Lai arī dievnama pirmsākumi meklējami 18. gs. sākumā, tā celtniecību (arhitekts Johanns Eduards de Vite) pabeidza viena gada laikā 1834. – 1835. g. (vēlīnā klasicisma stils). Būvniecības darbus finansēja Krievijas cars. Gan baznīcas atrašanās piejūrā, gan arī tās nosaukums liecina, ka tā celta, godinot Svēto Nikolaju, kas ir visu jūrnieku un zvejnieku aizbildnis. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses, kur uzmanība jāpievērš ērģelēm un altārgleznai (1888. g.).

Uzpludinātās Zveņģupītes kreisajā krastā – neliela meža pudura malā (170 m no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6)) atrodas 1991. g. atklātais (autors: Juris Zihmanis) akmens – piemiņas vieta 17. gs. Lielvārdes meitenei Katrīnai, kura kā ragana sadedzināta sārtā.

Abavas senlejas posms no Kandavas līdz tās ietekai Ventā ir ainaviskā un reljefa ziņā izteiksmīgākais upes ielejas posms Kurzemes novadā. Abavas ielejas dziļums sasniedz 30 – 40 m, platums – līdz pat 300 un vairāk metriem. Teritorija izceļas ne tikai ar lielu bioloģisko (> 800 augu sugu) un biotopu daudzveidību, dabas pieminekļiem – avotiem, ūdenkritumiem, iežu atsegumiem, dižakmeņiem, bet arī ar daudzajiem kultūrasvēstures pieminekļiem – pilskalniem, baznīcām, senkapiem, kultūrainavu, kā arī mazpilsētām – Kandavu un Sabili, kuru centri ir pilsētbūvniecības pieminekļi. Sabiles Vīnakalns un Pedvāles mākslas brīvdabas muzejs ir ļoti populāri tūrisma objekti. Kultūras vērtību aizsardzības nolūkos izveidota kultūrvēsturiskā teritorija „Abavas ieleja”. Lai „uzturētu” ielejas ainavu, Drubazās un Tēvkalnos „saimnieko” dzīvei savvaļā pielāgotie mājlopi. Tūristiem izveidotas dabas takas, bet Abava ir populārākā Kurzemes ūdenstūristu upe. Diemžēl, neskatoties uz ārkārtīgi lielo tūrisma un resursu potenciālu Latvijas mērogā, tie šobrīd ir nepietiekami minimāli izmantoti.

Rīvas tilts ir nominēts kā vienīgais Latvijas koka atgāžņu konstrukcijas tilts. 2002. g. to atjaunoja (iepriekšējo reizi remontēts 20. gs. 60. gados), pilnībā nomainot dēļu klāju. Pie tilta jau 18. gs. atradušās ūdens dzirnavas, vēlāk spirta brūzis, bet 19. gs. beigās - papes fabrika, kuras dambja paliekas ar mūsdienās izveidoto zivju ceļu ir apskatāmas šodien. Blakus vecajam ir uzcelts jaunais – dzelzsbetona tilts.

Restorāns "Marijas kafija" atrodas Rēzeknes centrā blakus Rēzeknes augstskolai, un iekārtota ēkā ar velvētiem pagrabiem.

Latviešu virtuve: aukstā zupa, plānās un kartupeļu pankūkas, cūkgaļas cepetis, cūkas ribiņas, teļa gaļas kotletes, jēra gaļas sautējums, cepta menca vai forele.

Īpašais ēdiens: kazas siera salāti.

Atrodas Kalēju ielas malā. Savu popularitāti ieguvis ar nostāstu, ka Ziemeļu kara laikā pie tā pusdienojis Krievijas cars Pēteris I un Polijas valdnieks Augusts (Stiprais).

''Aglonas maizes muzejs'' ir vieta, kur interesenti var iepazīties ar maizes tapšanas procesu no grauda līdz gatavam kukulītim. Apmeklētājiem tiek piedāvātas meistarklases ar iespēju pašiem piedalīties maizes cepšanā. Tāpat iespējamas maizes un zāļu tējas degustācijas ar teatralizētu uzvedumu kāzām, kristībām, jubilejām u.c. dzīves svētkiem. Muzeja veikalā var iegādāties svaigi ceptu maizi un vietējo amatnieku darbus.

Maizes muzejs piedāvā arī nakšņošanu viesu mājā līdz 15 personām.

Pitas ir pēc inovatīvas žāvēšanas tehnoloģijas radītas augļu, ogu un garšaugu garšvielas, kuras ražo mājražotāja Lorita Miķelsone. Mājražotāja labprāt ļaus nodegustēt un iepazīstinās ar Pitām jebkuru interesentu, uzņemot apmeklētājus Skaisto un praktisko ideju dārzā Dobelē.

Kafejnīca "Jumis" atrodas Rīgas - Liepājas autoceļa (A9) malā. Plašas telpas, no koka darināts interjers.

Siera ražotne Raunā ir Ceriņu ģimenes uzņēmums, kas nu jau 10 gadus pircējiem piedāvā 23 kvalitatīvus un augstvērtīgus produktus – sierus, sviestu un makaronus. Iecienītākais ražotnē tapušais produkts ir „Zaļais siers”, kura viena no galvenajām sastāvdaļām – sierāboliņš – tiek audzēts pašu dārzā. Sierāboliņš ir viengadīga kultūra – pieclapu āboliņš ar ziliem ziediņiem. Kamēr jaunie dzinumi ir mīksti, tos novāc un kaltē ar malku kurināmā žāvētavā. Pēc izkaltēšanas sierāboliņu samaļ, izsijā un pievieno olbaltumvielu masai, ko plānā kārtā saber īpaši izgatavotās koka kastēs un žāvē. Pēc sierāboliņa pievienošanas produkts iegūst raksturīgo Zaļā siera garšu, krāsu un smaržu. Ar iepriekšēju pieteikšanos grupām (virs 10 pers.) ir iespēja apskatīt ražotni un iepazīties ar produktu ražošanas procesu.