Ventas krastā slejas īsta koka arhitektūras pērle, romantiskiem stāstiem un leģendām apvītā "Bangerta villa", runā, ka šo ēku kā dāvanu savai līgavai Parīzē nopircis kāds kapteinis Bangerts. Kopš 1940.gada ēkā atrodas Kuldīgas novada muzejs. Muzejā pēc vērienīgas telpu rekonstrukcijas atjaunoti unikāli sienu krāsojumi un citas interjera detaļas un iekārtota ekspozīcija - Bangertu ģimenes dzīvoklis, kas ļauj iepazīt, kā dzīvojuši turīgi kuldīdznieki 20.gs. sākumā. Te arī apskatāma neliela daļa no kolekcionāra Jāņa Mētras spēļu kāršu kolekcijas.

Agrākais mājas nosaukums bija „Forstei” (tulkojumā nozīmē  mežziņa  māja). Tā celta, izmantojot vecās Bīriņu pils baļķus. Ēkas pirmais īpašnieks bija Bīriņu muižas barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss. Tajā dzīvoja muižas virsmežzinis Pauls Moltrehts, vienlaicīgi tā bija virsmežziņa darba, dzīves vieta un muižas medību māja. Ēka vairākkārt pārbūvēta. Līdzīgu izskatu patreizējam un arī simboliskos brieža ragus tā iegūst 1891. gadā. Neatkarīgās Latvijas laikā mājai tika latviskots nosaukums – „Meža māja”. Vairākkārt mainījušies arī tās īpašnieki. 30. gados tā kļūst par kultūras un mākslas darbinieku atpūtas mītni. Šeit 1937.  gadā vasaru pavadīja komponists  Alfrēds Kalniņš,  strādājot  pie  pirmās  latviešu  operas  “Baņuta” partitūras interpretācijas otrajam iestudējumam. Pēckara periodā No 1945.gad līdz 1956. gadam ēkā atradās Saulkrastu Ciema Padome, Saulkrastu rajona laikā Tautas izglītības nodaļa. Pēc tam uz ēku no Jūrmalas tika pārcelta bērnu sanatorija „Ugunskurs”, kura vēlāk pārdēvēta Saulkrastu vārdā. Šobrīd ēka ir privātīpašums. (Avots: Saulkrastu TIC)

Maršruts iepazīstina ar Vidzemes dienviddaļas mājražotājiem, zemnieku saimniecībām, a/s u.c., kas ražo dažādus piena pārstrādes produktus – pienu, jogurtus, biezpienu, sieru, saldējumu u.c. To var sākt Rīgā, turpinot ceļu pa Vidzemes šoseju un tālāk pagriežoties Mālpils virzienā. Līdz Ērgļiem un Jumurdai varēs apjūsmot Vidzemes augstienes pakalnus un gleznās ainavas. Ērgļu apkaimē var apmeklēt R. Blaumaņa „Brakus” un brāļu „Jurjānu” Meņģeļus, kā arī Jumurdas muižu. Tālākais ceļš vedīs cauri Cesvainei, kas pazīstama ar iespaidīgo pili un Madonai, kur varam ieturēt garšīgu maltīti. No Madonas gar ainaviskajiem Daugavas krastiem dodamies uz Koknesi (Likteņsala, Kokneses pils, parks un baznīca), Skrīveriem – A. Upīša dzimteni, apmeklējot gan Skrīveru mājas saldējumu, gan vietu, kur ražo visiem pazīstamo konfeti „Gotiņa”. Braucienu noslēdzam Ogrē („Sierštelles” sieri) un tālāk – Rīgā. 

Neliela apdzīvota vieta ar skolu, bibliotēku un veikalu. Ziemeļos no Vīdales redzamas vējdzirnavu paliekas. Dodoties Rīgas jūras līča virzienā, ceļš šķērso Šlīteres Zilo kalnu krauju ar iespaidīgiem skatiem bezlapu laikā un smilšakmens atsegumiem. Pa kreisi redzams Zilo kalnu avots – labiekārtota ūdens ņemšanas vieta. Ceļu, kas iet no Vīdales uz Melnsila pusi, vietējie sauc par Knipeldambi. To it kā būvējusi vācu armija 1. pasaules kara laikā, liekot uz ceļa apaļkokus un apberot tos ar granti.

Zemnieku saimniecība "Rīvēni" nodarbojas ar augļkopību un augļkopības pārstrādes produktiem - kaltētiem āboliem, ābolu sulu.

Atrodas Pļaviņās, iepretim Kaļķu ielai, Daugavas krastā, kur no baļķiem un akmeņiem ir izveidota simboliska plosta daļa t.s. plene. Apkaimē ir izvietoti informatīvi stendi ar fotogrāfijām, kas stāsta par Daugavas plostnieku ikdienas smago darbu, pārvarot upes krāčainos posmus.

Šis maršruts iekļauj dažas no visautentiskajām pieredzēm, ko var iegūt ceļojot cauri zilo ezeru apgabaliem gar Latvijas un Lietuvas austrumu pusi. Šis ir reģions, kur nav redzamas tūristu masas, un cilvēki šeit ir labsirdīgi un viesmīlīgi, šeit ir tradicionāli ciemi, daudz reliģisko objektu, kā arī lauku mantojuma saimniecības.
Maršruts iet cauri Rāznas Nacionālajam parkam, kas atrodas pie ainaviskā Rāznas ezera, tradicionālām lauku sētām un senām pilīm. Šeit var redzēt Aglonas baziliku, svētceļinieku galamērķi, kā arī ir vērts apmeklēt Aglonas Maizes muzeju. Tālāk tūre iet cauri Daugavpilij, kur atrodas iespaidīgais 19. gs. cietoksnis, kur ir Marka Rotko mākslas centrs. Pa ceļam ir arī podnieku darbnīcas, kur izgatavo tradicionālu keramiku.
Jūs uzzināsiet vairāk par zirgu un govju audzēšanu, kā arī par to, kā tiek taisīts tradicionālais siers un zāļu tējas.
Tūre tālāk iet cauri Aukštaitijas Nacionālajam parkam gar pašu Lietuvas robežu cauri entogrāfiskiem ciemiem, koka baznīcām un garām daudziem ezeriem. Vērts apmeklēt Biškopības muzeju Stripeikiai un brīvdabas mākslas muzeju, kā arī Eiropas centru.
Un, protams, varēsiet nogaršot vietējo Latgales alu un tradicionālo ēdienu – cepelīnu – Lietuvā.

Apvidus veidots, lai saglabātu Alūksnes augstienes augstākās un izteiktākās daļas dabas un kultūras ainavu, ko veido augstākie pauguri – Dēliņkalns, Dieva kalns, Saules kalns, Drusku pilskalns un Kornetu – Peļļu subglaciālā iegultne (šeit redzama viena no lielākajām reljefa starpībām Latvijā) ar Pilskalna, Dzērves, Ievas, Raipala u.c. ezeriem, kā arī nozīmīgi biotopi – nogāžu un gravu meži, dažāda tipa purvi, pļavas, mitrie meži un tajos mītošās sugas. Teritorijā izveidotas dabas takas, distanču un kalnu slēpošanas maršruti, kā arī lokāli velomaršruti. Aizsargājamo ainavu apvidū ietilpst arī trīs dabas liegumi: Korneti – Peļļi, Avotu mežs un Dēliņkalns.