Tāšu meistars Jurijs Ivanovs ar lielu centību un degsmi  pēc seniem paraugiem cenšas atjaunot labākās Zilupes novada tāšu apstrādes tradīcijas. Top novadam raksturīgi autentiski tāšu trauki ķiploku, putraimu, saldumu, sāls uzglabāšanai, paliktnīši kafijas krūzei vai pannai. Īsts meistarstiķis ir darbarīku rokturu izgatavošana. Darbnīcā varēsiet izgatavot tāšu glezniņu, tāšu tauri, uzrakstīt īpašu vēstuli kādam ļoti mīļam cilvēkam.

Ūdensdzirnavas meklējamas Babrungas (Babrungas) ciema ceļa malā. Dzirnavu ēka ir celta 1816. g. un mūsdienās tajā iekārtota Leonarda Čerņauska (Leonardas Černiauskas) darbnīca un mākslas galerija. Tajā apskatāmas meistara gleznas, koka izstrādājumi un tuvākajā apkārtnē savāktā senlaicīgo priekšmetu kolekcija.

Netālu no Rīgas apvedceļa Daugavas labajā krastā atrodas 1994. g. atklātais un tēlnieka Ģ. Burvja veidotais piemineklis - piemiņas zīme. Veltīts Daugavas lībiešiem un viņu Mārtiņsalas vadonim – lībietim Ako, kas 1206. gadā vadīja cīņu pret krustnešiem. Pieminekļa apkaimē gar Daugavas krastu izveidota plaša atpūtas un pastaigu vieta. Šī ir viena no ainaviskākajām vietām Daugavas lejteces krastos. Mazliet tālāk upes krastā izvietoti informatīvi stendi, kas atspoguļo Daugavas krastu vēsturi pirms Rīgas HES izbūves.

Gaiziņkalna apkārtne - Latvijas augstākā vieta ar Vidzemes augstienei raksturīgo pauguraino reljefu, izcila ainavu vieta, lai gan labu (vēl jo vairāk - labiekārtotu) skatu punktu nav nemaz tik daudz vai nav vispār. Parka „centrā” atrodas Gaiziņkalns – Latvijas augstākais un Baltijas otrs augstākais reljefa punkts (311,6 m vjl). Gaiziņkalna apskatei izveidota labiekārtota taka. Ziemas sezonā Gaiziņš ar apkārtni ir viena no Latvijas populārākajiem kalnu un distanču slēpošanas vietām. Kā licencētas makšķerēšanas vieta iecienīts ir Viešūra (Kaķīša) ezers. Teritorija ietilpst arī Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū. Esot Gaiziņkalna dabas parkā, jāsecina, ka Latvijā ir liels ainavu potenciāls, kas šobrīd kā resurss praksē gandrīz netiek izmantots.

Aitu audzēšanas saimniecībā ir ap 300 aitām. Saimniecības un aitu apskate, konsultācijas aitu audzēšanā un ganāmpulka izkopšanā, praktiski padomi. Šķirnes aitu, gaļas jēru un vilnas iegāde.
 

 Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns atrodas Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka, paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu. Esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijas Valsts nacionālā karoga dzimtene ir Cēsis, tomēr jāuzsver, ka tas karogs, par kuru runā Cēsis un ko piemin hronika, ir tapis Cēsīs 1279. gadā kā mūsu Latvijas karoga idejiskais prototips, tomēr pirmā nacionālā karoga stāsts nāk tieši no Valmieras – tas ir šūts un izgatavots Valmierā 1916. gadā!
 

Grobiņas mūra pili 1348. gadā cēlis ordeņmestrs Goswin von Herike. Grobiņas pils izmantota kā fogta rezidence, pilsnovada administratīvais centrs, svarīgs ordeņa atbalsta punkts, kā arī ordeņa sūtītu ceļotāju naktsmītne, braucot no Livonijas uz Prūsiju.  Pils laika gaitā uzlabota un pārbūvēta. 17.gs. vidū veikta vērienīga pils pārbūve un ārējo nocietinājumu pārveidošana, uzberot zemes vaļņus ar četriem stūru bastioniem. 18.gs. pils celtnes vairs netika labotas, tomēr līdz pat Kurzemes un Zemgales hercogistes likvidēšanai pils dažās telpās vēl atradās Grobiņas apriņķa administratīvās iestādes, gadsimta beigās vairs netika apdzīvota, un tā pārvērtās drupās.   Līdz mūsdienām saglabājušies viduslaiku mūri, 17. gadsimtā veidotie nocietinājumu bastioni un aizsarggrāvji, kā arī stāvinātās nogāzes. 

2019.gadā pilsdrupas Ālandes upes atpūtas parka projekta ietvaros izbūvēta skatuve un skatu platforma virs pilsdrupām, rietumu nogāzē izbūvētas lielas kāpnes. Ap pilskalnu arī labiekārtota pastaigu taka, kura vijas cauri pilsētai gar Ālandes upi.

Viduslaiku pilskalnam un takai piekļaujas pilsētas promenāde ar skatu vietām un soliņiem.

Lilijas un Alfrēda Štelmaheru radītais dārzs Bērzes upes krastā tiek dēvēts gan par akmens pasaku, gan brīnumdārzu. Tas daudzkārt godalgots daiļdārzu konkursos. Akmeņu kolekcija ir veidota vairāku desmitu gadu laikā. Dārzā ir ievietoti dažādu formu un lieluma akmeņi, dzirnakmeņi, verstu stabi un pagastu robežstabi. Akmeņu kolekcionēšana ir bijusi Alfrēda Štelmahera vaļasprieks. Akmeņu ekspozīciju papildina dekoratīvie stādījumi un augu kompozīcijas, par kurām rūpējas dārza saimniece. Akmens dārzs ir zaļa un mājīga vide ikvienam dārza apmeklētājam.