Древние исторические места

Taisnā Celtnieku iela ir bijušās Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa (celta 1900. gadā, 49 km gara) līnijas „trase”, kuras malā (Celtnieku ielā 50) redzama bijusī dzelzceļa stacijas ēka.

Beliebte und eine der ältesten Straßen in Jurmala zwischen Dzintari und Majori. Die 1,1 km lange Straße mit Wirtshäusern, Sommercafés und Souvenirladen.

Pie Vidzemes šosejas pirms Melturu tilta pāri Amatai ir privātais muzejs "Mežabrāļu bunkurs". Bunkurs izveidots, lai varētu vēstīt par Nacionālo partizānu mežabrāļu cīņu laikā no 1944.-1956. gadam, kad mežos pret okupācijas varu cīnījās ap 20 000 Latvijas patriotu. Nacionālo partizānu bunkurs izveidots balstoties uz savāktajām mežabrāļu atmiņām, dienasgrāmatu pierakstiem un fotogrāfijām. Uz bunkuru ved meža taka ar informāciju par dažādiem mežabrāļu piedzīvojumiem un cīņām. Bunkura pazemes daļā apskatāmi vēsturiskie priekšmeti, kas viņus pavadīja dzīvē un cīņā. Saimnieks piedāvā pastaigu pa meža taku, kur izvietota informācija par mežabrāļiem un slēpņu spēle bērniem. Ar iepriekšēju pieteikšanos iespējams iekļūt bunkurā un apskatīt iekārtotu bunkuru ar mežabrāļu izmantoto ieroču, munīcijas un citu priekšmetu ekspozīciju. Stāstījumu papildina savāktās mežabrāļu interviju videoieraksti. Apmeklētājiem iespējams pasūtīt mednieku desiņu cepšanu lapenē pie bunkura.

Построен на рубеже XIX – XX веков. Рядом, на правом берегу Вершупите находится один из самых популярных серных источников Латвии – «Ящерка». Родник вытекает из образующего форму ящерицы камня, который создан в 1949 году (скульптор Я. Баярс).  Вода источника полезна как для внутреннего, так и наружного применения. Недалеко от павильона можно отыскать знак, указывающий на аллею Яниса Либиетиса. Я. Либиетис работал директором   Государственного Кемерского учреждения серных источников с 1928 по 1944 гг.

Eine der ältesten Ortschaften Litauens. Schon im 14. Jh befand sich hier eine Holzburg. Der 20 m hohe Merķine-Burgberg an der Mündung der Flüsse Merkys und Nemunas.

Die Straße führt durch die ehemaligen Fischerdörfer. Eine bessere Radfahr-Alternative auf der Strecke zwischen Häädemeeste und Ainaži.

Vijciema čiekurkalte ir viena no retajām vēsturiskajām čiekurkaltēm Eiropā, kas celta 19. gadsimtā, un ir ne vien teicami saglabājusies līdz mūsdienām, bet arī, izmantojot vairāk nekā 100 gadus senas iekārtas, čiekurkaltē arvien tiek žāvēti čiekuri, lai iegūtu augstas kvalitātes meža sēklas.

Pateicoties ēkas bagātajai vēsturei un senajām čiekuru žāvēšanas tradīcijām, Vijciema čiekurkalte ir iecienīts tūristu objekts, kas piesaista vēstures, dabas un tehnoloģiju interesentus.

Vijciema čiekurkaltes apmeklētājiem ir iespēja doties izzinošā ekskursijā gan individuāli, gan grupās. Ekskursijas laikā ir iespēja atklāt čiekurkaltes vēsturi, skatīt čiekuru apstrādes cikla demonstrāciju, kā arī uzzināt, kur, kā un kāpēc čiekuri tiek lasīti.

Ekskursijas un individuālos apmeklējumus iepriekš jāpiesaka, zvanot 26478620.

