| Nr | Nosaukums | Apraksts |
|---|---|---|
|
Otra lielākā Igaunijas sala ar plašiem mežu masīviem, smilšainām un akmeņainām pludmalēm un vienu no Eiropas vecākajām bākām. |
||
|
Dabas liegums veidots ainaviskā Kāla ezera trīs salu (Tolkas, Lielā Vestienas un Vistu sala) un to mežu biotopu aizsardzībai. Diemžēl, salu apmeklētāji (makšķernieki?) aiz sevis ir atstājuši ne tikai nelabiekārtotas apmetņu un ugunskuru vietas, bet arī atkritumus. Tā kā salu vērtību spēs novērtēt tikai zinošs speciālists, ieteicams dabas liegumu vērot no skaistajiem un pauguriem klātajiem Kāla ezera ziemeļu un austrumu krastiem. Teritorija atrodas Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū.
|
||
|
Baltu augu muzejs dibināts 2014.gadā sadarbībā ar Šauļu universitātes botānisko dārzu. Apmeklētājus gaida 85 m garš un 40 m plats objekts, kura teritorija – 0.34 ha. |
||
|
Šim maršrutam raksturīgs mainīgs kulināro garšu piedzīvojums, kas papildināts ar populārāko tūristu piesaistes vietu apskati Igaunijas Dienvidu daļā. Jums būs iespēja apmeklēt Võru un Rõuge, izbaudīt DienvidIgaunijas burvīgās ainavas Haanjas Dabas parkā, raugoties no Suur Munamägi (Lielā Munameģa) - lielākās augstienes Baltijā. Jūs sirsnīgi pārsteigs Setomaa, Setu zeme - etniska un kultūrvēsturiska minoritāte, kas turpina savas unikālās mantojuma tradīcijas. Setomaa apkārtne ir apdzīvota vairāk nekā 8 400 gadu, tādējādi tai kļūstot par vienu no vecākajām cilvēku apmetnēm Igaunijā. Šī maršruta laikā jums būs iespēja izgaršot Igaunijas vīnus, kas ražoti no vietēji audzētām ogām un augļiem, aplūkot kazu fermu, kur tiek piedāvāts izcils kazas siers un pasniegta sātīga lauku maltīte kārtīgā lauku sētā. Maršruta sākums un noslēgums ir Tartu, taču tas var tikt mainīts un pagarināts līdz vai no Tallinas un Rīgas. |
||
|
Sēlijā, Zasas muižas parkā, atrodas “Bērzzemnieki”, kur saimnieko Kalnāju ģimene. Atjaunojuši vēsturisko māju un ieveduši staļļos zirgus, ģimene sniedz viesiem iespēju iepazīt zirgus, piedalīties dažādos ikdienas darbos un doties izjādēs, kā arī nakšņot “muižiņā”. |
||
|
Pirmo reizi Balvi kā apdzīvota vieta minēti 1224. g. 19.-20. gs. mijā Balvi kā muižas un pagasta centrs izveidojās par lielāku apdzīvotu vietu. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. g. Balvi bija Latgales partizānu pulka izveides vieta.1926. g. Balvi ieguva miesta tiesības, bet 1928. g. kļuva par pilsētu. 2. pasaules kara laikā, vācu armija atkāpjoties, Balvus nodedzina gandrīz pilnībā. Balvēnieši lepojas, ka te saule lec par trīs minūtēm ātrāk nekā Rīgā. Arī pats pilsētas centra veidols pēdējos gados ir mainījies. |
||
|
Pārgājiens laikā un telpā, jo taka uzskatāmi attēlo šīs vietas vēsturi kopš brīža, kad atkāpās Ledājs – iespaidīgās Gaujas senlejas veidotājs. Smilšakmens iežu atsegumi aizved vairāku simtu miljonu senā vēsturē – Devona periodā, ko sauc arī par „zivju laikmetu”. Bet pavisam nesen šeit parādījās cilvēks, kas arī atstājis savas pēdas. Kā viens no takas apskates objektiem ir 13 m garā Svētavota ala, no kuras iztek Svētavots. |
||
|
Ķemeru nacionālais parks (dibināts 1997. g.) veidots g.k. mitrāju – seklās Rīgas jūras līča piekrastes, aizaugošo piejūras ezeru, purvu, mitro mežu (dumbrāju u.c.) un palieņu pļavu - kā nozīmīgu daudzu augu (~ 25 % no Latvijas Sarkanā grāmatā ierakstītajām sugām) un dzīvnieku, īpaši - ligzdojošo un migrējošo putnu dzīves vietu aizsardzībai. Parka teritorijā atrodas viens no lielākajiem Latvijas purviem – Lielais Ķemeru tīrelis. Purvu masīvi ir nozīmīga sērūdeņu veidošanās un izplūdes vieta, kā arī ārstniecībā izmantojamo dūņu atrašanās vieta, kas bija kādreiz tik populārā Ķemeru kūrorta izveides pamats. Parkā apmeklētājus piesaista izglītojošas dabas takas, velo un kājāmgājēju maršruti, putnu vērošanas torņi. Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma |
