Latgalisko tradīciju un prasmju māja “Ambeļu skreine” ir latgalisko vērtību glabātāja un popularizētāja. Interesentiem tiek piedāvātas interaktīvas aktivitātes latgaliešu kultūras garā, dažādas meistarklases.  “Ambeļu skreinē”  tiek svinēti gadskārtu svētki un  izkoptas dažādas amatu prasmes.  Te notiek danču vakari, dziedāšana, zīlēšana, tiek cepta maizīte, siets siers un tiek  veidotas tautas lietišķās mākslas izstādes.  No mājas paveras brīnišķīgs skats uz Višķu ezeru un Latgales krāšņajām dabas ainavām. 

Dagda vēsturiskajos avotos minēta 17. gs. kā tirgotāju miests. 1772. g. Dagdas novadu iekļāva Pleskavas guberņas, bet 1802. g. - Vitebskas guberņas sastāvā. 1905. g. šeit notika plaši zemnieku nemieri, kuru laikā tika nopostīti daudzi nozīmīgi arhitektūras pieminekļi. Pilsētu nesaudzēja arī abi pasaules kari. Ko skatīt tūristam? Dagdas centrā ir saglabājusies 20. gs. vēsturiskā apbūve – nami, kas celti no sarkanajiem ķieģeļiem – t.s. „ebreju tirgotāju nami". Dagda ir arī vienīgā vieta Latvijā, kur ik gadus pilsētas parkā svin Annu dienu!

Atrodas Skrīveros, Daugavas ielā 58. Rakstnieka (1877. – 1970.) pirmo māju uzcēla 1908. gadā, bet tagad redzamo – 1921. gadā uz pirmās pamatiem. Ēkā izvietots muzejs, kura ekspozīcija ataino rakstnieka dzīves gājumu un radošo darbu, kā arī romāna „Zaļā zeme” tapšanas gaitu. Ēku ieskauj dārzs. 1952. g. A. Upītis māju ar dārzu uzdāvina valstij. Piedāvā ekskursijas un muzejpedagoģiskas programmas.

Ja mērķis ir savākt pilnvērtīgu etnogrāfisko ciemu fotokolekciju, ir jāapskata Strazdi (no lietuviešu valodas strazdai tulkojumā nozīmē strazds), kas ir pavisam neliela apdzīvota vieta Balošas (Baluošas) ezera ziemeļu krastā. Strazdi pirmoreiz rakstos minēti 1783. g. un ciema nosaukums cēlies no kādas mežziņu dzimtas uzvārda.

Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā.

This programme allows participants to learn about Latvian ethnography and traditions through meeting local craftsmen and having master classes with them in knitting traditional mittens and gloves, making amber jewellery and cooking traditional foods. There is chance to have a unique experience because of the authenticity of some places and traditions, for example the ethnographic house of living history Zvanītāji still retains its original appearance - massive ceilings, large family room with bread oven and natural, unpainted wooden floor. The carew chimney is still in the kitchen. The house is filled with characteristic looms, a family table, beds, wardrobe, cradle, various items and tools used on the farm.

Saimniecība piedāvā apskatei zirgus, ponijus, trušus, Bramas šķirnes vistas un cāļus. Bērniem tiek piedāvātas izjādes ar mazo poniju Xavier gan mugurā (bērna svars līdz 35 kg), gan mazos ratos.

