Atpūta laukos
1821-1840 / 4329
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Viesu māja "Zaļā sala" atrodas pie Rēzeknes apvedceļa (A12). Saimniece gatavo Latgales ēdienus, izmantojot vietējos produktus. Sadarbojas ar vietējiem zemniekiem un zvejniekiem.

Latviešu virtuve: Zemnieku brokastis, rupjmaizes kārtojums ar siļķi, rupjmaizes rika ar šprotēm, kartupeļi ar gaileņu mērci, melleņu zupa ar klimpām, cepti āboli, rabarberu deserts.

Īpašais ēdiens: līdaka ar kūpinātu krūtiņu zaļajā mērcē.
N/A

Rīvas tilts ir nominēts kā vienīgais Latvijas koka atgāžņu konstrukcijas tilts. 2002. g. to atjaunoja (iepriekšējo reizi remontēts 20. gs. 60. gados), pilnībā nomainot dēļu klāju. Pie tilta jau 18. gs. atradušās ūdens dzirnavas, vēlāk spirta brūzis, bet 19. gs. beigās - papes fabrika, kuras dambja paliekas ar mūsdienās izveidoto zivju ceļu ir apskatāmas šodien. Blakus vecajam ir uzcelts jaunais – dzelzsbetona tilts.
N/A
No Cēsu Sv. Jāņa luterāņu baznīcas (viena no senākajām Vidzemes mūra celtnēm) torņa paveras plašs skats uz Cēsu vēsturisko centru un plašu apkārtni (līdz pat Zilamkalnam). Savukārt, no Cēsu pilsdrupu (viens no spēcīgākajiem Livonijas ordeņa cietokšņiem Baltijā) Rietumu torņa var baudīt skatus uz Pils parku.
N/A

Litenes vārds saistās ar vienu no traģiskām Latvijas vēstures lapaspusēm. 20. gs. 20. - 30. gados netālu no tās atradās Latvijas armijas vasaras nometne, kur 1941. g. vasarā pret latviešu virsniekiem tika vērsts komunistiskā režīma terors: gandrīz pustūkstoti latviešu armijas virsnieku aizsūtīja uz Noriļsku Sibīrijā, daļu nošāva un slepus apraka tuvējā mežā. 1941. g. vasaras beigās hitleriskās Vācijas armija te nošāva ap 300 civiliedzīvotājus, g.k. ebrejus. Mūsdienās, godinot bojā gājušo piemiņu, izveidotas atceres un piemiņas vietas.
N/A

Līdz 18. gs. šajā vietā bija koka baznīca, kamēr 1798. g. uzcēla mūra baznīcu, kas cieta 1. pasaules karā, bet 2. pasaules kara laikā to uzspridzināja. Tikai pusgadsimtu vēlāk - 1991. gadā tika uzsākti atjaunošanas darbi, kas joprojām turpinās. Tagad redzamais dievnams ir iepriekšējā līdzinieks.
N/A

Klūgu ģimenes ainavu dārzu, kas ir atzīts par vienu no skaistākajiem dārziem Latvijā, ir noteikti jāieplāno vasaras ceļojumu listē. Vislabāk izbaudīt dārza daudzveidīgo ainavu paši saimnieki iesaka jūlija mēnesī, kad viskrāšņāk sazied dažādās vasaras puķes. Saimnieces Ženijas mīļākie ziedi ir begonijas, kuras dārzā ir sastopamas gan puķu dobēs, gan sastādītas īpašos puķu podos. Lai klātienē piedzīvotu Klūgu ģimenes sapni – dzīvot parkā, ir jāredz Latvijas ainavai raksturīgo lielo lapu koku, dažādo skujkoku un krāšņumkrūmu parku, kas ir tapis vairāku gadu garumā, pašu saimnieku – Ženijas un Aivara roku darbs un lepnums.
N/A

Trešā lielākā Igaunijas sala. Klāta ar skaistām kadiķu audzēm, nelieliem dolomītu atsegumiem jūras krastā un zvejnieku ciemiem piekrastē.
N/A

Kafejnīca "Ozoli" atrodas Gulbenes novadā, Lizuma centrā. Baudāmi garšīgi dienas piedāvājumi, kā arī Gulbenes novada īpašie ēdieni. Interjerā izmantotas latviskās zīmes.

