Pludmales kafejnīca Jūrmalas ielas galā, pie pašas pludmales, Liepājā. Trešdienās, piektdienās un sestdienās "Vēju dārzā" dzīvā mūzika. Piedāvā brokastis, pusdienas, pusdienas, kafiju and dzērienus.

Podnieks piedāvā plašu darbošanās klāstu – darbnīcas apskati, māla trauku virpošanu, zīmēšanu, bungu un leļļu taisīšanu. Tapušo darbu iegāde. Demonstrē bungu spēli.

Vāldamō - dzīvojamā ēka ar dzeltenu krāsojumu un dabisku jumta materiālu, kas celta pagājušā gadsimta sākumā kā jaunsaimniecība. Virgo - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Valdamo. Celta kā jaunsaimniecība pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Dzīvojamai ēkai (1930. g.) interesanti kokgriezumi. Fīlmaņi - nākamā (ziemeļos) aiz Virgo. Senatnīgā izskata ēka celta 20 gs. sākumā kā mazistaba. Silkalnus atrodam, ja ceļa krustojumā pagriežamies pa labi – Pitraga virzienā. Tā ir dzeltena krāsojuma ēka, kas celta ap 1906. g. kā mazistaba. Norpiedagi – atrodas dienvidos aiz Silkalniem. Brūna krāsojuma un lielāka izmēra kā iepriekšējā. Dzīvojamo ēku ap 1906. g. kā mazistabas klēti cēlis aktīvs lībiešu sabiedriskais darbinieks un laivu būvētājs Didriķis Volganskis (1884. – 1968.). 1912. g. šeit dzimis viņa dēls Edgars Valgamā, kas arī bija lībiešu kultūras darbinieks un strādājis par mācītāju Somijā. Anduļi atrodas pie iepriekš minētā ceļu krustojuma. Viena no lielākajām ciema vecsaimniecībām un arī ciema vecākā sēta, kuras vēsture zināma no 1680. gada, kad to sauca par Kūkiņiem. Tajā ietilpst dzīvojamā māja (~ 1909. g.), rija (1905. g.), klēts (19. gs. vidus) un dūmnams, kas uzsliets no pārzāģētas laivas. Zem Anduļu rijas daļas, kas celta kāpas mugurā, atrodas viduslaiku - t.s. Mēra kapi . Žoki – iepretim Anduļiem un otrpus ceļam. Pašreiz redzamā ēka būvēta uz vēsturiskās vecsaimniecības pamatiem. 19. gs. vidū Žokos atradās pirmā lasītmācīšanas skola lībiešu bērniem toreizējos Dundagas jūrmalciemos, kur par skolotāju strādāja lībietis Nika Polmanis (1823. - 1903.). Tilmači - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Žokiem. Saglabājušās vairākas ēkas, kas tapušas 19. – 20. gs. mijā: brūna krāsojuma dzīvojamā ēka, stallis un klēts daļa. Veicot dzīvojamās ēkas restaurāciju, saimnieks ir atradis dēli ar uzrakstu „1825. Kurļandskaja guberņa". Iepriekš minētās septiņas vēsturiskās saimniecības un ēkas savulaik kandidēja uz iekļūšanu UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Saimniecībā audzē aitas, trušus, zirgus, Āfrikas strausus un citus mājputnus, kā arī šitaki sēnes. Šeit var pasūtīt un iegādāties sēnes, suvenīrus no strausu spalvām u.c. lauksaimniecības produkciju.

Līgatnes vēsture ir nesaraujami saistīta ar Līgatnes papīrfabriku. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzcēla strādnieku dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas ir saglabājušās līdz šodienai. Padomju laikā Līgatnes papīrfabrikā ražoja g.k. skolu burtnīcas, kuras sūtīja uz visām PSRS republikām. Mūsdienās galvenā izejviela ir makulatūra, no kuras ražo ietinamo papīru. Līgatnes papīrfabrika ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā, un to var iepazīt vietējā gida pavadībā. Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskajam centram ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Līgatnes ziemeļdaļā – Gaujasmalā ir jāuzmeklē vienīgā mūsdienās funkcionējošā Gaujas pārceltuve un vienīgā upju pārceltuve Baltijā, kas darbojas ar straumes spēku. Pārceltuve ir vietēja mēroga transporta līdzeklis. Rietumos no Līgatnes atrodas Līgatnes dabas takas, kur dabiskai videi pietuvinātos apstākļos (Baltijā labākais šāda veida objekts) dzīvo staltbrieži, stirnas, mežacūkas, lapsas un lūši. Līgatnes dabas taku teritorijā ir izveidots blīvs pastaigu taku tīkls un asfaltēts auto – velomaršruts, kas ziemā top par distanču slēpošanas trasi. Te pieejams moderns apmeklētāju centrs. Austrumos no Līgatnes – Līgatnes rehabilitācijas centrā meklējama Eiropas mērogā unikāla vieta – bijušais slepenais padomju laika bunkurs, kas bija veidots kā galvenā Latvijas augstāko militāro un civilo personu dzīves un darba vieta kodolkara vai ķīmisko ieroču pielietošanas gadījumā. Bunkuru atvēra 2003. g., tādēļ tas neskartā veidā ir saglabājies līdz mūsdienām. Pa ceļam no Augšlīgatnes uz Līgatni ir jāiegriežas Vienkoču parkā, kur var iepazīt tā veidotāja Riharda Vidzicka darinātos vienkočus, apskatīt dažādu ēku maketus, Smilšu māju, kā arī piedalīties tematiskos pasākumos.

Sens kursenieku zvejniekciems, kas vēstures avotos ir minēts 1429. g. Pirms 2. pasaules kara Jodkrante bija Eiropas mērogā iecienīts kūrorts, kas savas tradīcijas nav zaudējis arī mūsdienās. Par to liecina sakoptā vide un izcilā ainava (Kuršu kāpu ciemi Baltijas mērogā unikāli ar savu arhitektonisko vidi!) ar savdabīgajiem mazstāvu koka namiem, kuros izveidoti nelieli viesu un atpūtas nami. Jodkrantē var apmeklēt vairākus interesantus objektus – lielisku promenādi Kuršu jomas krastā, kas stiepjas visa ciema garumā ar akmens skulptūru brīvdabas ekspozīciju „Zeme un ūdens" (tapusi 1995. g.), Lietuvas mākslas muzeja izstāžu zāli, luterāņu baznīcu (1885. g.), vēja rādītāju galeriju un Raganu kalnu.

Krodziņš Kaali jau ilgus gadus saviem viesiem piedāvā labākos igauņu un sāremiešu ēdienus un dzērienus no vietējām izejvielām, kā arī iepazīstina ar salas kultūru un vēsturi. Kaali meteorīta krātera un muzeja apmeklētāji šeit var nobaudīt gardu maltīti.

Atrodas ziemeļos no Vienības laukuma. Pirmo mūra baznīcu Ilūkstē uzcēla par grāfu Plāteru – Zībergu dzimtas līdzekļiem 1754. - 1769. g., bet tagadējo - 1816. g. 1861. g. dievnams pārgāja pareizticīgo, bet 1920. g. atgriezās katoļu draudzes rīcībā. Baznīcu atjaunoja 1921. g. Dievkalpojumu laikā tā apskatāma no iekšpuses.