Ap 9 km garā taka (vienā virzienā) sākas Skaņākalna dabas parkā (Mazsalacā) un beidzas pie Ramatas. Tā iepazīstina ar Salacas ielejas dabas parka nozīmīgākajām vērtībām – smilšakmens atsegumiem (Skaņaiskalns, Dauģēnu klintis u.c.), alām, nozīmīgu izmēru laukakmeņiem u.c. Taka marķēta. Tajā izvietoti informācijas stendi, norādes. Jāpadomā par loģistiku – kā nokļūt sākuma punktā.

Sēlijā, Zasas muižas parkā, atrodas “Bērzzemnieki”, kur saimnieko Kalnāju ģimene. Atjaunojuši vēsturisko māju un ieveduši staļļos zirgus, ģimene sniedz viesiem iespēju iepazīt zirgus, piedalīties dažādos ikdienas darbos un doties izjādēs, kā arī nakšņot “muižiņā”.

Atrodas Pļaviņās, iepretim Kaļķu ielai, Daugavas krastā, kur no baļķiem un akmeņiem ir izveidota simboliska plosta daļa t.s. plene. Apkaimē ir izvietoti informatīvi stendi ar fotogrāfijām, kas stāsta par Daugavas plostnieku ikdienas smago darbu, pārvarot upes krāčainos posmus.

Restorāns "Upe" atrodas Vecliepājā - viesnīcā „Līva”. Piedāvā latviešu un pasaules valstu ēdienkarti. Ēdiena gatavošanas procesā izmanto arī pašu audzētus garšaugus.

Latviešu virtuve: Mazsālīta siļķe ar biezpienu, pildītas plānās pankūkas, kartupeļu pankūkas, šmorētas cūkgaļas ribiņas, brieža gaļa ar kadiķogām, cepts pīles stilbs, cepta zandarta fileja ar griķiem, kūpināta siļķes fileja.

Īpašais ēdiens: „Liepājas menciņi” – apdūmota menca ar kartupeļiem, sīpoliem un dillēm keramikas podiņā.

Salīdzinoši liela teritorija dienvidos starp Irbes un Stendes upi, kas unikāla ar mazskartajiem mežu masīviem, kāpu veidojumiem, Irbes vecupju sistēmu un iegareno, piekrastei paralēli izvietoto Dižpurvu. Irbe pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par samērā populāru ūdenstūrisma galamērķi, taču tās krastos, diemžēl vēl aizvien ir nepietiekama ar tūrismu saistītā infrastruktūra. Tā kā liegumu caurauž blīvs meža ceļu tīkls, tā ir potenciāla vieta dažādām dabas un izziņas tūrisma aktivitātēm.

Vēja, dzintara un mūziķu pilsēta. Rakstiskajos avotos Liepāja pirmo reizi minēta 1253. g. Pilsētas kā tirdzniecības ostas uzplaukums te sākās jau 16. gs. beigās. Īpaši nozīmīgs bija Kurzemes hercogu Jēkaba un Frīdriha Kazimira valdīšanas laiks, kad cauri Liepājas ostu tika nodrošināts Lietuvas un Kurzemes preču eksports un imports. Ar kāpu smilti aizbērtās Līvas upes vietā tika izrakts kanāls, izveidota kuģu piestātne. Pilsētas izaugsme turpinājās 18. gs. arī pēc Ziemeļu kara un mēra epidēmijas. Kad 1795. g. Kurzemi pievienoja Krievijas impērijai, Liepājas osta kā viena no svarīgākajām impērijas rietumu ostām attīstījās vēl straujāk. 18. gs. beigās, - 19. gs. Liepāja vienlaikus kļuva arī par Pēterburgas aristokrātu iecienītu atpūtas vietu. 19. gs. beigās tika uzsākti Karostas un cietokšņa izbūves darbi. Pilsēta kļuva par militāri stratēģisku vietu. Tā smagi cieta 2. pasaules kara laikā. 1967. g. Liepājā darbu pārtrauca jūras tirdzniecības osta, un Liepāja kļuva par slēgtu pilsētu, kur Karosta bija „pilsēta pilsētā". Šodien Karosta un tās radītais piedāvājums ir viens no Latvijas tūrisma produktu „topiem".

Ekspozīcija iepazīstina ar Pļaviņu HES - unikālas inženiertehniskās un arhitektoniskās būves, lielākās elektroenerģijas ražotnes Baltijā un vienas no lielākajām Eiropā, celtniecības vēsturi un darbības nozīmīgākajiem notikumiem. Ekspozīcijā aplūkojams gan HES makets, gan dažādas sarežģītas elektrostacijas darba nodrošināšanai nepieciešamas mēriekārtas un īpaši pielāgoti instrumenti, ūdenslīdēja tērps, dažādi dokumenti un fotogrāfijas par HES iekārtu darbību, rekonstrukcijām, Aizkraukles pilsētas veidošanu, strādājošo sabiedriskās dzīves aktualitātēm. Kopā ar ekspozīcijas apskati tiek piedāvāta ekskursija, kuras laikā iespējams apskatīt Pļaviņu HES mašīnzāli, aplūkot HES būves no skatu laukuma, kā arī iepazīt būvju kompleksu.

Darbnīcā tiek izgatavoti personalizēti pulksteņi un dažādi dizaina priekšmeti no koka, kā arī piedāvātas kokapstrādes meistarklases vai klātbūšana dažādos materiāla pirmsapstrādes vai finiša apstrādes procesos. Tāpat iespējama ekskursija pa darbnīcu un koku sugu atpazīšanas viktorīna.