Tahkunas bākaatrodas Hījumā ziemeļu tālākajā punktā. Francijā pasūtītā bāka izgatavota 1875. gadā. Tā ir arī augstākā Igaunijas piekrastes bāka, kas atrodas 42,7 m virs jūras līmeņa. 

Dabas lieguma teritorija ieskauj nelielo Tāšu ezeru un tam pieguļošos ar krūmiem apaugušos purvainos krastus šaurā joslā. Teritorija veidota šeit esošo reto ligzdojošo un migrējošo putnu aizsardzībai. Dabas lieguma teritoriju var lieliski pārskatīt no nelielajiem grants ceļiem, kas to apjož no visām pusēm un atrodas ārpus aizsargājamās teritorijas. Dienvidos no Tāšu ezera atrodas Tāšu muižas komplekss.  

Saimniecībā tiek audzētas gaļas šķirnes (Suffolkas) aitas un piena šķirnes (Ostfrīzijas) aitas. Ganāpmulka aizsardzībai saimniecībā strādā ar sargsuņiem, Pireneju kalnu suņiem, kas ir pasaulē arī plaši pazīstama suņu šķirne mājlopu un mājputnu apsargāšanai no lielākiem un mazākiem plēsējiem.

Saimnieki piedāvā iegādāties premium klases, saimniecībā audzētu, jēru gaļu un aitu piena produktus- Fetas tipa sieru, grilsieru, jogurtu bez piedevām un vairāku veidu saldējumus.

Pilnveidojot sentēvu radītās receptes (vienu no vecākajiem maizes pagatavošanas veidiem, kas nācis no 12. gadsimta) un sekojot līdzi mūsdienu “garšu pieprasījumam”, ceptuves saimnieks Jānis Kurpnieks pēc paša radītajām receptēm maizi ir papildinājis arī ar īstiem ķiplokiem, sēklām, dzērveņu sukādēm, žāvētiem augļiem utt..

“Tērvetes maize” piedāvājumā ietilpst vairāk nekā 12 maizes veidi, tajā skaitā augļu un ogu maize, kas kļūst par veselīgu desertu un, ko var ēst smalkmaizīšu vietā. Savukārt, tik pieprasītā tīrgraudu maize, kurā nav ne grama miltu -šī veselīgā uzkoda guvusi īpašu atzinību vegānu un veģetāriešu vidū. Ceptuves lielākais lepnums ir rudzu pilngraudu rupjmaize un saldskābmaize, kuru sastāvā nav kviešu miltu, kas mūsdienās ir liels retums. Rudzu maizes mīklu plaucē, kā rezultātā veidojas dabīgie cukuri, E un B vitamīns. Mīklu raudzē ozolkoka abrās ar pašu gatavotu ieraugu no abrkaša (iepriekšējā cepiena mīklas). Katrs klaips tiek veidots ar rokām uz lizes. Maizi cep īstā ar skujkoka malku kurināmā krāsnī. Rupjmaize no citiem mājražotājiem Latvijā atšķiras ar to, ka tā tiek cepta lielos klaipos, kas ir 8- 9 kg smagi un garumā sasniedz pat pus metru. Šādā klaipā maizes garšas “buķete” būs spēcīgāka un derīguma termiņš ilgāks.

Rupjmaize ar šķeltajiem rudzu graudiem un tīrgraudu (bezmiltu) maize ir saņēmusi “Zelta kvalitātes zīmi” pārtikas produktu konkursā – “Novadu garša Latvijā 2020”.

Tiek piedāvātas ekskursijas un meistarklases, kurās var iepazīt maizes tapšanas procesu un pašiem līdzdarboties tās pagatavošanā.

Ejot Saulrieta taku, mūs sagaida Saulkrastu jūrmalai raksturīgā ainava – plaša, smilšaina pludmale un priekškāpas, Pēterupe ar Saules tiltiņu un dižpriedes kāpu mežā. Takas posmā pie Inčupes grīvas aplūkojama Baltā kāpa – viena no Saulkrastu raksturīgākajām vietām. Tās baltais, 18 m augstais smilšu atsegums senatnē kalpojis kā orientieris vietējiem zvejniekiem. Lielās vētrās kāpa tikusi noskalota, to postījuši arī kāpas apmeklētāji, izbradājot stāvo nogāzi, tāpēc kāpas nostiprināšanai un aizsardzībai izveidoti pinumi. Kāpa apaugusi ar vecu priežu mežu. No kāpas paveras skaists skats uz jūru, Inčupes grīvu un plašo pludmali. Atgūt spēkus iespējams gan pie jūras, gan iekārtotajās atpūtas vietās. Lai saglabātu un nodrošinātu kāpas apskati, izveidota laipu taka ar skatu platformu. Takas garums ~ 3,6 km, apskatei nepieciešamais laiks – 1 – 2 h. Sniegotās ziemās Baltās kāpas apkārtnē ir izveidota distanču slēpošanas trase.

