Celta 19. gs. pirmajā pusē Tjūdoru neogotikas formās. Pils pirmais īpašnieks bija barons Johans Gotlībs fon Volfs. Tā paša gadsimta 70. - 80. gados to pārbūvēja franču neorenesanses stilā. Revolūcijas laikā (1905. g.) pili nodedzināja, bet to atjaunoja, ieviešot tās veidolā jūgendstila formas. Gulbenes novada pašvaldība pēdējo divu gadu laikā ir veikusi atjaunošanas un restaurācijas darbus Stāmerienas pils fasādei, jumtam un logiem. Pils ir atvērta apmeklētājiem. Katru dienu noteiktās stundās uz pils ziemeļu fasādes ir skatāma multimediāla ekspozīcija par par Volfu dzimtu.

Dievukalnā atrastās liecības vēsta, ka šajā vietā pirms 3000 gadiem bija apmetušās baltu ciltis, bet 7.-9. gs. pie Daugavas jau apmetušās lībiešu ciltis. Daugavas klinšainajā krastā (pirmo reizi pieminēta 1229. g.) Rīgas bīskaps no laukakmeņiem uzbūvē pili, kuras drupas apskatāmas arī šodien. Lielvārde dod iedvesmu tādiem atmodas laika kultūras darbiniekiem kā Andrejam Pumpuram (1841-1902) un Auseklim (1850-1879). 1. pasaules kara laikā (Daugava gandrīz trīs gadus ir frontes līnija) Lielvārdi pilnībā noposta. Pēc 2. Pasaules kara kā jau arī citur Latvijas teritorijā, te sākas kolhozu izveide. Šajā laikā Lielvārde kļūst pazīstama ar vēl vienu simbolu – „Lāčplēša" alu. Šodien Lielvārde ir to ceļotāju iecienīta, kas savu maršrutu izvēlējušies veikt gar Daugavas labo krastu.

Siguldas iepazīšanu var sākt ar Siguldas pilsdrupu apmeklējumu. Pils celtniecību uzsāka Zobenbrāļu ordenis 1207. g., bet 1236. g. to pārbūvēja Livonijas ordeņa vajadzībām. Siguldas pils stipri cieta 16. gs. otrās puses un 17. gs. sākuma karos. Ziemeļu kara laikā to nodedzina un vairāk neatjauno. Šodien ir apskatāms pils konventa ēkas dienvidrietumu korpuss un galveno vārtu tornis, aiz kura atrodas iekšējā priekšpils ar brīvdabas estrādi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Šobrīd notiek pilsdrupu rekonstrukcijas darbi. Dienvidos esošās Siguldas Jaunās pils celtniecība (īpašnieks - kņazs Kropotkins) norisinājās laikā no 1878. - 1881. g. No 1923. - 1940. g ēkā bija Rakstnieku pils, bet Padomju gados - kardioloģijas sanatorija. Kopš 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Ja no Jaunās pils dosimies ziemeļaustrumu virzienā, pēc nepilniem 2 km nonāksim pie Vējupītes gravas. Tajā apskatāma seklā (3,6 m), bet augstā (6,1 m) Pētera ala un dziļā Pūču grava ar Kraukļupīti. Abu upīšu gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās līvu zemes vadoņa (vecākā) - Dabreļa ozolkoka pils. Netālu meklējama Kraukļu aiza - Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar 11 m augstām smilšakmens sienām un 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vējupītes gravas un Gaujas senlejas saskares vietā slejas Paradīzes (Gleznotāju) kalns - ļoti ainaviska vieta, kas gleznota un fotografēta kopš seniem laikiem. Līdz Paradīzes kalnam var nokļūt arī ar elektromobili. Siguldas rietumdaļā var apmeklēt Panorāmas ratu (darbojas vasaras laikā) un Gaisa trošu ceļu (tramvajs) - Baltijas valstīs vienīgo (celts 1969. g.) šāda tipa transporta līdzekli. Tā nesošā trose stiepjas 1060 m garumā un bez atbalstiem savieno Gaujas senlejas krastus starp Siguldu un Krimuldu ~ 40 m augstumā virs Gaujas. Te paveras izcili skati! Siguldas dienvidrietumu daļā var aizstaigāt līdz varenajai Beites kraujai, kuru pāršķeļ dziļa strauta grava. Gravas rietumu pusē meklējams Ķeizarskats, kas atrodas ~ 67 m virs Gaujas līmeņa ar labu skatu uz Krimuldu un Turaidas pili. Skatu vietu šeit iekārtoja jau 1862. g. kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II. Gravas austrumu pusē novietots no koka veidotais Ķeizarkrēsls.

