Atrodas Viesītes centrā, Raiņa ielā 14. Piemiņas plāksne uz Zaļās koka mājas vēsta, ka laikā no 1902. – 1914. gadam te dzīvojis izcilais latviešu ķirurgs, akadēmiķis un profesors Pauls Stradiņš (1896. – 1958.). Piemiņas istabā apskatāmi eksponāti, kas saistīti ar P. Stradiņu un viņa dzimtu. Šobrīd piemiņas istaba ir slēgta. Plānots, ka 2013. gada tūrisma sezonā tā jau atradīsies bijušajā Viesītes skolā Peldu ielā 2.

Līgatnes vēsture ir nesaraujami saistīta ar papīrfabriku, kas ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā (apskatāms ar gidu). 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā fabrikas strādniekiem Līgatnē uzcēla dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas ir saglabājušās līdz šodienai. Interesantas ir pagrabalas (> 200), kuras vēl joprojām izmanto kā mantu noliktavas un dārzeņu glabātuves.

Seru ostas jūrniecības centrā tiek glabāti dažādi ūdens transporta līdzekļi, šeit būvē un atjauno nelielas koka laivas. Savu rindu pie meistariem gaida arī trīsmastu burinieks “Alar”. Muzeja ēkā, kas ietilpst centra kompleksā, atrodas stacionāra vietējās jūrniecības kultūras ekspozīcija. Te var pasūtīt dažādus ar piekrastes kultūru saistītus tematiskos mācību pasākumus.

Mazbānītis ir lieliska iespēja atgriezties pagātnē – laikā, kad Latvijas teritorijā „valdīja” mazbānīšu laikmets. Līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem Ziemeļkurzemes piekrastē darbojās šaursliežu dzelzceļš, kas savienoja piekrastes zvejniekciemus. Līdz mūsdienām dabā ir saglabājušās tikai vietas (tikko samanāmi koridori dabā), atsevišķas staciju ēkas vai to atliekas. Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā interesenti var izbraukt 1,4 km garo Riņķa līniju vai 3 km garo Kalna līniju, kuras galā ir griezulis. Mazbānīša lokomatīve būvēta 1916. gadā Vācijā. Apskatāma arī stacijas ēka ar visu aprīkojumu.

Rožu laukuma pirmsākumi meklējami 1911. - 1913. gadā, kad šajā vietā izveidoja atklātu dārzu ar > 500 rožu krūmiem. Padomju laikos Rožu laukumam blakus esošajā laukumā bija novietots Ļeņina piemineklis. 2000. g. atjaunoto laukumu ieskauj Liepājas Pedagoģijas akadēmija, viesnīca “Līva”, biznesa un darījumu centrs „De Rome” (celta 19. gs., arhitekts Pauls Makss Berči, bijusī Romas viesnīca) un Liepājas Latviešu biedrības nams (1934., pamatakmeni licis Kārlis Ulmanis). Uz rožu dobes apmales ir izvietotas Liepājas sadraudzības pilsētu piemiņas zīmes. Rožu laukumam piekļaujas Zivju iela, kas nosaukumu ieguvusi no kādreizējā zivju tirgus. Zivju ielā meklējama Latvijas mūziķu Slavas aleja (no 2006. g.), kurā izvietoti 35 mūziķu plaukstu atlējumi bronzā, apskatāmas 10 plāksnes, kas veltītas populārām Latvijas mūzikas grupām, bet piecas - nu jau aizsaulē aizgājušajiem. Turpat novietota Latvijas lielākā ģitāra.

Agrāk Pize, lībiski Pizā. Tagadējo nosaukumu ieguva no ķeizara laikos uzceltās bākas (Mihailovskij majak), ko nosauca vecā ķeizara Aleksandra II brāļadēla vārdā. Tagad redzamā – pēc kārtas trešā Miķeļbāka būvēta 1957. g. un ir augstākā Latvijā – 57 m (apskatāma tikai no ārpuses). Miķeļtorņa luterāņu baznīca celta 1893. g. Turpat redzama 1857. g. celtā Pizes krogus ēka (sliktā stāvoklī) ar 19. gs. krogiem raksturīgo plānojumu un konstrukciju – vienīgā tāda Lībiešu krastā. Miķeļtornī dzimis pirmais lībiešu kultūras darbinieks Jānis Princis (1796 - 1868), kurš kopā ar dēlu Jāni Kurzemes lībiešu valodas rietumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. J. Princis seniors un J. Princis juniors bija arī autori 1845. g. dzejas izdevumam “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas”. Pirms tam dzejas grāmata latviski bija iznākusi tikai Neredzīgajam Indriķim. Miķeļtorņa Olmaņos dzimis Vilhelma Purvīša skolnieks – lībiešu gleznotājs Andrejs Šulcs (1910 - 2006). Miķeļtorņa kapos 1978. g. uzstādīja pieminekli (pirmais lībiešiem veltītais piemineklis) lībiešu dzejniekiem. Līdz 2019. g. ciema centrā paredzēts atklāt mākslinieka Ģirta Burvja veidoto vides objektu “Burinieku gadsimts”. 

Viena no retajām vietām Latvijā (sk. arī Nīcas īvju audzi), kur savvaļā aug divas retas un aizsargājamas augu sugas – parastā īve un Baltijas efeja. Teritorija nav labiekārtota un piemērota apskatei kā tūrisma objekts, kā arī dabā nav atpazīstamas tās robežas (nav informatīvo zīmju).

Priekules luterāņu baznīca celta baronu laikos ap 1680. gadu. 1792. gadā tā piedzīvojusi jaunu pārbūvi un ieguvusi tagadējo izskatu. No 2005. gada 6. augusta visiem interesentiem ir pieejams baznīcas skatu tornis, no kura savulaik savu vēsturisko lidojumu ir sācis leģendārais Priekules Ikars. Baznīcas tornī Sakrālā tūrisma projekta ietvaros ir ierīkotas savdabīgas kāpnes, par kurām uzkāpjot torņa smailē kaut nedaudz iejutīsieties Ikara lomā un aplūkosiet pilsētu no augšas. 

Teiču dabas rezervāts – neskarta teritorija, purvi un putni. Tā ir nozīmīga putnu atpūtas vieta pirms sezonālajām migrācijām. Šeit vienkopus iespējams ieraudzīt līdz 1500 dzērvju, un līdz 8000 zosu. Purvā sev piemērotu vietu saviem riestiem atraduši arī rubeņi, tādēļ, ja agrā pavasarī esi netālu, noteikti ieklausies, varbūt sadzirdēsi šo majestātisko putnu rubināšanu.
Iepazīt šo unikālo dabas nostūri iespējams kopā ar gidu, dodoties ekskursijā pa Sildu taku, kas 2013. gadā piedzīvojusi renovāciju. Veicot aptuveni 3 km garu maršrutu pa labiekārtotām koka laipām, pavērsies brīnišķīgas neskarta purva ainavas. Iepazīsiet dažādus purva tipus (augstie sūnu, pārejas u zāļu), varēsiet vērot akačus un lāmas no purva laipu drošā pamata kā arī vērties divu purva ezeru - Sildu un Dzērvītes - zilajās acīs.

Takas apmeklējams iespējams tikai Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka pavadībā no 1. jūnija līdz 31. oktobrim.