Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Teiču dabas rezervāts ir dibināts 1982. g. viena no Baltijas lielākā sūnu purvu kompleksa – Teiču purva un Pelečāres purva, to augu un dzīvnieku valsts, kā arī purvam pieguļošo teritoriju aizsardzībai. Teiču purvā vairākām putnu sugām, piemēram, pelēkai dzērvei, lietuvainim, dzeltenajam tārtiņam un purva tilbītei ir Latvijā lielākās ligzdojošās populācijas, bet migrāciju laikā apkārtnē koncentrējas vairāki tūkstoši dažādu sugu zosis. Rezervāta apskate iespējama vienīgi rezervāta administrācijas gida vai reindžera pavadībā, iepriekš savlaicīgi piesakoties. Apmeklētāji var iepazīties ar Sildu ezera laipu taku un Siksalu ar vienu no labākajām Latvijas purvu ainavām, kas paveras no skatu torņa.

N/A
Lielā Baltezera sešas salas – Auzu, Priežu, Mazā, Liepu, Ropažu un Meldru sala izceļas ar lielu augu sugu un platlapju, melnalkšņu, priežu mežu daudzveidību. Teritorija labi pārskatāma no Ādažu luterāņu baznīcas puses, vai arī braucot ar laivu pa ezeru. Lielais Baltezers ir iecienīta makšķerēšanas (ziemā – zemledus) vieta.
N/A

“Jumari” atrodas Dundagas pagasta Valpenē - ciemā, kurā bērnību un jaunību aizvadījis  Krišjānis Barons. “Jumaros” saimnieko šīs dzimtas ļaudis jau septītajā paaudzē. Saimniecībā audzē augļus, ogas t.sk. krūmmellenes un dārzeņus. Skaistumu dāvā puķes un košumkrūmi. Ciemiņi var apskatīt saimniecību, iepazīties ar krūmmelleņu audzēšanu un bioloģiskās saimniekošanas metodēm, nobaudīt zāļu tējas. Saimniece gatavo zāļu spilventiņus, austas grāmatzīmes, cep sklandraušus. “Jumari”  ir iekļauti kā viens no apskates objektiem Dundagas novada velomaršrutā “Barona bõgans”.

N/A
3 dienas

Saaremaa, kas no igauņu valodas tulkojumā nozīmē "salu zeme" ir kā neizskaidrojams magnēts, kas ik vasaru pievelk ne tikai daudzus Latvijas, bet arī ārvalstu ceļotājus. Neparastais ar salām izraibinātais un zilais jūras klajs, savdabīgās kadiķu pļavas - alvāri, seni, neredzētas formas Dievnami, Baltijas tautām nozīmīgi vēstures pieminekļi - pilskalni, pils, nepieredzēta sugu, īpaši - putnu bagātība, vējdzirnavas, Eiropas iespaidīgākais meteorīta krāteris, senie zvejnieku ciemi ar salenieku parašām un īpatnībām - tās ir tikai dažas salas iezīmes. Salas galvaspilsēta - Kuressaare ir viena no skaistākajām Igaunijas mazpilsētām ar senu rātsnamu un rātslaukumu un vienu no iespaidīgākajām viduslaiku pilīm Baltijā, kurai pēc izskata nav līdzīgu. Kuressaare vērts pasēdēt kādā no pilsētas krodziņiem. Saaremaa salā ceļotāji tiek gaidīti vienmēr, par ko liecina labi pārdomātā un kvalitatīvā tūrisma infrastruktūra. Sala ir īsta paradīze ne tikai mierīgas atpūtas meklētājiem, bet arī visa veida aktīvās atpūtas piekritējiem - kājāmgājējiem, velobraucējiem, jūras viļņu vagotājiem un dabas vērotājiem!

N/A

Meklējamas Lizuma ciema dienviddaļā. Tās ir vienas no retajām vējdzirnavām (1880. g.), kas saglabājušās labā stāvoklī. Mūsdienās dzirnavas ir gleznotājas Ilonas Brektes īpašums.

N/A

Sala Nemunas deltā. Entogrāfiskais muzejs, Uostadvaris bāka, putnu vērošanas tornis.