Cena

• Pieaugušajiem >10 cilvēki –  EUR 3.00
• Pieaugušajiem <10 cilvēki – EUR 2.00
• Bērniem, pensionāriem – EUR 1.50

Прогуливаясь по километровой проселочной дороге, уютно протянувшейся вдоль моря, можно ощутить настоящее очарование поселка. По правой стороне взору открываются разбросанные по морю камни, миниатюрные цветочные садики на берегу моря, приглашающие посидеть скамейки, перевернутые лодки. На прибрежной стороне уже более века стоит нынешняя Калтенская библиотека. Она была построена в 1899-м году как дача барона Нолкена из Ногале, была многократно перестроена и меняла свое общественное назначение. Изначально с 1926-го года здесь находилась основная школа, после этого – клуб, а с 1992-го года – снова начальная школа. Прогуливаясь по дороге можно увидеть ухоженные, красивые курземские прибрежные дворы, между которыми можно найти и такие родные дома старых рыбаков и кораблестроителей как «Бурлини». У речки Жулниеквалкс на хуторе «Смилгас» находилась кузница корабельного кузнеца Петериса Валдемара, который был в то время главным корабельным кузнецом на территории от Калтене до Упесгривы. (Источник: Ройский ТИЦ)

Atrodas Tērvetē, Dobeles – Elejas ceļa malā, 0,2 km dienvidrietumos no Tērvetes pilskalna. Ar mežu apaugušais paugurs ir sena apmetnes vieta, kas bijusi apdzīvota jau 1. g.t. pr. Kr. Teika stāsta, ka kalnā bijis klosteris, kura mūki pēc klusēšanas pārkāpuma saulgriežu laikā kopā ar visu celtni nogrimuši kalna dzīlēs.

Находится на северо-западе (в направлении моря) от Питрагской баптистской церкви. Кургаты – это построенное в тридцатых годах прошлого столетия хозяйство рыбака и земледельца, которое внесло в населяемое ливами побережье новые элементы строительства – усеченный конец кровли, что не было характерно для ливских сельских построек.

Находится в Лаши, в 0,2 км от дороги Вецумниеки – Илуксте. Древнее городище селов, заселенное с первоготысячелетиядорождестваХристова до 10 - 12 столетия. В наши дни в городище видны ничтожные остатки комплекса бывшей Вецлашской (Тизенхаузенов) господской усадьбы (внушительный господский дом был построен в конце 19 века в неоготическом стиле), из которого сохранилось хозяйственное строение, фундамент господского дома, фрагменты ворот и парк. До 1920 года господская усадьба принадлежала роду графов Пшездзецких (перед этим - Тизенхаузенам, Фитингхоффам). Перед тем, как отправляться к этому месту, в Интернете стоит найти старинные фотоснимки господского дома. К сожалению, в течение последних 20 лет этот памятник культуры не пережил каких-то значительных работ по благоустройству.

Очень интересный памятник истории рыболовства. Лодочные причалы -  когда-то пристани для рыбацких, где рыбаки строили хижины сетей и хранили свой инвентарь. Лодочные причалы играли и социальную роль - здесь собрались мужи, рассуждали о дальнейшей работе, а жены и дети плели сети. В ходе времени хижины для сетей лодочных причалов Бигауньциемса подмыты в море, а лодочные причалы Рагациемса - частично погибли. Находящиеся в Лапмежциемсе сохранились лучше всего. Одна из хижин для сетей восстановлена, но остальные находятся в очень плохом состоянии. Это может быть причиной тому, почему, идя вдоль берега моря, им следует уделить внимание и сделать какое-то «историческое» фото.

Находится в северо-западной части Екабпилса, на левом берегу Даугавы, напротив островка Адамсона (Крустпилс). В 19 веке этот парк был создан как место для отдыха горожан и проведения торжеств. Смело можно утверждать, что это – место мирового масштаба, так как здесь находится памятный камень, установленный в честь деятельности академика Тартусского университета, профессора – астронома и геодезиста Фридриха Георга Вильгельма Струве (1793 - 1864). Камень установлен в том месте, где Ф.Г.В. Струве закончил измерение Видземской губернии. Дуга меридиана Струве (точки дуги находятся во многих других странах Европы) включена в список мирового наследия ЮНЕСКО.

