Izteiktākais Latvijas piekrastes zemesrags, kur vērojama Baltijas jūras (Dižjūra) un Rīgas jūras līča (Mazjūra) viļņu saskares vieta. Vētru laikā te viens pret otru sitas līdz pat 7 metrus augsti viļņi. Rags kā zemūdens sēklis turpinās līdz 5 km attālajai Kolkas bākai. To cēla uz mākslīgas salas, ko uzbēra 1872. – 1875. g. Kad sala nosēdās, 1883. g. uz tās uzcēla tagadējo – 21 m augsto bākas torni (izgatavots Sanktpēterburgā), kas sāka darboties 1884. g. 1. jūlijā. Mūsdienās uz salas atrodas bākas uzrauga ēka un vairākas saimniecības ēkas, kā arī iespaidīgs miglas zvans. Kolkasragā uzstādīts tēlnieka Ģ. Burvja piemineklis “Jūras paņemtajiem”, apskatāms koka kuģa vraks (domājams, no 19. gs.), akmens –Eiropas sirds (K. Valdemārs šo vietu uzskatīja par Eiropas centru), K. Valdemāram veltītie informācijas stendi un kādreizējā PSRS armijas krasta apsardzes spēku bāze, ko izmanto Latvijas robežsardze. Migrāciju laikā Kolkasrags ir Ziemeļeiropas mērogā nozīmīga caurceļojošo gājputnu koncentrēšanās un atpūtas vieta. Kolkasragā izveidots apmeklētāju centrs un vasaras kafejnīca. Kolkasraga apkārtnē zem ūdens atrodas Baltijas jūras lielākā kuģu kapsēta. Peldētājiem šī ir bīstama vieta nepastāvīgo straumju un kustīgo smilšu dēļ. Kolkasraga galā apskatāmas Vecās bākas drupas – 18. gs. celtā dienvidu torņa (ziemeļu torni noskaloja 19. gs. otrajā pusē) atliekas.

Valmiera vēstures avotos pirmo reizi minēta 1323. g. Līdz 13. gs. šī vieta atradās latgaļu apdzīvotajā Tālavā. Valmieras viduslaiku pils celtniecība tika uzsākta 13. gs. sākumā, bet 1283. g. starp Gauju un Rātes upi sāka slieties baznīca. Apdzīvotās vietas ekonomisko attīstību sekmēja atrašanās pie Pleskavas un Tērbatas-Novgorodas tirdzniecības ceļiem. 14.- 16. gs. Valmiera ietilpa Hanzas savienībā. Tā ievērojami cieta no 16.-18. gs. kariem, epidēmijām un ugunsgrēkiem. 19. gs. otrajā pusē atkal sākās pilsētas saimnieciskais uzplaukums. To sekmēja arī 1866. g. uzbūvētais koka tilts pār Gauju un 1899. g. atklātais Rīgas-Pleskavas dzelzceļš. 1944. g. tiek sagrauts pilsētas vēsturiskais centrs. Pēckara gados pilsētā funkcionē lieli rūpniecības uzņēmumi, piemēram, - Valmieras stikla šķiedras rūpnīca (arī mūsdienās). Mūsdienās Valmiera ir Vidzemes ekonomiskais, izglītības un sporta centrs.

Viesu namā tiek piedāvāta ekskursija Butautu muižas brūzī, velo izbraucieni, ūdens izklaides, zvejošana Lēvenes upē un ēdieni ar apiņiem.

Ap 2 km garā taka izveidota 1994. g. No autostāvlaukuma tā uzlīkumo Daugavas ielejas krastā, kur mežu ieskauts ieslēpies viens no mazākajiem latgaļu pilskalniem. Tā dienviddaļu noraka 20. gs. 20. gados, kad te ieguva granti. Pilskalna plakums atrodas ~ 40 m virs Daugavas līmeņa, tādēļ pa nelielo skatu stigu vērojama iespaidīga Daugavas ielejas ainava. Takas malā netālu no Putānu strauta ir redzams stabs, kas iezīmē projektētā Daugavpils HES maksimālā ūdenslīmeņa atzīmi. Tālākajā gaitā taka aizved līdz Slutišku sādžai.

Atpūtas komplekss atrodas mākslīgi veidotas ūdenskrātuves krastā, un teritorijā ir divas pirtis - Lielā pirts un Mazā pirts. Lielās pirts ēkā ir iespējams rīkot svinības un dažādus pasākumus līdz 40 cilvēkiem un vasaras sezonā pat līdz 60, Mazajā pirtī - līdz 20 cilvēkiem.

Bez pirtīm tiek piedāvātas 20 dažādas atpūtas vietas ar galdiņiem, grilu un telšu vietām, volejbola laukumi, laivu un ūdensriteņa noma.

Traķu pirmsākumi ir meklējami Senajos Traķos, kas atrodas 4 km dienvidaustrumos no Traķu centra. Uzskata, ka Senos Traķus ir dibinājis Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins (~ 1275. – 1341.) 14. gs. pirmajā pusē. 14. gs. otrajā pusē šeit uzcēla mūra pili, no kuras līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nostāvināti zemes vaļņi. Laikā no 1345. – 1382. g. tajā valdīja Ģedimina dēls – Ķēstutis (1297. – 1382.). Senajos Traķos dzimis arī viens no izcilākajiem viduslaiku Lietuvas valdniekiem – Ķēstuta dēls - Vītauts Dižais. Kā pilij, tā arī tās valdniekiem bija nozīmīga loma sekojošajos krusta karos un cīņās. 1391. g. pils tika sagrauta cīņas laikā ar Vācu ordeni, kādēļ arī zaudēja savu stratēģisko nozīmi. 1405. g. benediktīniešu mūki šajā vietā uzcēla baznīcu, bet 18. gs. beigās - jaunu un lielāka apjoma klosteri, kura vienu no korpusiem 1889. g. pārbūvēja par baznīcu.

Celta ~ 1560. g. vietā, kur agrāk atradusies Sakas osta. Dievnamā apskatāms > 170 gadus vecs kuģa modelis. Vietējie ticēja, kas tas aizsargā jūrniekus un bojāejas. Šāda tradīcija Latvijā ir novērojama tikai dažās baznīcās. Baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

Dabas takā gar Rojas upi iespējamas 3 dažāda garuma distances, kas lokveidā ved gar upi un tai pieguļošajiem mežiem – 2 km, 7 km un 15 km, kas katra atzīmēta ar savas krāsas norādēm. Dzeltenais aplis 2 km, zilais aplis – 7 km, sarkanais aplis – 15 km. Maršrutus var veikt arī ar velosipēdu, taču braucot ar velo, atsevišķi posmi var būt grūti izbraucami smilšu dēļ.

Pie upes ierīkotas vairākas atpūtas vietas ar soliem, galdiem, labierīcībām, šūpolēm, vingrošanas konstrukcijām, atkritumu urnām, kā arī ugunskura un telšu vietām. Pie atpūtas vietām Žocenē un Rojā ir izveidotas arī laivu piestātnes. Takas sākumā upes krastā labiekārtota vieta, kur upē ietek Rojas avots, ko kā ūdensņemšanas vietu iecienījuši vietējie iedzīvotāji.

Atrodas Tirgoņu un Zāļu ielas krustojumā (Zāļu ielā 12). Interesanta ar faktu, ka šī ir vienīgā padomju laikā uzbūvētā (1948. g., pēc citiem avotiem – šajā gadā atjaunota) Latvijas baznīca.