Kaut arī muiža sāka veidoties 16. gs., tagad redzamais komplekss tapis g.k. laikā no 1897. – 1902. g. un bijis grāfa Jozefa Tiškeviča un viņas sievas īpašums, kas tāpat kā daudzi citi, pēc 1940. g. tika nacionalizēti. Arī muižas liktenis līdzinās daudzu Baltijas valstu muižu piedzīvotajam. Sākumā te bija sanatorija, pēc tam – pionieru nometne, bet vēlāk - valstij piederošs tūrisma uzņēmums. 1995. g. muižas kompleksu savā pārraudzībā pārņēma nacionālā parka administrācija. Neorenesanses stilā celtā pils ir labi redzama pāri Galves (Galvė) ezeram no Traķu ezerpils puses. Užutraķu muiža ir iecienīta dažādu kultūras un mākslas pasākumu norises vieta. 2011. g. šeit notika vērienīgi muižas un skaistā parka ar dīķiem un skatu laukumiem (veidojis franču biologs E. F. Andrē) rekonstrukcijas darbi. No Traķu centra līdz Užutraķu muižai var ērti nokļūt ar divriteni.

Viena no pirmajām bioloģiskajām saimniecībām valstī. Pamatnozare - dārzeņkopība. 33 ha platībā tiek audzētas sojas pupiņas, cietes un pārtikas kartupeļi, burkāni, galda bietes un citi dārzeņi, kā arī griķi un sinepes. Uzsākta eļļas auga Idra audzēšana. Saimniecībā pamazām pāriet uz pākšaugu audzēšanu, izmantojot moderno tehniku. Iespēja iesaistīties visdažādākajos lauku darbos: sulu spiešanā, pupiņu šķirošanā un našķu gatavošanā. Iespēja apmīļot tādus mājdzīvniekus kā trušus, kazas u.c. Bioloģisko produktu iegāde. Vizināšanās ar laivu un makšķerēšana piemājas dīķī vai ezerā. Nakšņošanai viesiem tiek piedāvāta vieta teltīm pie Adulienas ezera. Iespējama nakšņošana svaigi pļautā sienā siena šķūnī vai siena gubā.

Taka eksponē apkārtnes ainavas un ar tiem saistītos biotopus – kāpas, mežu, pļavu, ezeru un purvu, kā arī tajos sastopamās augu un dzīvnieku sugas. Ir izveidoti pieci pieturas punkti ar informatīviem stendiem. Nidas purva malā uzcelta skatu platforma. Nidas purvā - laipa. Apskatāmi praktiski visi ar kāpām saistītie biotopi. Garums: 9 km (5 km pa zemes ceļu vienā virzienā, 4 km gar jūras krastu atpakaļceļš) Atrodas Papes dabas parkā.

Neliela apdzīvota vieta ar skolu, bibliotēku un veikalu. Ziemeļos no Vīdales redzamas vējdzirnavu paliekas. Dodoties Rīgas jūras līča virzienā, ceļš šķērso Šlīteres Zilo kalnu krauju ar iespaidīgiem skatiem bezlapu laikā un smilšakmens atsegumiem. Pa kreisi redzams Zilo kalnu avots – labiekārtota ūdens ņemšanas vieta. Ceļu, kas iet no Vīdales uz Melnsila pusi, vietējie sauc par Knipeldambi. To it kā būvējusi vācu armija 1. pasaules kara laikā, liekot uz ceļa apaļkokus un apberot tos ar granti.

Rucavas arborētums sastāv no trīs ģeogrāfiski dažādi novietotām vietām Rucavā un tās apkaimē. Pirmā daļa ir pašas Rucavas centra apstādījumi iepretim Rucavas novada domei, kuros aug magnolijas, deicijas, katalpas, baltegļu stādījumi u.c. Otra daļa atrodas pie Rucavas pamatskolas, kur mežā ir izveidota rodedendru, īvju un paciprešu kolekcija. Savukārt, trešā daļa atrodas nepilnus 4 km austrumos no Rucavas – bij. Rucavas muižas vietā (tikai pamati), ko sauc par Muižas kalna stādījumiem. Šī ir viena no ainaviskākajām arborētuma daļām, no kuras paveras neparasti plašs un skaists skats uz Sventājas dabas liegumu, kas ir īpaši aizsargājama dabas teritorija. Šeit 1996. g. arī aizsākās arborētuma veidošana, kas notika Salaspils botāniskā dārza dendralogu Raimonda Cinovska un Ināras Bondares vadībā. Kādēļ par arborētuma vietu izvēlēta Rucava? Tādēļ, ka dienvidkurzemes piejūrā ir maigāks klimats, nekā citur iekšzemē, tādēļ šeit mēs varam apskatīt augam daudzas siltāku zemju eksotisko koku un krūmu sugas. Maijā, kad zied rododendri, Rucavas arborētumā notiek „Dārza svētki”. Arborētuma daļas var apskatīt savā gaitā, bet, ja gida pavadībā, nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās.