Cēsu pils komplekss ir vieta, kur pagātne satiekas ar tagadni.
Viduslaiku pils sniedz iespēju iejusties 800 gadus tālā pagātnē, uzkāpt ar sveču lukturīšiem Rietumu tornī, no kura paveras skats uz pils dārzu un parku, nokāpt cietumā, kā arī redzēt, kā kalējs darina latgaļu rotas Seno rotu kalvē. 
Blakus esošā Jaunā pils ir 18. gs. celta pilsmuižas kunga māja. Tagad tajā atrodas Cēsu Vēsture un Mākslas muzejs, kur atspoguļoti notikumi, kas norisinājušies līdz pat 800 gadus senā pagātnē. Apskatāms ir Latvijas pirmais sarkanbaltsarkanais karogs, pirmās pilsētas monētas, bīdermeijera stila laikmeta interjers un vienīgā vēsturiskā sejas rekonstrukcija Livonietei, kas dzīvojusi viduslaiku pilī. Kā lielisks kompleksa apmeklējuma noslēgums ir Lademahera torņa apmeklējums. No tā paveras elpu aizraujošs skats uz pilsētu.
Pils pakājē esošais parks tika izveidots kā ģimenes atpūtas vieta. To izveidoja Jaunās pils īpašnieks Karls Gustavs fon Zīverss. Parks ir kā laika mašīna, kur patverties no visa apkārtējā un izbaudīt mieru. Tā ir vieta, kur ikviens sajūtas īpaši, gūst neaprakstāmu baudījumu. 
Turpat netālu, pašā pilsētas centrā atrodas Maija parks, būtiska pilsētas ainavas sastāvdaļa, ar apgaismotām strūklakām un tajā mītošajiem melnajiem gulbjiem. Tā ir lieliska vieta, kur var atpūsties arī bērni, blakus esošajā bērnu spēļu laukumā.

Blakus Lestenes luterāņu baznīcai esošajos kapos ir pārapbedīti vairāk nekā deviņi simti 2. pasaules karā kritušo karavīru, galvenokārt Kurzemes cietokšņa, Zemgales un Vidzemes kaujās kritušie. Karavīru piemiņai uzstādīts tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis “Dzimtene Māte – Latvija”. Lestenes brāļu kapi ir otrā lielākā 2. pasaules kara laikā kritušo latviešu karavīru apbedījumu vieta Latvijā aiz Rīgas Brāļu kapiem. Uz kapu plāksnēm ir iegravēti ~ 11 000 karavīru vārdu, taču domā, ka to skaits nākotnē pieaugs līdz 20 000.

