dzeņu bungošanas.

Seru ostas jūrniecības centrā tiek glabāti dažādi ūdens transporta līdzekļi, šeit būvē un atjauno nelielas koka laivas. Savu rindu pie meistariem gaida arī trīsmastu burinieks “Alar”. Muzeja ēkā, kas ietilpst centra kompleksā, atrodas stacionāra vietējās jūrniecības kultūras ekspozīcija. Te var pasūtīt dažādus ar piekrastes kultūru saistītus tematiskos mācību pasākumus.