Dabas saldumu maģijā saimniece ir Ilze Kupča. Ilze gatavo kūkas un tortes, zefīrus, vafeles, pīrādziņus, plātsmaizes, ruletes, konfektes, u.c. Gardumi tiek gatavoti no īstiem lauku produktiem - no Latvijas zemniekiem. Daudz izmantotas ogas - no mājražotājiem, pašu audzētas vai salasītas mežos. Ilze no vecmāmiņas mantojusi viņas kūku recepti ar nosaukumu “Vecmāmiņas mantojums”.
Produkciju iespējams iegādāties un pasūtīt uz vietas ceptuvē, iegādāties dažādos tirdziņos - piem., Kalnciema ielas tirdziņā, Galerija Centrs Rīdzenes tirdziņā, Mārupes tirdziņos, u.c.
Uz vietas ceptuvē tiek piedāvātas meistarklases - kūku cepšanā, zefīru gatavošanā, piedāvā degustācijas. Uzņem gan individuālos apmeklētājus, gan grupas, kā arī ar meistarklasēm dodas izbraukumos.

Vilces upes gleznainajā krastā 18. gs. 50. gados muižas kompleksu uzcēla viens no baronu Mēdemu dzimtas pārstāvjiem – Kristofs Dītrihs fon Mēdems, kurš bija laulājies ar grāfa Keizerlinga meitu Annu fon Keizerlingu. Pateicoties šīm laulībām līdz pat šodienai Vilces muižas ieejas portālu rotā Mēdemu - Keizerlingu alianses ģerbonis.

Vilces muiža tika pārbūvēta 19. gs., kad muiža kļuva par Johana Frīdriha Vilhelma fon Hāna īpašumu.
Pēc agrārās reformas, kad muižkungiem bija jāpamet savas muižas, 1921. gadā Vilces muižas ēkā iekārtojās Vilces pamatskola un darbojas līdz pat mūsdienām.
Šobrīd Vilces muižā atrodas skola, tūrisma informācijas punkts un vēstures ekspozīcija. Muižu ieskauj parks, kas tālāk ieved dabas parkā "Vilce" 144 ha platībā ar Zemgalei neraksturīgo pauguraino reljefu. Dabas parka senatnīgā daļa robežojas ar Vilces upītes stāvkrastiem, kur var veldzēties pie Lielmātes avotiņa, pavasaros priecāties par zilo un balto vizbulīšu paklāju, vasarās sajust liepu ziedu smaržu, rudeņos meklēt ozolzīles un kastaņus, bet ziemās baudīt dabas balto skaistumu. Šeit var izjust un priecāties par katra gadalaika pārvērtībām, izstaigāt Barona taku līdz senajam Vilces pilskalnam, izpētīt Rukūzes un Vilces upes krastus, kuros pavīd smilšakmens atsegumi, bet pilskalna pakājē, kur plešas Zaķu pļava, atpūsties sportiskās aktivitātēs.

Nepilnus 3 km garais tirdzniecības kanāls padomju laikā bija slēgtā zona ar pierobežas režīma statusu. Liepājas osta bija pazīstama jau 14. gadsimtā. 17. gs. beigās šeit izraka kanālu, kas savienoja Liepājas ezeru ar jūru – tagadējo Tirdzniecības kanālu. Tas beidzas ar Ziemas ostu un diviem moliem, no kuriem Dienvidu mols ir iecienīta pastaigu un makšķerēšanas vieta. Tirdzniecības kanāla dienvidu daļā stiepjas Promenāde, kuras malā ir apskatāms Dzintara pulkstenis. Tirdzniecības kanāla un Liepājas ezera savienojuma vieta ir Latvijas mērogā izcila ziemojošo putnu vērošanas vieta. Liepājas ezers ir dabas liegums, kas iekļauts putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā.

Atrodas bijušās Lašu mācītājmuižas ēkā - 0,5 km ziemeļaustrumos no Neretas – Ilūkstes ceļa. Gothards Frīdrihs Stenders (1714. – 1796.) jeb Vecais Stenders bija pirmās plašākās latviešu valodas gramatikas (1761. g.), latviešu-vācu un vācu-latviešu vārdnīcas (1789. g.), latviešu ābeces (1782. g.) un pirmās ilustrētās ābeces “Bildu ābice” (1787. g.) autors, strādājis par Sēlpils un Sunākstes mācītāju. Viņa dzimšanas vieta bija Lašu mācītājmuiža, kuras vienā no ēkām ir izveidots neliels muzejs. Neretas – Ilūkstes ceļa malā ir uzstādīts piemiņas akmens (tēlnieks I. Folkmanis, arhitekte N. Tamane).

Varniku mežā (Varnikų miškas) ir izveidota patiesi interesanta dabas izziņas taka, kas iet cauri dažādiem biotopiem – skujkoku un ozolu mežiem, purvainu mežu un sūnu purvu ar akačiem un nelieliem purva ezeriņiem, kur uzceltas divas skatu platformas. Mitrajās vietās un purvā ir izveidotas koka laipas. Šī ir populāra pastaigu vieta. Taka ir lokveida un marķēta. Tās apskatei būs nepieciešama ~ pusotra stunda.

Opekalns (arī Apukalns, Opekols) ir paugurs Alūksnes augstienē, 235 metrus virs jūras līmeņa, Veclaicenes pauguraines viena no augstākajām virsotnēm. Tā virsotnē uzcelta Opekalna luterāņu baznīca (1774—1779), kas ir visaugstāk virs jūras līmeņa novietotais dievnams Latvijā. Opekalna ciemā dzimis leģendārais Dziesmu svētku virsdiriģents Haralds Mednis.

Šī muiža ir lielisks klasiskās arhitektūras piemērs Igaunijā. No 2002. gada šeit atrodas atpūtas centrs.

Kopš 20. gs. 70. gadiem tā ikdienā atrodas uz nelielās (0,1 km gara) Svētā Meinarda salas Rīgas HES ūdenskrātuvē. Šī vieta ir ievērojama ar to, ka redzamās ēkas atliekas ir Latvijas senākās mūra celtnes drupas. Baznīcu sāka celt 1184. g., bet pārbūvēja vairakkārt. Arī sagrāva vairakkārt, pēdējo reizi - 1916. gadā. Dievnama drupas ir iekonservētas, pāri tām izveidots metāla pārsegs, bet salas krasti nostiprināti. Uz salas uzstādīts 10 m augsts metāla krusts (mākslinieks E. Samovičs) un akmens altāris (tēlnieks J. Karlobs). Katru gadu augustā, kad pazemina Rīgas HES ūdenskrātuves līmeni, līdz salai var aiziet ar kājām pa veco ceļa vietu. Gar tā malām redzamas veco koku paliekas.