Vāldamō - dzīvojamā ēka ar dzeltenu krāsojumu un dabisku jumta materiālu, kas celta pagājušā gadsimta sākumā kā jaunsaimniecība. Virgo - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Valdamo. Celta kā jaunsaimniecība pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Dzīvojamai ēkai (1930. g.) interesanti kokgriezumi. Fīlmaņi - nākamā (ziemeļos) aiz Virgo. Senatnīgā izskata ēka celta 20 gs. sākumā kā mazistaba. Silkalnus atrodam, ja ceļa krustojumā pagriežamies pa labi – Pitraga virzienā. Tā ir dzeltena krāsojuma ēka, kas celta ap 1906. g. kā mazistaba. Norpiedagi – atrodas dienvidos aiz Silkalniem. Brūna krāsojuma un lielāka izmēra kā iepriekšējā. Dzīvojamo ēku ap 1906. g. kā mazistabas klēti cēlis aktīvs lībiešu sabiedriskais darbinieks un laivu būvētājs Didriķis Volganskis (1884. – 1968.). 1912. g. šeit dzimis viņa dēls Edgars Valgamā, kas arī bija lībiešu kultūras darbinieks un strādājis par mācītāju Somijā. Anduļi atrodas pie iepriekš minētā ceļu krustojuma. Viena no lielākajām ciema vecsaimniecībām un arī ciema vecākā sēta, kuras vēsture zināma no 1680. gada, kad to sauca par Kūkiņiem. Tajā ietilpst dzīvojamā māja (~ 1909. g.), rija (1905. g.), klēts (19. gs. vidus) un dūmnams, kas uzsliets no pārzāģētas laivas. Zem Anduļu rijas daļas, kas celta kāpas mugurā, atrodas viduslaiku - t.s. Mēra kapi . Žoki – iepretim Anduļiem un otrpus ceļam. Pašreiz redzamā ēka būvēta uz vēsturiskās vecsaimniecības pamatiem. 19. gs. vidū Žokos atradās pirmā lasītmācīšanas skola lībiešu bērniem toreizējos Dundagas jūrmalciemos, kur par skolotāju strādāja lībietis Nika Polmanis (1823. - 1903.). Tilmači - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Žokiem. Saglabājušās vairākas ēkas, kas tapušas 19. – 20. gs. mijā: brūna krāsojuma dzīvojamā ēka, stallis un klēts daļa. Veicot dzīvojamās ēkas restaurāciju, saimnieks ir atradis dēli ar uzrakstu „1825. Kurļandskaja guberņa". Iepriekš minētās septiņas vēsturiskās saimniecības un ēkas savulaik kandidēja uz iekļūšanu UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Neliela apdzīvota un ainaviska vieta plašajā Skrobļa (Skroblus) strauta ielejā. Ciema austrumu pusē atrodas Lietuvas mērogā unikāls objekts – klēts - rija, kur no 1929. g. vietējie cilvēki uzveda un skatījās lauku teātra izrādes. Netālu no tās (uz abiem objektiem ir norādes) atrodas Skrobļa avoti (Skroblaus versmės), kas iztek no dziļas starppauguru ieplakas. Avotu gan ir appludinājis bebru uzceltais dambis. Dienvidos no ciema atrodas vecs grants karjers, kas ir viena no retajām vietām Baltijā, kur dabā ir atrodami krama ieža gabali, kas atnesti ar ledāju.

Meklējama starp Pīlādžu ielu un Siliņupes kreiso krastu. III – II g.t. pr. Kr. šeit atradās zvejnieku un mednieku apmetne, kuras vietā uzstādīts informējošs piemiņas akmens (tēln. O. Skarainis). Siliņupes apmetne ir senākā zināmā cilvēka apdzīvotā vieta Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Šeit atrastas daudzas senlietas: māla trauku lauskas, bultu uzgaļi, krama un dzintara gabaliņi u.c. Iespējams, ka blakus esošo privātmāju teritorijā ir atradies apmetnes kapulauks. Neliela daļa no atradumiem apskatāma Lapmežciema muzejā, pārējie atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

Vēsturiskais ceļš (V1279), kas pirms jaunā ceļa būvniecības caur Ēdoli savienoja Kuldīgu ar Alsungu. Mūsdienās ainaviskais ceļš (grants segums) līkumo cauri mežiem un lauksaimniecības zemēm. Piemērotā laikā to var izmantot kā alternatīvu ceļu, lai iepazītu Suitu novada ainavas. Ceļojumu pa Veco suitu ceļu var veikt ar divriteni. 

Metsanurmes apmeklētāju centrā jūs varat apskatīt veco graudu kulšanas ēku un veclaicīgus darba instrumentus. Intereses vērta ir arī ārā izstāde, kurā eksponēti vēsturiski lauku darbu rīki. Viss, kas šeit atrodas, ir veidots tā, lai ieinteresētu gan vietējos, gan tūristus.

Iepretim Marijas salai (Pilssalai) paceļas ap 30 m augstais un stāvais (nogāzes mākslīgi nostāvinātas) Tempļa kalns - ar sānu gravām norobežots sens latgaļu pilskalns. Ap 80 m garajā un līdz 40 m platajā pilskalnā izšķirami vairāki mākslīgi veidoti vaļņi. Viena no senākajām Tempļa kalna apkaimes apdzīvotības liecībām ir atrastais cirvis, kas datēts ar 2. – 3. gadu tūkstoša miju pr. Kristus. Arheologi uzskata, ka šajā laikā cilvēki dzīvojuši Pilssalā. 10. – 11. gs. pilskalnā atradusies latgaļu pils, kuru 1225. g. nopostīja krustneši. Pilskalna virsma ir pārveidota arī salīdzinoši nesenā laikā - 1807. g. - granīta rotondas būvniecības laikā. Rotonda celta, godinot krievu feldmaršalu Šeremetjevu un zviedru kapteini Vulfu.