N/A

Restorāns "Barons Bumbier's" atrodas pašā Liepājas centrā tirdzniecības namā „Kurzeme”, blakus vietai, kuru dēvē par Liepājas sirdi - Rožu laukumam. Restorāns piedāvā sātīgu un tradicionālu latviešu virtuvi. Ēdienkarte veidota tā, lai ikviens gardēdis varētu iepazīt un novērtēt tradicionālās latviešu virtuves gardumus, kas, meistarīgu pavāru pagatavoti, pārsteidz ar savu daudzveidību.

Latviešu virtuve: Dārzeņu zupa, aukstā biešu zupa, cūkgaļas šķēle, zemeņu zupa.

N/A

Atrodas Skolas ielā 12, Priekules pamatskolā. Tās krājumā ir plašs Priekules novadā iegūto vēsturisko liecību klāsts – sadzīves priekšmeti, darbarīki, dokumenti, padomju gados izsūtīto un represēto cilvēku atmiņu stāsti u.c. liecības, kā arī Priekules skolu attīstības vēsture.

N/A

Atrodas Vecpiebalgas dienviddaļā pie Inešu ceļa. No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā ēka uzcelta 1887. g. par vietējo iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. Vairāk nekā simts gadus šī ir vieta, kur vecpiebaldzēni pulcējas uz nozīmīgiem notikumiem, svētkiem, uzturot novada kultūras mantojumu. Celtni uzskata par vienu no spilgtākajiem Latvijas lauku arhitektūras pieminekļiem. Tai blakus uzstādīts piemineklis brāļiem Kaudzītēm.

N/A

Atrodas Mazirbes centrā iepretim Lībiešu Tautas namam, 600m attālumā no Dižjūras. Saimnieki nāk no senas lībiešu – Taizeļu dzimtas, par ko zināmi interesanti nostāsti. Arī pašas mājas saimnieku īpašumā ir jau vairāku paaudžu garumā. Ikviens te apskatāmais priekšmets ir ar savu stāstu un vietējo izcelsmi - pārdzīvojis karus, deportāciju un okupāciju laikus, bet mūsdienās cītīgi un ar mīlestību atjaunots. Saimnieki piedāvā latviešu un lībiešu tradicionālo ēdienu degustāciju ar papildinājumu mūsdienu stilā. Ēdienu sastāvdaļas ir izaudzētas vai ievāktas tuvākajā apvidū, vai iegādātas sadarbībā ar vietējiem lauksaimniekiem, zvejniekiem un ar citiem tradicionālo vietējo produktu gatavotājiem, tai skaitā bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Sadzīves priekšmetu kolekciju var apskatīt saimnieku pavadībā.

N/A

Daugavas ielejas dabas parks ir vienīgā vieta, kur starp Daugavas HES ūdenskrātuvju kaskādēm vēl salīdzinoši īsā upes posmā saglabājusies Daugavas ieleja un tās sānu pieteku gravas tādas, kādas tās apmēram izskatījās pirms teritorijas appludināšanas. Īpaši skaisti skati paveras no Daugavas labā pamatkrasta nogāzes pie Aizkraukles baznīcas un pilskalna. Nogāžu meži, pļavas, avotu izplūdes vietas un nelielie dolomīta atsegumi ir aizsargājami biotopi. Aizkraukles pilskalnā izveidota atpūtas vieta. Netālu no tā apskatāmas arī Aizkraukles pilsdrupas.

N/A

Nordeķu - Kalnciema kāpu grēdas daļa Kleistu meža austrumdaļā pie Dzirciema ielas. Padomju laikā šeit darbojās divi (vēlāk viens) P - 35 radars, kas griezās ap savu asi. Vietējie iedzīvotāji tolaik šo vietu bija iesaukuši par "Lokatoru kalniņu". Ziemeļos no tā atradās padomju armijas cūku ferma.