||
|
Lielā Baltezera sešas salas – Auzu, Priežu, Mazā, Liepu, Ropažu un Meldru sala izceļas ar lielu augu sugu un platlapju, melnalkšņu, priežu mežu daudzveidību. Teritorija labi pārskatāma no Ādažu luterāņu baznīcas puses, vai arī braucot ar laivu pa ezeru. Lielais Baltezers ir iecienīta makšķerēšanas (ziemā – zemledus) vieta.
|
||
|
No 15. gs. Priekulē valdījusi baronu Korfu dzimta. Viens no viņiem - Johans Albrehts Korfs (1697. – 1766.) bijis Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents (1734. - 1740. g.), diplomāts un literāts, kas pētījis Kurzemes vēsturi. Priekules pils atrodas rietumos no Aizputes ielas, Virgas upītes ielejas krastā. Sākotnēji Priekules muižas pili cēla 18. gs., taču 19. gs. beigās notika lielāki ēkas pārbūves darbi, kuru projekta autors bija pazīstamais Liepājas arhitekts Pauls Makss Berči (1840. – 1911.). Mūsdienās ēkā atrodas Priekules vidusskola. Nepilnus 100 m austrumos no ēkas koku ieskāvumā slejas muižas skatu tornis (celts 19. gs. beigās), kurā plīvo Latvijas valsts karogs. |
||
|
Atrodas Kokneses tūrisma centra telpās (1905. gada ielā 7). 160 cm garais un 120 cm augstais makets ir Vittingenas (Vācija) dāvinājums Koknesei, atzīmējot 10 gadu sadraudzības jubileju. Šāda Kokneses pils izskatījās ap 1701. gadu. |
||
|
Padomju robežsardze Lapmežciemā (uz Lapmežciema un Ragaciema robežas) ieradās sešdesmito gadu vidū, bet pameta 1991. gadā. Šajā objektā strādāja ap 50 militārās personas. Ragaciemieši un militāristi rīkoja kopējus pasākumus, piedalījās dažādās svinībās. Vietējos iedzīvotājus satrauca tikai radars, ar kura klātbūtni saistīja dažādas ikdienas nebūšanas. 1991. gadā zenītraķetes demontēja un aizveda nezināmā virzienā. Līdz šodienai bijušajā armijas teritorijā saglabājusies daudzdzīvokļu dzīvojamā māja. |
||
|
Daugava ir Latvijas lielākā upe un latviešu tautas likteņupe. Jau pēc leduslaikmeta beigām, pa Daugavas ieleju tagadējā Latvijas teritorijā „ieceļoja” pirmie augi un dzīvnieki, kuriem sekoja cilvēks. Šī iemesla dēļ Daugavas krasti ir viena no senākajām cilvēku dzīves vietām, kā arī augu sugām bagātākā valsts teritorija. Arī izcilu kultūras un vēstures pieminekļu lielais blīvums ir iemesls, kādēļ Daugavas krasti ir tūristu iecienīti. Rīgas – Jēkabpils posmā kā ērts pārvietošanās līdzeklis ir izmantojama Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līnija. Tālāk norādītas dzelzceļa stacijas, kurās ir vērts izkāpt un veikt īsus – dažu stundu līdz pusdienas ilgus radiālus izgājienus ar atgriešanos stacijā. Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma |
||
|
SIA „Madonas patērētāju biedrība” ražotne „Madonas maiznieks” ir uzņēmums ar senām tradīcijām - tajā jau vairāk kā 75 gadus tiek cepta maize. Uzņēmuma galvenais darbības virziens ir maizes un maizes izstrādājumu ražošana - tiek piedāvāti vairāk kā 50 dažāda veida maizes izstrādājumi, kā, piemēram, rudzu, kviešu, kviešu - rudzu, rupjā rudzu maluma maizes, saldskābmaizes, vairāki saldās maizes veidi, dažādas graudu maizes. Produktu tapšanā tiek izmantoti Latvijā ražoti milti, kvalitatīvas izejvielas un netiek izmantotas ķīmiskās pārtikas piedevas un uzlabotāji. Īpaši iecienītas ir rudzu maizes, kuru ražošanā tiek izmantots dabīgais ieraugs. Uzņēmums saņēmis arī pārtikas kvalitātes zīmes - Zaļo un Bordo karotīti. Iespējama ekskursija pa uzņēmumu un degustācija, kā arī ir iespēja piedalīties maizes cepšanā un ņemt līdzi izcepto kukulīti.