Skats no Tempļa kalna uz Alūksnes ezeru un pilsētu ir viens no skaistākajiem Vidzemē. Ievērības cienīgs ir 1937. g. celtais Saules tilts. No Tempļa kalna ir vērts aiziet līdz netālu esošajam 37,8 m augstajam koka skatu tornim.

Asāku izjūtu cienītājiem tiek piedāvāts gaisa trošu nobrauciens “Zzzippp” pāri Alūksnes ezeram.

In der zweiten Hälfte des 19. Jahrhunderts hat sich zwischen den Höfen “Dzeņi” un “Lielkalni” an der Küste von Vidzeme eine der größten Schiffsbaustellen –  die ehemalige Schiffsbaustelle von Ķirbiži (später – Vitrupe) gebildet, von der heutzutage nichts erhalten geblieben ist. In der Zeitperiode von den 60er Jahren des 19. Jahrhunderts bis 1929 sind hier 28 Schiffe gebaut worden.

В 0,2 км к северо-востоку от Ливского народного дома, с дороги Мазирбе - Кошрагс виднеется «Сеппес». Хозяйственный амбар, имевший в углах бревенчатые соединения впритык, который в 20 - 30 годы прошлого столетия строил пришедший из Самсалы в Мазирбе эстонец - рыбак и плотник Екабс Яга. На другой стороне дороги виднеются «Калши» - жилое строение начала XX века. Восстановлено в наши дни, сохраняя в стенах дома кирпичи, которые обжигались в Брауской кирпичной печи Мазирбе.

Svētkalnā atradusies krustnešu nocietinātā pils. Zemgaļiem to nebija pa spēkam ieņemt, tādēļ, nodedzinādami savu pili Tērvetes pilskalnā (1286. g.), tie aizgāja uz Raktes (Žagares) novadu Lietuvā. Kad Svētkalna nocietinājumi bija zaudējusi savu militāro nozīmi, krustneši to nojauca. 1701. g. Ziemeļu kara laikā Svētkalnā atradās zviedru armijas nocietinātā apmetne, no kā arī cēlies vietvārds. Domājams, ka pirms tam šajā vietā atradusies seno zemgaļu svētvieta. No Svētkalna paveras viena no skaistākajām un biežāk fotografētajām Tērvetes ainavām.

Salos, Vaišnoriškė, Strazdai, Šuminai sind die bewohnten Dörfe im Augštaitija- Nationalpark, in denen historische Einzelgehöfte mit Holzgebäuden erhalten sind.

Одно из относительно немногих городищ по берегам Даугавы, не поросших деревьями и кустами, поэтому на фоне ландшафта округи хорошо выделяется классическая форма городища. Дигнайское городище было заселено в разные периоды, но своего расцвета достигло в период с 5-го по 9-й века, когда на этом месте находился значимый центр. Находки свидетельствуют, что Дигнайское городище заселяли племена латгалов. После вторжения крестоносцев на городище был построен орденский замок, не сохранившийся до наших дней. Существуют легенды о том, что под городищем когда-то был подземный ход. С городища открывается красивый вид на долину Даугавы. На городище сохранились окопы времен Первой мировой войны. У подножия городища находилось поселение.

Cēsu centrālais laukums – Vienības laukums (20.gs.sākumā – Konventa laukums) – atgādina par Cēsu kauju notikumumiem, kuru nozīme un ikviena dalībnieka ieguldījums aprakstīti devīzē uz pieminekļa “No zobena saule lēca”. Cēsu kaujas 1019.gada jūnijā bija svarīgs Latvijas valstiskuma vēstures pagrieziena punkts, kad apvienotais latviešu un igauņu karaspēks sakāva vācu landesvēru, kas apdraudēja Baltijas valstu pastāvēšanu. Vienības laukums turpina būt par nozīmīgu notikumu liecinieku. 1989.gada 23.augustā daudzu cēsnieku ceļi veda uz Vienības laukumu, kuram cauri vijās Baltijas ceļš.

