Pirmā Mālpils pienotava savu darbību uzsāka jau 1923. gadā un tajā ražoja sviestu un sieru. Pagājušā gadsimta 70. gados šeit tika radīts Latvijā pirmais mīkstais nenogatavinātais siers – „Mālpils siers”. Iepriekš piesakot, var doties ekskursijā pa uzņēmumu ar produkcijas degustāciju. Sierus var iegādāties uz vietas - uzņēmuma noliktavā.

Izskata ziņā – visnotaļ etnogrāfisks ciems, kam ir sādžas plānojums un Latgales novadam raksturīgās ēkas ar apdarinātiem logiem un ažūrām fasādēm. Slutišķu vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. No blakus esošā Daugavas ielejas krasta paveras viena no neparastākajām Latvijas kultūrainavām. Tiem, kam patīk doties garākos pārgājienos, var aizstaigāt līdz aptuveni kilometru tālajai Slutišku kraujai, no kuras paveras ne mazāk iespaidīgi skati. Vasara 2018.

Latvijas Lauksaimniecības muzejs izveidots, lai valsts iedzīvotājiem un viesiem radītu priekšstatu par Latvijas laukiem, iepazīstināt ar lauksaimniecības nozaru attīstības vēsturi un popularizēt materiālās un nemateriālās liecības par saimniekošanu un dzīvi Latvijas laukos no 19.gadsimta beigām līdz mūsdienām.  Apmeklētāju interese tiek veicināta ar visdažādākajiem zemes apstrādes, kopšanas, ražas novākšanas un pārstrādes tehniku, lauku amatnieku – kalēju un galdnieku darbarīkiem, ierīcēm un izgatavojumiem, sadzīves tehniku un mājturībā vajadzīgām lietām, visdažādāko transportu, sākot ar ratiem un beidzot ar kombainu, zemes mērīšanai un meliorēšanai nepieciešamo, ģeodēzijas instrumentiem, meliorācijas aprīkojumu utml.

Atraktīvais podnieks aicina ciemos, piedāvā ekskursiju, darba demonstrāciju, apmeklētāju līdzdalību keramikas izstrādājumu tapšanas procesā, kā arī aicina interesentus uz cepļa atvēršanu. Podnieka izstrādājumu iegāde.

Pa senajiem tirdzniecības ceļiem ieplūda ne tikai preces, bet arī zināšanas un kultūra. Gaismas ceļš saistās ar mācītāju Ernstu Gliku, literātu, bībeles tulkotāju un latviešu bērnu skolu dibinātāju, hernhūtiešiem, Kārli Skalbi, brāļiem Kaudzītēm, Jāni Poruku, Antonu Austriņu un viņu garīgo mantojumu.

Vidzemē cep gardu rudzu, miežu, kviešu, arī speltas kviešu un griķu maizi. Mīklai pievieno dažādu sēklu maisījumu, ķimenes, riekstus, arī žāvētus augļus un kaņepju sēklas. No kaņepēm gatavo tradicionālo staku, eļļu, pikas kopā ar pelēkajiem zirņiem, tās pievieno gotiņu konfektēs un pat šokolādē. Kviešu miltus senāk lietoja tikai svētkos, dažviet piedāvā mācīties no tiem cept ūdenskliņģerus ar sāli un ķimenēm. Graudu ceļam var izsekot zemnieku saimniecībās un atjaunotās vējdzirnavās.

Bez tradicionālā Jāņu siera nogaršojiet Zaļo sieru un gardos kazas sierus. Vietējais lepnums ir Burtnieku ezera zandarts, tepat augušās foreles, sami un stores, sezonā dažviet vēži. Iecienīti ir vietējo mājlopu vai mājputnu ēdieni, arī no truša gaļas. Muižu virtuves piedāvā medījumus un fazānu ar meža veltēm un savvaļas garšaugiem. Vidzemē var sastapt Ķiploku karalienes un saimnieci, kas gatavo augu pulverus.

Nobaudiet arī pīrāgus, plātsmaizes, medus kūkas, saldēdienus no putota biezpiena, pīlādžiem, cidonijām, āboliem, salda krējuma un rudzu maizes, melleņu vai ābolu klimpas. Slāpes veldzēs zāļu tējas ar medu, bērzu sulas, ogu limonādes vai stiprāki dzērieni – gards alus un vīns.

Lielākie 1. pasaules kara laika brāļu kapi Latvijā. Tajos atdusas 1800 latviešu strēlnieki un ap 2000 pagājušā gadsimta 30. gados pārapbedītie karavīri, kas dienējuši dažādās Krievijas armijas daļās. Kapu centrā uzstādīts piemineklis.

Atrodas pilsētas centrā – Tukuma ledus halles ēkas otrajā stāvā. Piedāvā maltītes visām ēdienreizēm, klāj galdus pasākumiem, īrē telpas dažādiem pasākumiem.

Muiža vēsturiskajos avotos ir minēta jau 1560. gadā. Tagad redzamā kungu māja ir celta no akmens 1805. g. Padomju laikos tajā atradās Matsalu rezervāta administrācija, bet mūsdienās ēkā ir izveidota viesnīca. Līdz muižai nokļūstam pa skaistu aleju, kuras apkaimē ir redzamas citas muižas kompleksa ēkas.

Dienvidigaunijas brīvdabas muzejs, kur varat iepazīties ar 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma skolām un lauku laužu dzīvi. Te apskatāma skolas ēka, tiesas nams, nabagmāja, palīgēkas, klēts, dzīvojamā rija, būdnieka māja un holandiešu tipa vējdzirnavas. Apskatāmas arī lauksaimniecības mašīnas un transportlīdzekļi.

Mūsdienās redzamo (pēc skaita – trešo) baznīcu cēla laikā no 1835. - 1837. g. (ampīra stilā) Mārča Sāruma vadībā. Arī šīs ēkas projektēšanā par paraugu bija ņemts Pievolgas vācu baznīcu veidols, tādēļ tā līdzīga Dzērbenes luterāņu baznīcai. Dievnama altāri rotā Otto Donnera fon Rihtera glezna “Kristus debesbraukšana” (1898. g.). E. Martina firmā būvētās 10 reģistru ērģeles (1901. g.) darbojās arī šodien. Pie Drustu baznīcas atrodas 1932. g. atklātais un formās iespaidīgais (E. Kuraua firmas veidots) granīta piemineklis 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušo piemiņai. Nelielā baznīcas sienas nišā novietota piemiņas plāksne komunisma terora upuriem.