Iespaidīgs, taču ļoti bēdīgā stāvoklī! Cīravas muižas apbūve tapa 18. - 19. gs. un muižas pils - 19. gs. sākumā. Pusgadsimtu vēlāk to pārbūvēja neogotiskā stilā ar simetriskiem tornīšiem un ķieģeļu robojumiem dzegās. Muiža piederēja baronu Manteifeļu – Scēges dzimtai. Pils vestibilā, kāpņu telpā un otrā stāva zālē ir saglabājušies ornamentāli griestu greznojumi, kas tāpat kā pati ēka no iekšpuses nav apskatāmi. Ēkā atrodas arī vērtīgi interjera elementi - 19. gs. sākumā veidots kamīns ar marmora apdari u.c. No pils atsavināšanas brīža (1920. g.) līdz 1951. g. šeit atradās Meža skola (blakus pilij - piemiņas akmens), pēc tam – Cīravas Lauksaimniecības arodvidusskola. Iepretim pilij atrodas klasicisma stilā (ar frontonu un varenām kolonnām) celtais bijušais muižas zirgu stallis (19. gs. sākums), kas šobrīd netiek izmantots un arī apskatāms no ārpuses. Muižas kompleksu ieskauj parks (krietni aizaudzis), kurā ir uzkalniņš – barona suņa kapa vieta.

Atrodas aiz Grobiņas ūdenskrātuves Ālandes upes kreisajā krastā (Pīlādžu ielā 3.). Mūsdienās redzamo apmetni izveidojis tūristu klubs „Oga”, kas nākamajā tūrisma sezonā plāno šajā vietā organizēt dažādas ar vikingu dzīvi saistītas aktivitātes, kas būs nozīmīgs vēstures izziņas moments. Te varēs iejusties vikingu tēlos, doties izbraucienā ar vikingu kuģi (vikingu tērpos) pa Ālandes upi, kā arī iepazīt apkaimes vietas, kas saistītas ar vikingu tematiku. Pie apmetnes uzstādīta no koka veidota vikinga skulptūra ar ragiem (no govīm, kas ganās Vītiņu pļavās, Liepājas ezera krastā).

Valdemārpils ir maza un klusa pilsētiņa, kas izvietojusies garā Sasmakas ezera krastā. Jau 17. gs. sākumā uz Sasmakas muižas zemes izveidojās amatnieku un tirgotāju miests. 19. gs. vidū Kurzemes pilsētās dzīvoja daudz ebreju tirgotāju un amatnieku, tādēļ Sasmaku tolaik dēvēja par ebreju galvaspilsētu. 1926. g. pilsētu pārdēvēja par Valdemārpili. Pilsētas vēsturiskais centrs ar 19. gs. apbūvi ir pilsētbūvniecības piemineklis. Valdemārpilī apskatāma luterāņu un pareizticīgo baznīcas, bij. Valdemārpils sinagoga, K. Valdemāram veltītais piemineklis, kā arī izcilā Valdemārpils Elku liepa.

MIGLA ir mazā alus darītava, tas ir sens saimnieka sapnis, kurš realizējies, spēkus apvienojot kopā ar jaunāko meitu. Alus garšu meklēšanā, receptūru izstrādē, kā arī novērtēšanā piedalās visa ģimene, kur īpašas alus someljē īpašības piemīt vecākajai meitai. Apvienojot visas ģimenes stiprās puses - darītāju, runātāju un garšu pazinēju un dizaina ekspertu, tapis MIGLAS alus, kas šobrīd piedzīvo savus pirmos soļus alus pasaulē un cer iepriecināt ne vienu vien alus baudītāju! Lielu daļu alus darīšanas tiek veikta ar rokām, svērti un malti graudi, rēķināts ideālais apiņu un graudu daudzums, tiek liets, pārliets un skalots.

Darītava laprāt uzņem viesus degustācijām, kurās piedāvā ne tikai nogaršot alu, bet arī cienā ar pašceptu maizi un cepumiem, kā arī iepazīstina ar alus darīšanas procesu un vēsturisko Uzvaras Līdumu, kurā atrodas alus darītava. Mazais brūzis atrodas vienviet ar Ķiploku pasauli - otru ģimenes aizraušanos, tāpēc uzreiz var apskatīt divas saimniecības.

Apmeklētāji var iepazīt darbnīcu, vērot meistaru darbībā, veidot paši, kā arī iegādāties māla izstrādājumus (t.sk. dārza keramiku) un apskatīt skaisto dārzu.

Bauskas vārds vēstures avotos pirmo reizi minēts 1443. g. Tas ir laiks, kad pussalā starp Mūsas un Mēmeles sateku uzsāka pēdējās Livonijas ordeņa pils celtniecību tagadējās Latvijas teritorijā. Pie pils – Ķirbaksalā - izveidojās apdzīvota vieta t.s. Vairogmiests. 17. gs. bija vērojams straujš pilsētas uzplaukums. Te darbojās zeltkaļi, sudrabkaļi, galdnieki, podnieki, kurpnieki un citi amatnieki. Vēlākajos gadsimtos pilsētnieki cieta no kariem, mēra un Napaleona armijas. Mūsdienās Bauskas vecpilsēta ar tikko kā no jauna uzcelto Rātsnamu un atjaunoto Bauskas pili ir viens no interesantākajiem Latvijas pilsētu vēsturiskajiem centriem. Bauska ir pazīstama ar saviem ikgadējiem pasākumiem - Senās mūzikas festivālu, Bauskas pilsētas svētkiem, Kantri mūzikas festivālu u.c. pasākumiem.