"Mazā kaija" ir Bērzciema piekrastes teritorijā atrodams mājīgs krodziņš. Divstāvu vasaras mājas pirmais stāvs laipni gaida ikvienu izsalkušu ceļotāju. Mazās kaijas ēdienkarte  piedāvā tradicionālās latviešu virtuves garšu baudījumu. 
Viesu nama otrais stāvs paredzēts tiem, kas vēlas uzkavēties nesteidzīgajā Zvejnieku ciemata atmofērā, iekārtoties kādā no divvietīgajiem numuriņiem ar skatu uz jūru un baudīt aktīvās atpūtas iespējas piekrastes tuvumā.

Latviešu virtuve: Aukstā zupa, sīpolu sitenis, jaunie kartupeļi ar gaileņu mērci, cepts līnis un līdaka, zemeņu zupa.

 Neliela upīte ar dziļu, bet plašu ieleju, ko šķērso Vecumnieku – Ilūkstes ceļš. Vilkupes vārds saistās ar Kurzemes hercoga Jēkaba ambiciozo plānu savienot Daugavas un Lielupes baseina upes. Savienojošā kanāla darbi tika uzsākti, taču projekts tā arī dzīvē pilnībā netika īstenots. Vilkupe šajā plānā bija domāta kā viena no kanāla „sastāvdaļām”. Šeit ir vērts padomāt par radoša viduslaiku cilvēka ideju mērogu un inovācijām. Kanāla fragments atzīmēts un apskatāms nepilnus 4 km no apdzīvotās vietas ar nosaukumu Vilkupe.

Jumindas pussala beidzas ar Jumindas ragu (tā galā ir autostāvlaukums un telšu vieta), kura tuvākajā apkārtnē ir apskatāmi vairāki interesanti objekti: meža malā guļošs Padomju armijas raķetes makets („Aukstā kara” sākumā - pretinieka maldināšanai), senkapi, kas dabā izpaužas kā iespaidīga akmeņu kaudze, 32 m augstā Jumindas bāka (Juminda tuletorn), ko var apskatīt tikai no ārpuses un piemineklis 2. pasaules kara laika upuriem, kas gāja bojā Somu līča izvietotajos mīnu laukos. Neitralizēto jūras mīnu apvalki ir neparastā pieminekļa sastāvdaļa. Somu līča kuģu kapsētās guļ arī daudzi kādreiz Latvijai piederošie kuģi. Apmeklējams ir arī dienvidos esošais Jumindas ciems.

Šobrīd parka plašajos voljēros dzīvo ~ 200 dambriežu. Blakus uzcelta Baltijā lielākā briežu šķirotava. Saimnieks piedāvā dzīvnieku apskati tiešā tuvumā un saskarsmi ar tiem, organizē izglītojošas bērnu nometnes, konsultē par dzīvnieku audzēšanas jautājumiem.

Cēsu centrālais laukums – Vienības laukums (20.gs.sākumā – Konventa laukums) – atgādina par Cēsu kauju notikumumiem, kuru nozīme un ikviena dalībnieka ieguldījums aprakstīti devīzē uz pieminekļa “No zobena saule lēca”. Cēsu kaujas 1019.gada jūnijā bija svarīgs Latvijas valstiskuma vēstures pagrieziena punkts, kad apvienotais latviešu un igauņu karaspēks sakāva vācu landesvēru, kas apdraudēja Baltijas valstu pastāvēšanu. Vienības laukums turpina būt par nozīmīgu notikumu liecinieku. 1989.gada 23.augustā daudzu cēsnieku ceļi veda uz Vienības laukumu, kuram cauri vijās Baltijas ceļš.

Maršruts veidots pa ainaviskākajām Igaunijas dabas teritorijām – Monzunda biosfēras rezervātu, Matsalu nacionālo parku un Viidumäe rezervātu. Tas ietver divas dabas un kultūras pieminekļiem bagātākās un lielākās Igaunijas salas – Saaremaa un Hiiumaa, kā arī mazās Muhu un Kasari salas. Maršrutā iekļautas interesantākās dabas takas (garums 1 – 5 km), skatu torņi un putnu vērošanas vietas, ainavas un biotopi, kā arī trīs braucieni ar prāmjiem starp Monzunda arhipelāga salām.

Darbnīcā apskatāmi koka šķīvji u.c. izstrādājumi (izmanto daudzas vietējo koku sugas), kas veidoti neparastā tehnikā, atsedzot koka īpatnējo tekstūru. Gatavajos traukos meistarīgi integrēts dzintars, kauls un brieža ragu materiāls. Greb karotes ar etnogrāfiskām zīmēm. Meistara darbu iegāde, pasūtīšana un koka mēbeļu restaurācija.

Lai arī dievnama pirmsākumi meklējami 18. gs. sākumā, tā celtniecību (arhitekts Johanns Eduards de Vite) pabeidza viena gada laikā 1834. – 1835. g. (vēlīnā klasicisma stils). Būvniecības darbus finansēja Krievijas cars. Gan baznīcas atrašanās piejūrā, gan arī tās nosaukums liecina, ka tā celta, godinot Svēto Nikolaju, kas ir visu jūrnieku un zvejnieku aizbildnis. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses, kur uzmanība jāpievērš ērģelēm un altārgleznai (1888. g.).

Atrodas Valmieras ziemeļdaļā. Valmiermuižas kungu māju (neobaroka stils) laikā no 1764. – 1771. g. cēla Šlēsvigas – Holšteinas – Zodenburgas – Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs. Vēlākajos laikos tā pieder vairākiem citiem īpašniekiem. Pēc mūsdienās atrodamām liecībām varam spriest, ka muižas kungu māja 20. gs. sākumā bija vienstāvu ēka ar barokālu tornīti un divstāvu blakuskorpusu. Tā bija piemērota kā vasarnīca un medību izpriecu vieta. 1918. g. ēku nodedzina. Divus gadus vēlāk Valmiermuižā ierīko karagūstekņu nometni. Vēlāk kungu mājas piebūvi atjauno un izmanto kā pamatskolu. 1936. gadā ēkā izveido cietumu, kas 2. pasaules kara laikā kļūst par karagūstekņu ieslodzījuma vietu. Pēcāk ēka nodeg, un drupas tiek nojauktas. Līdz mūsdienām ir saglabājies Valmiermuižas tornis, kura telpu griestu gleznojumi tāpat kā parks ir kultūras piemineklis. Mūsdienās blakus vēsturiskajai vietai izveidota Valmiermuižas alusdarītava, un Valmiermuiža ir atguvusi otro elpu.