|
||
|
Atrodas 0,1 km uz dienvidiem no Grobiņas pilsdrupām, Grobiņas ūdenskrātuves (Ālandes upes uzpludinājums) labajā krastā. Sens kuršu pilskalns, pie kura konstatētas senpilsētas paliekas. Vēsturiskie avoti liecina, ka 1263. g. kurši pili bez cīņas atdeva Livonijas ordeņa bruņiniekiem nodedzināšanai. Grobiņa ir viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7. - 9. gs. (pēc citiem avotiem: 4. – 10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Vietvārda (Skābaržkalns) izcelsmi saistīta ar pilsētas nosaukumu, jo Kurzemē skābaržus savulaik dēvēja par grobiem. Pie pilskalna novietota informatīva zīme. Ar otru Ālandes krastu to savieno neliela koka pārceltuve. |
||
|
Atrodas 4,5 km ziemeļos no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6), klajā laukā (ap 3 m augsts, ainavisks). Viens no izcilākajiem Latvijas muldakmeņiem, tādēļ ir vērts izmest kādu loku. Akmens augšdaļā ir iekalts gandrīz 2 m garš un ~ 20 cm dziļš muldveida iedobums. Atrodamas ziņas, ka vēl 19. gs. vidū pie akmens ir ziedots ēdiens, monētas u.c. priekšmeti. Pie tā dedzināti ugunskuri un svinēti svētki. Teikas vēsta, ka velns muldā lējis ūdeni un gribējis mīcīt mīklu, kā arī parāvis zem akmens tuvējo māju saimnieku. |
||
|
Viesnīca atrodas Piedrujā, netālu no Daugavas, kas šeit ir Latvijas un Baltkrievijas robežupe. Piedāvā Eiropas un Latgales nacionālos ēdienus, kā arī večerinkas latgaļu, baltkrievu un poļu stilā. Latviešu virtuve: ēdieni no saldūdens zivīm, cepts sams. Īpašais ēdiens: pildīta un krāsnī cepta līdaka. |
||
|
Teikām un spoku stāstiem apvīta vieta Veco kapu kalniņā pie Mazirbes baznīcas – sens ar akmeņiem apkrauts kaps – it kā vienīgā Latvijā zināmā vilkača kapa vieta. |
||
|
Saimniecībā audzē un piedāvā dārzeņu un viengadīgo puķu stādus, daudzgadīgās puķes apstādījumiem, kā arī dekoratīvo krūmu un koku stādus. Izstrādā dārzu un apstādījumu projektus, piedāvā dēstus, pieņem pasūtījumus dēstu audzēšanai. |
||
|
„Jaunpils pienotava” darbojas jau vairāk nekā simts gadus (kopš 1912. g.) un siera meistari te ražo puscietos sierus, mīkstos sierus, biezpienu, krējumu, desertus u.c. piena produktus. Ražošanas procesā izmanto tikai Latvijas zemnieku pienu. Produktus eksportē uz vairāk nekā 17 pasaules valstīm. „Jaunpils pienotavas” produkciju var nopirkt uzņēmumam blakus esošajā veikalā. |
||