No Valkas Sv. Katrīnas luterāņu baznīcas torņa atklājas skats uz „dvīņu pilsētām” Valku Latvijā un Valgu Igaunijā. Redzama bijušā robežpārejas vieta, Valgas Jāņa luterāņa baznīca un veikals Valgā, uz kuru dodas iepirkties Latvijas iedzīvotāji.

Meklējams Baznīcas ielā 5. Tumšajos toņos krāsotā ēka būvēta 17. gs. (tad rātslaukums pieminēts dokumentos), un tās pagrabos atradies pirmais pilsētas cietums. Tai blakus esošais vēsturiskais rātslaukums bija galvenā pilsētnieku pulcēšanās un soda izciešanas vieta, jo laukuma dienvidaustrumu stūrī bijis ierīkots kauna stabs. Mūsdienās te izvietojies Kuldīgas TIC un Audēju darbnīca. Kā vienā, tā otrā var iegādāties Kurzemē ražotas preces un suvenīrus, bet darbnīcā – vērot aušanas procesu. Rātslaukuma apkaimē uzņemti filmas „Emīla nedarbi” kadri.

Kurzemē un Zemgalē hercogs Jēkabs valdīja no 1642. līdz 1682. gadam, tajā laikā strauji attīstījās kuģu būve, parādījās pirmās manufaktūras un uzlabojās lauksaimniecības ražošanas apjomi. Kuģi eksportēja preces uz Eiropu, devās uz Tobago un Gambiju, dibināja tur kolonijas un veda uz Eiropu cukuru, kafiju un garšvielas. Šajā periodā Latviju sasniedza kartupeļi, ko vietējie iedzīvotāji iemīļoja vien pēc pāris gadsimtiem.
Kurzemes delikatese ir Usmas zuši, tos gatavo zupās, cep un kūpina, sezonā gatavo arī vēja zivis, salakas un reņģes, bet brētliņas, siļķes un laši pieejami visu gadu. No rudziem cep rupjmaizi, skābmaizi vai sklandraušus, miežus vāra skābputrā vai bukstiņputrā. Suitu sievas piedāvā mācīties gatavot tradicionālos ēdienus.
Vasaras saulgriežos daudzviet gatavo Jāņu sieru, ik dienas piedāvā arī citus gardus sierus no govs un kazas piena. Iecienīti ir vietējo mājlopu un mājputnu ēdieni, arī māla podiņos kopā ar saknēm. Piedevās pasniedz ķirbi, dārzeņus, saknes, sēnes, pupas vai grūbas ar grēcīgi gardām mērcēm. Krogu piedāvājumā sezonā atrodama medījuma gaļa: briedis, stirna, bebrs un zaķis.
Kārumniekus gaida pīrāgi, medus kūkas un magoņmaizītes, kuras Kuldīgā cep pēc viduslaiku receptes. Saldajā – melleņu klimpas vai biguzis no rudzu maizes, medus, brūklenēm vai dzērvenēm un saldā krējuma. Slāpes remdēt varēsiet ar smaržīgām zāļu tējām un medu. Reibinoši mirkļi piedzīvojami mājas vīnu degustācijās, baudot gardu alu vai stiprāka dzēriena glāzīti.

Žagares reģionālais parks organizē dažādas ekskursijas, izglītojošas programmas bērniem un senioriem un jauniešu nometnes. 

Žagare jau sen ir pazīstama ar savu īpašo ķiršu šķirni, kuru Latvijā pazīst ar nosaukumu ‘Latvijas zemais’, bet lietuvisko nosaukumu varētu tulkot kā ‘Žagares ķirši’. Tai ir vairākas variācijas, kas atšķiras ar dažādu nogatavošanās laiku, ražīgumu, augļu koku formu un citam pazīmēm. Līdz pat mūsdienām šie ķirši aug gandrīz ikvienās mājās un ir kā ekskluzīvs Žagares simbols.  

Vēstures avotos pirmoreiz minēta 1483. g. Pilsētas uzplaukums bija vērojams pēc dzelzceļa uzbūvēšanas 19. gs. beigās, kad barons Korfs sadalīja un iznomāja apbūvei muižas zemi. Pilsētas tiesības Priekule ieguva 1928. g. Pilsēta smagi cieta 2. pasaules kara pēdējos mēnešos, - t.s. Kurzemes katla laikā, kuru laikā tika sagrautas 410 no 450 ēkām. Mūsdienās tā ir neliela pilsētiņa ar mazstāvu apbūvi un nesteidzīgu dzīves ritmu.