На востоке от дороги Эзермуйжи - Думеле находится древнее русло (балка) Диевиньэзера. Это было одно из самых больших озер в Курземе - длиной 7,5 км и шириной 1,6 км. В 1838 году был вырыт канал - теперяшняя Мелнсилупе - и озерную воду спустили в море, чтобы получить плодородную почву для сельского хозяйства. Жители Эзермуйжи еще со времен баронов были связаны с лесным хозяйством и лесозаготовками. Думеле с Кошрагсом связывает одинокая лесная дорога - т.н. Нижняя дорога - по которой проходит велосипедный маршрут. В Думеле расположен коттедж для отдыха «Зиедкални».

Ičas apmetnes ciems ir sena dzīvesvieta Ičas upes krastos. Apmetne atklāta 1937. gadā. Tā bijusi apdzīvota neolītā (4500 - 1500 pr.Kr.) un bronzas laikmetā (1500 - 500 pr.Kr.). Apmetnē dzīvojuši amatnieki, zvejnieki, mednieki. 

Divas mazas apdzīvotas vietas nacionālā parka dienvidrietumu daļā. No kādreiz piecām Kolski ciema saimniecībām līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai viena. Kolski iedzīvotājus līdzīgi kā citviet Baltijas valstīs pēc 2. pasaules kara deportēja uz Sibīriju. Kolski apkārtnē redzamie mājdzīvnieki „apsaimnieko” šejienes pļavas, neļaujot tām aizaugt ar mežu. Tādējādi tiek uzturēta apkaimes vēsturiskā ainava. 3 km dienvidrietumos meklējams Kobasāres ciems. Tā nosaukums (koopa no igauņu valodas nozīmē ala, saar – sala) atgādina par Ziemeļu kara notikumiem, kura laikā cilvēki slēpušies pašu raktās alās. Kobasārē un tam blakus esošajā Apjas (Apja) ciemā var izbaudīt patiesi 21. gadsimtam nepierastas lauku ainavas.

Neliela apdzīvota vieta nacionālā parka ziemeļrietumu daļā, kur kādreiz atradusies Rebases muiža. Mūsdienās no tās saglabājušās klēts atliekas, pie kurām apskatāms interesants vēstures liecinieks – sens akmens, ko izmantoja kulšanas procesā (Peksukivi).

Kolkja, Kasepää and Varnja are another example of one-street villages of Old Believers who fled to Estonia from Russia in the 17th and 18th centuries.
The Old Believers Museum (www.hot.ee/kolkjamuuseum) is located in Kolkja as is Suur-Kolkja prayer house. An Old Believers´ church and the Museum of Living History are found in Varnja (www.starover.ee). Both museums tell a gripping and well-illustrated story of Old Believers on Lake Peipsi over 350 years.

This was an island after the Rīga hydroelectric power plant created a reservoir, and before that it was a peninsula on the Left Bank of the Daugava.  During World War I, there were massive battles between Latvian Riflemen and a much larger German army on Death Island.  On December 25, 1916, the Germans used poisonous gas against the Latvian troops.  In honour of this, the architect Eižens Laube designed a monument to fallen Latvian riflemen on the northern shore of Death Island.  It was unveiled in 1924.  Death Island can be reached by boat, and the trenches and graves there are of interest.  There is a pier for boats on the north-western shore of the island, and nearby is a location for leisure.  Some of the trenches and dugouts have recently been restored.  The battles were described by Aleksandrs Grīns in his masterpiece, “Snowstorm of Souls.”

Atrodas 0,5 km ziemeļaustrumos no Dzērbenes baznīcas, ceļa otrajā pusē. Vizuāli izteiksmīgs pilskalns ar 50 x 50 m lielu plakumu, kura kultūrslānī atrastas vēlā dzelzs laikmeta apmetnes atliekas. Pilskalna rietumu nogāzē ir izveidots ceļš, pa kuru nonāksim līdz tā plakumam ar estrādi.