N/A

Šilutes muižu mūsdienās mēdz saukt tā pēdējā saimnieka vārdā – Hugo Šoja muiža. Šilutes muižnieks, parka izveidotājs Hugo Šojs (Scheu) muižu iegādājās 1889.gadā. Viņš atjaunoja muižas ēkas un apkaimi, tāpat izveidoja 2 parkus: muižas un par “kraukļu mežu” saukto meža parkus. Muižai blakus izveidoja angļu tipa parku ar pastaigu takām. Meža parks, veltīts iedzīvotāju pastaigām, izveidots abās Šišos līkumotās upes pusēs, ko savieno gājēju tilti. Parkā, kas izpleties gar Šišes upi līdz senajam dzelzceļa tiltam,  atrodamas ap 150 augu sugas. Šobrīd parkā ir 40 koku sugas un krūmi.

N/A

Iespaidīgs, taču ļoti bēdīgā stāvoklī! Cīravas muižas apbūve tapa 18. - 19. gs. un muižas pils - 19. gs. sākumā. Pusgadsimtu vēlāk to pārbūvēja neogotiskā stilā ar simetriskiem tornīšiem un ķieģeļu robojumiem dzegās. Muiža piederēja baronu Manteifeļu – Scēges dzimtai. Pils vestibilā, kāpņu telpā un otrā stāva zālē ir saglabājušies ornamentāli griestu greznojumi, kas tāpat kā pati ēka no iekšpuses nav apskatāmi. Ēkā atrodas arī vērtīgi interjera elementi - 19. gs. sākumā veidots kamīns ar marmora apdari u.c. No pils atsavināšanas brīža (1920. g.) līdz 1951. g. šeit atradās Meža skola (blakus pilij - piemiņas akmens), pēc tam – Cīravas Lauksaimniecības arodvidusskola. Iepretim pilij atrodas klasicisma stilā (ar frontonu un varenām kolonnām) celtais bijušais muižas zirgu stallis (19. gs. sākums), kas šobrīd netiek izmantots un arī apskatāms no ārpuses. Muižas kompleksu ieskauj parks (krietni aizaudzis), kurā ir uzkalniņš – barona suņa kapa vieta.

N/A
19. gs. te atradās koka vannu ēka, bet 1924. g. šeit uzbūvēja dūņu dziedniecības ēkas kompleksu klasicisma stilā. Pēc 2. Pasaules kara uz tā bāzes izveidoja kūrorta poliklīniku ‘’Ķemeri”. Tā rietumu pusē novietots izcilajam krievu ārstam ­ fiziologam Ivanam Pavlovam veltītais piemineklis, kas arī nav laika un cilvēka rokas taupīts.
N/A

Celta 1933. g. vietējai brāļu draudzei. Baznīcā atrodas glezna “Kristus” (1850. g.) un Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša 1920. g. darinātās ērģeles. Mūsdienās dievnamu izmanto Bārtas draudze. Pie baznīcas novietots akmens apkaimes represētajiem iedzīvotājiem.

N/A

Amatnieks strādā svēpētās (melnās) keramikas tehnikā. Aicina apmeklētājus uz cepļa atvēršanu, radošajām darbnīcām, piedāvā keramikas izstrādājumu pasūtīšanu un iegādi.

N/A

„Strauti” atrodas Embūtes pauguraines austrumu malā. No dienvidiem tos ieskauj plaši mežu masīvi, kuros mīt daudzi Latvijas savvaļā sastopamie dzīvnieki. Blakus saimniecībai atrodas bijušās putnu fermas korpusi. Saimniecībā audzē vaislas trušus, aitas, dažādu šķirņu mājputnus, divus zirgus un poniju. Saimniecības laukos ganās govju ganāmpulks, kurā starp dažādu šķirņu govīm apskatāmas arī Latvijas Zilās govis. Saimniece piedāvā ekskursijas skolēnu grupām un citiem interesentiem. Iepriekš vienojoties, iespējama trušu gaļas, aitas vilnas, kā arī saimniecībā izaudzēto dārzeņu iegāde. Bioloģiskā saimniecība. 

