0,2 km ziemeļaustrumos no Lībiešu tautas nama no Mazirbes – Košraga ceļa redzamas Seppes. Saimniecības klētiņu ar piedurpakšu baļķu savienojumiem stūros pagājušā gadsimta 20 – 30 gados cēlis Mazirbē no Sāmsalas ienākušais igaunis – zvejnieks un namdaris Jēkabs Jaga. Ceļa otrajā pusē redzami Kalši - 20. gs. sākumā celta dzīvojamā ēka. Tā mūsdienās ir atjaunota, saglabājot Mazirbes Brausku ķieģeļu ceplī dedzinātos ķieģeļus mājas sienās.

Kopš dižākā – Kalnasikšņu ozola bojāejas Kvēpenes dižozols ir kļuvis par varenāko Gaujas nacionālā parka koku. Tā apkārtmērs ir 6,1 m, augstums 20 m, bet koka vainaga projekcija 28 x 30 m. Ainaviskais ozols aug Gaujas senlejas labā pamatkrasta nogāzē un ir viens no kuplākajiem Latvijas kokiem. Netālu no dižozola uzmeklējams ar mežu apaugušais Kvēpenes pilskalns, bet lejpus tā – Gaujas pamatkrasta nogāzē iztek Svētavots, kam piedēvē dziednieciskas īpašības. Ziemeļos no Kvēpenes pilskalna ir pakalns – t.s. Rūsiņa kalns, no kura labi saskatāmi Pārgaujas meži, Cēsu pilsētas torņi, Ieriķi un Rakšupes ieteka Gaujā. No soliņa Rūsiņa kalna galā var gaidīt lieliskus saullēktu skatus.

Zvārdes mežu masīvs atrodas teritorijā, kur PSRS laikā bija izveidots Padomju armijas aviācijas poligons. Līdz ar to poligona teritorija bija neapdzīvota un civilpersonām nepieejama. Plašie mežu masīvi, to daudzveidība (boreālie meži, melnalšņu staignāji u.c.) un militārās teritorijas statuss bija viens no iemesliem, kādēļ Zvārdes meži ir ļoti nozīmīga daudzu retu un aizsargājamu putnu sugu dzīves, vairošanās un barošanās vieta. Zvārdes poligonā līdz mūsdienām saglabājies unikāls kurgāns – poligona novērošanas vieta. Vērts apskatīt arī atsevišķus kultūrvēstures objektus, kas saglabājušies poligonā pēc aviācijas uzlidojumiem. Apmeklējot teritoriju, ieteicams pārvietoties pa vispārējās lietošanas ceļiem.

1891. gadā dibinātais Kuremē klosteris ir mūsdienās vienīgais atvērtais pareizticīgo sieviešu klosteris Igaunijā. Aizvēsturiskos laikos Kuremē teritorijā atradās igauņu svētbirze un kalna pakājē – upuravots, kas tagad savu dziedniecisko īpašību dēļ ir pazīstams kā “svētavots”. Klostera vārti ir atvērti apmeklētājiem, lai varētu apstaigāt teritoriju un iepazīties ar klostera iemītnieču ikdienas dzīvi. Lai pamatīgāk apskatītu visu kompleksu, ieteicams pasūtīt vietējā gida pakalpojumus.

Informatīvi bagāta un interesanta dabas izziņas taka, kas ved pa Gaujas tuvumā esošajiem krasta biotopiem – boreāliem mežiem, nogāžu mežiem, gar vecupi, jauktiem lapu koku un platlapju mežiem, kā arī parkveida ozolu pļavām. Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidū esošie meži ir vieni no sugām daudzveidīgākajiem Latvijā. Taka ir marķēta, izveidotas skatu platformas, izvietoti informatīvie stendi.

Kopējais takas garums: 2,2 km

~40 km garš Rīgas jūras līča piekrastes posms ar trīs lielu upju – Lielupes, Daugavas un Gaujas grīvām, aprimušu kāpu veidojumiem un biotopiem, jūrmalas pļavām un mežainām jūrmalas kāpām, kas ir nozīmīgs rekreatīvais resurss.

Atrodas Strīķupes labajā krastā pie Cēsu – Lenču ceļa. 45 m garā un līdz 5,5 m platā ala un tuvējais smilšakmens atsegums līdz šim bija ļoti cietis no apmeklētāju nekrietnas uzvedības, tādēļ nacionālā parka administrācija pirms dažiem gadiem ierobežoja apkārtējo teritoriju, ļaujot alu un atsegumu apskatīt tikai „no malas". Šis ir uzskatāms par pozitīvu nozīmīga ģeoloģiska dabas pieminekļa un aizsargājama biotopa aizsardzības piemēru.

Atpūtas vieta ģimenes īpašumā Vārvē, kurā tiek piedāvāti pirts rituāli. Tāpat ir iespēja pārnakšņot namiņā un atpūsties pie dabas un Ventas upes.

Nodarbojas ar lopkopību, augļkopību, dārzeņkopību, piena un gaļas ražošanu un pārstrādi. Dalās siera vārīšanas (uz ugunskura) un siešanas prasmē, cep maizi pēc sentēvu receptēm un piedāvā kāzu svinības latgaliešu garā.

Latviešu virtuve: Rudzu maize, 14 dažādu šķirņu sieri, zemnieku zupa, mājas alus ar tā darināšanas demonstrāciju.

Īpašais ēdiens: Gulbešnīki ar sēņu mērci.