Latviešu virtuve: Aukstā zupa, frikadeļu zupa, mednieku desiņas.
N/A

Pie Vidzemes šosejas pirms Melturu tilta pāri Amatai ir privātais muzejs "Mežabrāļu bunkurs". Bunkurs izveidots, lai varētu vēstīt par Nacionālo partizānu mežabrāļu cīņu laikā no 1944.-1956. gadam, kad mežos pret okupācijas varu cīnījās ap 20 000 Latvijas patriotu. Nacionālo partizānu bunkurs izveidots balstoties uz savāktajām mežabrāļu atmiņām, dienasgrāmatu pierakstiem un fotogrāfijām. Uz bunkuru ved meža taka ar informāciju par dažādiem mežabrāļu piedzīvojumiem un cīņām. Bunkura pazemes daļā apskatāmi vēsturiskie priekšmeti, kas viņus pavadīja dzīvē un cīņā. Saimnieks piedāvā pastaigu pa meža taku, kur izvietota informācija par mežabrāļiem un slēpņu spēle bērniem. Ar iepriekšēju pieteikšanos iespējams iekļūt bunkurā un apskatīt iekārtotu bunkuru ar mežabrāļu izmantoto ieroču, munīcijas un citu priekšmetu ekspozīciju. Stāstījumu papildina savāktās mežabrāļu interviju videoieraksti. Apmeklētājiem iespējams pasūtīt mednieku desiņu cepšanu lapenē pie bunkura.
N/A
Ķemeru skolas ēkas būvniecība pabeigta 1934. gadā (arhitekts K. Cināts). Tā ir viena no nedaudzajām skolu ēkām Latvijā, kur saglabājies vēsturiski vērtīgs interjers un eksterjers – t.sk. alegoriski tēli uz tās fasādes.
N/A

Dabas saldumu maģijā saimniece ir Ilze Kupča. Ilze gatavo kūkas un tortes, zefīrus, vafeles, pīrādziņus, plātsmaizes, ruletes, konfektes, u.c. Gardumi tiek gatavoti no īstiem lauku produktiem - no Latvijas zemniekiem. Daudz izmantotas ogas - no mājražotājiem, pašu audzētas vai salasītas mežos. Ilze no vecmāmiņas mantojusi viņas kūku recepti ar nosaukumu “Vecmāmiņas mantojums”.
Produkciju iespējams iegādāties un pasūtīt uz vietas ceptuvē, iegādāties dažādos tirdziņos - piem., Kalnciema ielas tirdziņā, Galerija Centrs Rīdzenes tirdziņā, Mārupes tirdziņos, u.c.
Uz vietas ceptuvē tiek piedāvātas meistarklases - kūku cepšanā, zefīru gatavošanā, piedāvā degustācijas. Uzņem gan individuālos apmeklētājus, gan grupas, kā arī ar meistarklasēm dodas izbraukumos.
N/A

Centrālā un arī skaistākā Traķu iela, kas ved cauri Traķu pussalas ziemeļu daļai, ko kādreiz sauca arī par „Mazo pilsētu”. Ielas abās pusēs ir redzami visdažādāko krāsu koka namiņi. Te jāatceras, ka tipiskai karaīmu mājai uz ielas pusi ir vērsti trīs logi! Karaīmu ielas rietumu pusē (Karaīmu 30) atrodas viens no retajiem pasaules karaīmu lūgšanas dievnamiem – kenēze (kenesa) – vienstāva koka ēka ar zilganu jumtu. Savukārt, ēkā Karaīmu ielā 22 ir izveidota etnogrāfiska izstāde (Karaimų etnografine paroda).
N/A

Kafejnīca "Pavards" atrodas Tukuma vēsturiskajā centrā pie Brīvības laukuma.