Līgatnes vēsture ir nesaraujami saistīta ar Līgatnes papīrfabriku. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzcēla strādnieku dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas ir saglabājušās līdz šodienai. Padomju laikā Līgatnes papīrfabrikā ražoja g.k. skolu burtnīcas, kuras sūtīja uz visām PSRS republikām. Mūsdienās galvenā izejviela ir makulatūra, no kuras ražo ietinamo papīru. Līgatnes papīrfabrika ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā, un to var iepazīt vietējā gida pavadībā. Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskajam centram ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Līgatnes ziemeļdaļā – Gaujasmalā ir jāuzmeklē vienīgā mūsdienās funkcionējošā Gaujas pārceltuve un vienīgā upju pārceltuve Baltijā, kas darbojas ar straumes spēku. Pārceltuve ir vietēja mēroga transporta līdzeklis. Rietumos no Līgatnes atrodas Līgatnes dabas takas, kur dabiskai videi pietuvinātos apstākļos (Baltijā labākais šāda veida objekts) dzīvo staltbrieži, stirnas, mežacūkas, lapsas un lūši. Līgatnes dabas taku teritorijā ir izveidots blīvs pastaigu taku tīkls un asfaltēts auto – velomaršruts, kas ziemā top par distanču slēpošanas trasi. Te pieejams moderns apmeklētāju centrs. Austrumos no Līgatnes – Līgatnes rehabilitācijas centrā meklējama Eiropas mērogā unikāla vieta – bijušais slepenais padomju laika bunkurs, kas bija veidots kā galvenā Latvijas augstāko militāro un civilo personu dzīves un darba vieta kodolkara vai ķīmisko ieroču pielietošanas gadījumā. Bunkuru atvēra 2003. g., tādēļ tas neskartā veidā ir saglabājies līdz mūsdienām. Pa ceļam no Augšlīgatnes uz Līgatni ir jāiegriežas Vienkoču parkā, kur var iepazīt tā veidotāja Riharda Vidzicka darinātos vienkočus, apskatīt dažādu ēku maketus, Smilšu māju, kā arī piedalīties tematiskos pasākumos.

Smilšakmens iežos veidojusies ala ar vairākām arkām, pīlāriem un nišām. Liepas Lielās Ellītes alas (Ellīte, Velna ceplis, Velna krāsns, Vella ala, Liepmuižas ala, Liepas ala) kopgarums ir nedaudz vairāk par 20 m, tās griestu augstums sasniedz 3,5 m, bet platums 5 m. No alas izplūst spēcīgs avots. Domājams, ka tā sākusi veidoties jau pirms 7000 gadu. Ala daudz postīta, 20. gs. sākumā no tās raktas arī baltās smiltis. Lielā Ellīte ir sena kulta vieta. Mūsdienās vieta labiekārtota, izveidota atbilstošs labiekārtojums. 

Alatskivi muižas vēsturiskajā ledus pagrabā gatavo vīnus, zāļu tējas, pārtikas suvenīrus, garšvielu etiķus un ievārījumus no apkārtējos mežos un laukos iegūtās ražas. Mājīgajā veikaliņā var degustēt un iegādāties gan vīnus, gan tējas, gan citus vietējos pārtikas suvenīrus. Ja grupa ir lielāka vai vēlaties mūs apciemot ārpus darba laika, par savu ierašanos vēlams brīdināt iepriekš.

Muižas ansamblis Milzkalnē - Slocenes upītes krastā ir sācis veidoties 15. gs. kā franku tipa slēgts komplekss ordeņa saimniecības vajadzībām un mūsdienās ir vienīgais saglabājies šāda tipa nocietinātas muižas (kā muižnieku patvēruma vieta uzbrukuma gadījumā) paraugs Latvijā. 17. gs. beigās tika uzcelti vārtu torņi ar grezniem vējrāžiem, bet 18. - 19. gs. - arī saimniecības ēkas. No sākotnējās apbūves saglabājies mūris ar šaujamlūkām. Vienā no kompleksa spārniem ir izvietots Latvijas Ceļu muzejs. Muižas galvenajā ēkā izveidotas naktsmītnes, te piedāvā ekskursijas un lauku labumu degustāciju.