N/A
5 dienas

Slavenais Kurzemes hercogs Jēkabs valda Kurzemē un Zemgalē apaļus 40 gadus (1642-1682). Šajā laikā viņa pārvaldītajā zemē notiek lielas pārmaiņas – strauji attīstās kuģu būve, parādās pirmās manufaktūras un uzlabojas lauksaimniecības ražošanas apjomi. 
Hercogam izdodas radīt lielu floti, kuras kuģi ved uz Rietumeiropu labību, gaļu, sviestu, vilnu, kokmateriālus un visu to, ko saražo viņa manufaktūras un Zemgales un Kurzemes muižas. Flote ir liela un spēcīga, tā ne tikai kuģo uz Eiropu, bet sasniedz arī Tobago un Gambiju, tur dibinot kolonijas un vedot uz Eiropu cukuru, kafiju un garšvielas. 
Hercogistē būvē kuģus, ražo papīru, salpetri, auž audumus, brokātu un gobelēnus. Ir attīstīta dzelzs apstrāde, dzelzs rūdu sāk ievest pat no Zviedrijas. Tiek kaltas naglas, darināti enkuri un zvani, lieti lielgabali un taisīti citi šaujamieroči. Darināts degvīns, ražots etiķis, dzirnavās malts pulveris. Pēc tā Eiropā ir liels pieprasījums, jo vieni aizstāvas, bet citi uzbrūk, bez šaujampulvera neiztikt. Gadā saražotas pat 25 tonnas šaujampulvera. Viens no pulvera torņiem saglabājies Kandavā, tiesa gan, daudzkārt pārbūvēts. Tāpat tiek ražots buru audekls, auklas un kaņepāju tauvas. Mēdza teikt, ka bez Kurzemes kaņepāju tauvām Anglijas karalienes flotes nebūtu! Hercogs domā arī par sēklu selekciju, audzē šķirnes lopus, uzlabo zemi ar meliorāciju, cenšas palielināt lauku ražību.
Ne visu Jēkabam izdevās realizēt – Ventas rumbas apejas kanāls palika nepabeigts, neīstenojās arī citi grandiozi plāni un ieceres – pat Austrālijas kolonizācija! Taču hercoga Jēkaba laiks ir lielu pārmaiņu laiks Latvijas zemēs, un tas nav palicis nepamanīts, tāpat kā lielais hercoga Jēkaba veikums pavisam nelielā Eiropas zemes gabaliņā. Tas pierāda, ka, gudri saimniekojot, var tālu tikt. 

N/A

Parka sākums attiecināms uz 18.gs. beigām, veidošanas starpposmi aizpilda visu 19.gadsimtu. Parka veidošanā iespējama arhitekta J.G.Berlica un mežsarga H.Grotha līdzdalība. 19.gs beigās parku plānojis W.M.A.Engelhards. Tas sastāv no vairākiem patstāvīgiem nogabaliem ar savām ceļu sistēmām, skatu perspektīvām, stādījumu īpatnībām. Ap 1809.gadu Kazdangas parks vēl bijis diezgan mazs. Tas bijis vecu liepu ieskauts dārzs ar daudziem retiem augļu kokiem, blakus parkam neliels mežiņš, kas savienots ar kļavu-bērzu un pīlādžu alejām. Pils otrā pusē bijusi liela lauce, kuras lielāko daļu aizņēmis Rožu dārzs.
Šobrīd Kazdangas parks pēc platības (196 ha) ir viens no lielākajiem un dendroloģiski bagātākajiem Latvijas muižu parkiem. Tajā ir vairāk nekā 200 sugu koku un krūmu. No tiem 127 sugas – svešzemju. Parks iekļauj visu Kazdangas centra teritoriju, ietverot arī Kazdangas pili un teritoriju ap  baronu Manteifeļu dzimtas kapenēm, kuras uzsāka veidot pašā 20. gs. sākumā, bet darbus pārtrauca līdz ar Pirmo pasaules karu. Parkā izveidotas atpūtas vietas, dekoratīvi elementi. 
Kazdangas pili sāka celt 1800. gadā. Tās projekta autors ir Eiropā pazīstamais arhitekts J. G. A.Berlics, kurš izmantojis arhitekta Dž. Kvarengi projektu. Muižas ansambli veidoja arī Kavalieru nams, graudu klēts, dzīvojamā māja, zirgu stallis, trīslaidumu tilts pāri gravai u.c. ēkas. 1924. g. pilī sāka darboties Kazdangas Lauksaimniecība un zivkopības valsts skola. Mūsdienās šeit izveidots Kazdangas muzejs un Tūrisma informācijas punkts.