Latviešu virtuve: Bukstiņputra.
N/A

Geraņimovas Ilzas ezera krastā atrodas „Zemeņu krastiņi”, kur lielās platībās audzē, pārstrādā (ap 10 šķirnes). Saimniecei ir piedāvājums - sešu dienu ilga zemeņu kūre veselības uzlabošanai. Zemeņu lasīšana, degustācija un iegāde svaigā un apstrādātā veidā, zemeņu maskas, ēdieni no zemenēm, māla maskas un kompreses pret locītavu sāpēm, floristikas iemaņu apguve, brauciens pa ezeru u.c.
N/A
Svētās Marijas statuja, tautā saukta „Madonnas statuja”, pēc atjaunošanas atkārtoti uzstādīta Lūznavas muižas parkā 1991. gadā.
N/A

Mājražotāja Elma Zadiņa gatavo sklandraušus, kuriem ir rudzu miltu apakšiņas, kā arī senu latviešu launaga ēdienu - pūteli, izmantojot samaltus kviešu un rudzu miltus. Produkcija tiek ražota nelielos apjomos mājas apstākļos. Iespējama pūteļa un sklandraušu degustācija.
N/A

Peltsamā mūra pils tika uzcelta 13. gadsimtā. 16. gadsimtā šajā nocietinājumā atradās Livonijas karaļa Magnusa rezidence. Pils sētas pusē ir iekārtots tūrisma informācijas punkts un Peltsamā muzejs, vīna pagrabs kopā ar pārtikas muzeju, Igaunijas Mediju muzejs, galerija pART, keramikas un rokdarbu darbnīcas. Peltsamā ir izveidots brīnišķīgs rožu dārzs, ko var apskatīt gida pavadībā.
N/A

Atrodas Burtnieku ezera D krastā, kur plašā apkārtnē regulāri applūstošas palieņu pļavas - nozīmīgs griezes un citu putnuuzturēšanās un ligzdošanas vieta. Atrodas Burtnieku ezera pļavu dabas liegumā, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Iepazīstina ar Burtnieku parku un Burtnieku muižas kungu māju.
N/A

Ošvalkos – apdzīvotā vietā starp Jūrkalni un Sārnati ir uzstādīta piemiņas zīme "Cerību bura”, kas veltīta tiem latviešu bēgļiem (1944. - 1945. g.), kas pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju devās zvejas laivās. Zīme  izvietota krasta kāpās starp ceļu un jūru.
N/A

Pirms Jodkrantes (braucot no Klaipēdas puses) ceļa kreisajā (austrumu) pusē paveras neliels Kuršu jomas paplašinājums – t.s. Dzintara līcis. 1855. g., padziļinot kuģu ceļu, te nejauši atklāja dzintara iegulas. Drīz pēc tam tika nodibināts dzintara ieguves uzņēmums, kas kā lēto darbaspēku izmantoja tuvējās Jodkrantes iedzīvotājus. Palielinot dzintara ieguves apjomus, Jodkrantē uzcēla strādnieku barakas, atvēra laivu remonta darbnīcu un niršanas apģērbu veikalu. Dzintara ieguve notika tikai vasarās, tādēļ darbs ritēja trīs maiņās. Tādējādi no 1860. – 1890. g. Te ieguva 2250 t dzintara! Dzintara līča dibenā (1860. – 1881.) atrada unikālus neolīta un bronzas laikmeta dzintara izstrādājumus. Lielākā daļa no tiem nokļuva tā laika Karalauču (Karliaučiaus) universitātes kolekcijā, no kurienes 1944 g. daļu aizveda uz Gotingenas universitātes Ģeoloģijas un paleontoloģijas muzeju, bet atlikusī - pazuda. Iespējams, ka tā gāja bojā 2. pasaules kara beigu posmā. Dzintara izstrādājumu kopijas var apskatīt Nidā, Mizgirju (Mizgirių) dzintara galerijā - muzejā.