Ģimenes veidots un vadīts uzņēmums Ziemeļkurzemes piekrastē, kas piedāvā ieskatu zvejniecības un latviskā dzīvesstila tradīcijās. Tiek popularizēti vietējie produkti, kas nākuši no jūras un apkārtnes mežiem, sagatavojot un pasniedzot tos gan senās tradicionālās, gan mūsdienu latviešu virtuves interpretācijās. Piedāvājumā gan pastāvīga ēdienkarte, gan sezonāls piedāvājums. Pasākumu organizēšana grupām ''Mielasts zvejnieku sētā'' (piekrastes tradīcijas, zivju mielasts, izbrauciens ar zvejas laivām), kā arī baudāmas un izzinošas meistarklases ''Ražots Rojā'' (Rojas novada zivju pārstrādes uzņēmumu produkcijas un restorāna virtuves zivju ēdienu degustācijas un iespēja pašiem pagatavot), ''Nacionālās virtuves īpatnības'' (sezonālie latviešu ēdieni - zivis ( kūpināšana, nēģu sagatavošana u.c.), Jāņu siers, bukstiņputra, sklandu rauši u.c. pēc viesu vēlmēm un pieprasījuma), ''Reņģēdāju dzīres'' (zivs, tās sagatavošana, ēdienu pagatavošana un degustēšana),''Dižraušu dzīres'' (sklanda rausis - oriģinālās un inovatīvās versijas, to gatavošana, degustēšana). Piedāvājumā vietējo uzņēmumu produkciju - plašs zivju konservu klāsts, Sabiles vīns un sidrs, augļu un ogu sukādes, pašu saimniecībā spiesta EKO ābolu sula u.c.

Vecpiebalgas pagasta „Lejas Kaikašos”, rakstnieka Antona Austriņa (1884–1934) dzimtajās mājās, kopš 1990. gada durvis ver piemiņas muzejs. Šeit var iedziļināties viņa dzīvē un literārajā mantojumā, kā arī sajust laikmeta garu, kas veidojis viņa personību.

Muzejā skatāma arī Antona Austriņa meitas, kultūras darbinieces un trimdas rakstnieces Mudītes Austriņas (1924 –1991) bagātīgā saules atveidu kolekcija, kas tapusi, viņai dzīvojot dažādās zemēs un satopoties ar atšķirīgām tautu tradīcijām. Kolekcija ir unikāls dzīvesstāsta un garīgā mantojuma atspulgs, kas ļauj ieraudzīt sauli kā universālu simbolu cilvēces pasaules izjūtā.

Kaikašu ciems, kur muzejs iekārtojies, glabā vēl senatnīgo piebaldzēnu ikdienas stāstus. Daļēji saglabājusies sešu zemnieku sētu apbūve, ceļu un taciņu raksti atgādina par vietējās kopienas vēsturisko dzīves ritmu – zemnieku darbu, zvejnieku ikdienu, amatnieku prasmi un tirgotāju gaitām.

Īpašu noskaņu rada Saulgriežu istaba, kur fotogrāfijās atklājas gada īsāko nakšu maģija. Fotogrāfa A. Šulca iemūžinātie mirkļi ļauj sajust saulgriežu burvību un tradīciju nepārtrauktību, kas vieno paaudzes.

Muzejs piemērots nelielām apmeklētāju grupām un piedāvā tematiskas programmas līdz 20 cilvēkiem. Viesi aicināti izmēģināt:

Vecvārdu spēle – izmēģini, cik labi proti atminēt Piebalgas apvidvārdus un senāk
lietotos vārdus.
Radošā darbnīca “Saulītes” – veido darbus ar saules motīviem, iedvesmojoties no tautas zīmēm un Mudītes Austriņas kolekcijas.
Foto orientēšanās – aizraujoša meklēšanas spēle muzejā, izmantojot attēlus kā norādes (īpaši piemērota bērniem).
Pārgājiena spēle pa Vecpiebalgu – 4 km piedzīvojums ar telefonu rokā! Dodies izzinošā pastaigā pa Vecpiebalgas centru un iepazīsti Vecpiebalgas kultūrtelpu.

Apmeklējums “Kaikašos” ir ceļojums, kas apvieno zināšanas ar sajūtām. Tā ir vieta, kur atgūt mieru, ieklausīties dabas balsī, atcerēties savas saknes un uzlādēties ar Piebalgas gaisotni.

Darba laiks: otrdiena - svētdiena
Plkst.: 10.00–17.00
Ieejas maksa: 2,50 € (maksāšana tikai skaidrā naudā)
Atlaides: senioriem, skolēniem un ģimenēm ar bērniem.

„Mūsmāja nav tikai pajumte, patvērums pret lietu un vēju, viņā uzglabājies arī kāds
kripats no pašas tautas dvēseles.”
(A. Austriņš)