"Maizes māja" ir vieta, kur bērni un pieaugušie caur izzinošām un izglītojošām programmām var iepazīt latviešu tradīcijas un lauku darbus. Saimnieki piedāvā praktisku darbošanos lauku sētā. Iespējams līdzdarboties īstas lauku maizes cepšanas rituālos, izzināt ar maizi saistītās tradīcijas, kā arī pašiem gatavot mīklu un cept pīrāgus. Tāpat iespējams iepazīt graudus un izpētīt to produktus, izveidot latviešu spēka zīmes. Kad darbi paveikti, visi tiek aicināti pie saimes galda baudīt pašu gatavotu un saimnieku sarūpētu mielastu.

Savukārt senajā klētī iespējams nosvinēt gan gadskārtu godus, gan citus sev īpašus svētkus, kā arī izbaudīt paplašinātas dzīves prasmju programmas ar ugunskurā vārītu zupu un dabas norišu vērošanu.

Šajā tūrē pirmajā dienā apmeklēsim lauku saimniecības, kur apskatīsim un nogaršosim zemnieku izaudzētos un saražotos produktus, bet otrajā dienā dosimies pie Mārtiņa Sirmā un Ērika Dreibanta "3 pavāru restorānu", kur mācīsimies tos gardi un skaisti pagatavot. Viesosimies pie kazkopjiem, kaņepju un ogu audzētājiem, biteniekiem, truškopjiem kā arī apmeklēsim Salacrīvas nēģu zvejniekus. Saimnieki stāstīs gan par savu saimniecību, gan par saimniekošanas un ražošanas metodēm. Gatavā produkcija būs gan nogaršojama, gan iegādājama. Otrajā dienā tiksimies vēlreiz, lai paši gatavotu un baudītu.

Berķeneles pusmuiža ir Valsts nozīmes vēstures piemineklis un pazīstama kā ievērojamā latviešu literāta un sabiedriskā darbinieka Raiņa (1865 – 1929) bērnības zeme. 1995. gadā māja restaurēta un kopš 1996.gada tā darbojas kā Raiņa māja Berķenelē. Bērnības iespaidi attēloti dzejoļu krājumā „Dagdas piecas skiču burtnīcas”. Mūsdienās Raiņa mājā piedāvā ekskursijas, radošās darbnīcas, izstādes, apmeklētāji var pārģērbties tā laika saimnieku un kalpu tērpos u.c. Ap māju ir liels augļu dārzs, un programma "Ābolu ceļš". Īpaši gaidīti ir bērni un jaunieši. No mājas paveras brīnišķīgs skats uz Sēlijas ainavu.

Meža vidū, klusumā atrodas „Mākoņmalas”. Maģiska vieta , kur var baudīt SPA procedūras un pirts rituālus, iegūt zināšanas maģiskās un netradicinālās praksēs, kā arī pabūt vienatnē ar dabu, uzlabot veselību, izbaudīt „īso atvaļinājumu steidzīgajiem un aizņemtajiem”. „Mākoņmalās”saņemsiet restartu gan miesai, gan dvēselei.

Pēc procedūrām ir iespēja izbaudīt dziļo naktsmiegu mūsu mājās un izgaršot agrās brokastis uz terases, vērojot meža dzīvnieku rīta rituālus un dabas skaistumu. Rītu izbaudīt var dodoties nūjot vai parastā rīta pastaigā pa mežu, lai satiktu stirnas un citus meža iemītniekus. 

 

Atrodas Kokneses tūrisma centra telpās (1905. gada ielā 7). 160 cm garais un 120 cm augstais makets ir Vittingenas (Vācija) dāvinājums Koknesei, atzīmējot 10 gadu sadraudzības jubileju. Šāda Kokneses pils izskatījās ap 1701. gadu. 

Piecstāvu viesnīca, kuras centrā ir tornis, celta 1933. - 1936. g. jaunklasicisma stilā (arhitekts E. Laube) un tautas valodā pazīstama kā "Baltā pils" jeb "Baltais kuģis". Ēku uzskata par vienu no izcilākajām Latvijas brīvvalsts laika būvēm un tā kļuva par vienu no neatkarīgās Latvijas valsts simboliem. Līdz mūsdienām saglabājusies pati ēka, daļēji vestibila, mūzikas salona, bibliotēkas un ēdamzāles interjeri un dažādi mākslas darbi. Ķemeru viesnīca pazīstama arī kā viena no galveno notikumu vietām A. Graubas mākslas filmā "Baiga vasara". 1998. gadā sanatoriju privatizēja uzņēmējsabiedrība Ominasis Italia S.R.L. Jau vairāk nekā desmitgadi ieilguši Ķemeru viesnīcas atjaunošanas darbi un ēka joprojām ir apskatāma tikai no ārpuses. Tās rietumu pusē plešas dārzs.

Pārgājiens laikā un telpā, jo taka uzskatāmi attēlo šīs vietas vēsturi kopš brīža, kad atkāpās Ledājs – iespaidīgās Gaujas senlejas veidotājs. Smilšakmens iežu atsegumi aizved vairāku simtu miljonu senā vēsturē – Devona periodā, ko sauc arī par „zivju laikmetu”. Bet pavisam nesen šeit parādījās cilvēks, kas arī atstājis savas pēdas. Kā viens no takas apskates objektiem ir 13 m garā Svētavota ala, no kuras iztek Svētavots.

Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Augusta Muižuļa piemiņas akmens novietots Lapmežciemā, autoceļa (P 128, Jūrmala - Talsi) malā pie 9. kilometru stabiņa. A. Muižulis (1893. – 1941.) bija 4. Valmieras kājnieku pulka pulkvežleitnants. Blakus esošie Tuteņi ir viņa dzimtās mājas.

Lokveida taka (garums 1,2 km) iepazīstina ar piekrastes kāpu biotopiem un smiltīs ieputinātām simtgadīgajām priedēm. Cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā piekrastes meži tika bieži izcirsti un tajos nereti plosījās ugunsgrēki. Tā rezultātā veidojās ceļojošās smiltis, kas apraka palikušos kokus un atsevišķās vietās - arī saimniecības. Šī iemesla dēļ daudzviet piekrastē kāpas apmežoja. Piekrastes priežu meži kalpo kā aizsargbarjera starp jūru un iekšzemi, pasargājot no jūras un vēja darbības. Mūsdienās par smilšu pārvietošanos Kolkas raga apkārtnē liecina vecās, zemās priedes. Pēc vētrām, kad jūra noskalo stāvkrastu un atsedz priežu saknes, var novērot, ka priežu stumbri bijuši vairāk nekā metru dziļi ieputināti smiltīs. Piekrastes kokiem raksturīgi izliekti stumbri un karoga formas vainagi, kas izveidojas pastāvīgā jūras vēja ietekmē. Pašreiz šie meži pieskaitāmi ES nozīmes biotopam Mežainas piejūras kāpas. Atrodas Slīteres nacionālajā parkā.

Tornis atrodas Niedrāju – Pilkas purvā, līdz kura „sirdij” var nokļūt pa bijušo – 1912. g. celto Ainažu – Valmieras – Smiltenes šaursliežu dzelzceļa līniju un pēcāk pa dabas takas laipām (ap km garas). Pārskatāms augstā tipa purvs ar nelieliem ezeriņiem torņa piekājē. Atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.