Šis ir viens no retajiem ceļiem, kurš saglabājies kā notikumu liecinieks. Ceļš ved no Krimuldas uz Siguldu. Jau vācbaltu apgaismotāja novadpētnieka – mākslinieka Johana Kristofa Broces 1794. gada zīmējumā "Siguldas un Krimuldas pilsdrupas" redzams lauku ceļš gar Krimuldas pili, pa kuru iet zemnieks un darba ratus velk zirgs. Lai braukšana pa Gaujas senlejas nogāzi ar zirga pajūgu būtu droša, ceļu izveidoja līkloča formā, tā uzbrauktuvi padarot daudz lēzenāku. Domājams, ka ceļš atjaunots 19 gs., kad Krievijas cars Aleksandrs otrais un viņa sieva ieradušies uz vizīti siguldā. Pāri ceļam bijuši vairāki mazi tiltiņi, ko iedzīvotāji dēvējuši par velna tiltiem. Tagad serpentīna ceļš kļuvis par romantisku pastaigu vietu.

In 1804 Käsmu founded the first Estonian naval school and from 1798 – 1920 built more than 40 ships. Now there is a museum about seafaring. 

The memorial stone to Augusts Muižulis,a recipient of the Lāčplēsis Military Order, is placed in the Lapmežciems, at the edge of the road (P 128, Jūrmala-Talsi) at the marker for the 9th kilometre. A. Muižulis, (189 –1941) was a lieutenant colonel in the No. 4 Valmiera Infantry Brigade. The adjacent Tuteņi homestead is his native home.

Поросшая соснами дюна, на которой находится памятник воинам 6-го Рижского пехотного полка – защитникам Риги в 1919 году. Здесь воины полка вели тяжелые бои против превышавшей по численности армии бермонтовцев и продолжили освобождение Риги и Пардаугавы. Центральный элемент памятника, созданного скульптором Карлисом Зале (обращен в сторону улицы Слокас), представляет собой стену высотой 12 метров с изображением головы льва в воротах Риги. По бокам стены расположены барельефы, изображающие древних латышских воинов и латвийских воинов в обмундировании 1919 года. На вершине дюны находится площадь с алтарем, чаша для огня и памятная табличка с именами павших воинов. Памятник в 1937-м году был открыт президентом Латвии Карлисом Улманисом.

В 19 веке на побережье у Скулте выросла маленькая рыбацкая деревушка. Название Звейниекциемс (Рыбачий поселок) произошло от основного занятия его жителей. В 1967 году часть Скултского рыбачьего поселка присоединилась к городской части Скулте. Сегодня в Звейниекциемсе работает порт Скулте, который был торжественно открыт 7 октября 1939 года. Камень, который в качестве свидетеля строительства порта выбрал Карлис Улманис, все еще находится в Звейниекциемсе, а в порту активная деятельность ведется по сей день. Между портом Скулте и пляжем в Саулкрасты находится каменистый пляж Звейниекциемса.

Lullemē atrodas blakus parka robežai, bet arī šo vietu ir vērts pieminēt kā vienu no apskates objektiem. Lullemē uzmanību piesaista viena otrai blakus stāvošās baznīcas. Mūsdienās redzamās 15. gs. celtās Sv. Marijas baznīcas drupas ir liecinieks 2. pasaules kara notikumiem, kad 1944. g. baznīcu sagrāva. Jaunā baznīca ir celta 1997. gadā. Ciema rietumdaļā uzstādīts piemineklis, kas veltīts brīvības cīņās (1919. – 1920.) kritušajiem.

Der Turm war der Eckturm der mittelalterlichen Stadtmauer von Pärnu. Der Turmhof ist ein beliebter Ort für Kunsthandwerkermärkte und ein Veranstaltungsort.

Near Mākoņkalns hill there is a trail that is mowed in the summer and leads to several historical rocks – Plakanais (Flat) rock, Āža muguras (Ram's Back) rock (on which you can clamber), and the Jaunstašuļi Velna pēdas (Devil's Footprint) rock, on the surface of which is a shape similar to a human footprint.  There are signs along the side of the road leading to the trail.