Atrodas vietā, kur no A 8 autoceļa atdalās ceļš (P 100) uz Ozolniekiem un Jelgavu. Piemineklis veltīts 6. Rīgas kājnieku pulka strēlniekiem, kas krita un pazuda bez vēsts cīņās ar bermontiešiem 1919. gada 17. novembrī pie bijušās Skuju pamatskolas. Pieminekli (autors Nikolajs Voits, bareljefa autors – Mārtiņš Šmalcs, konsultants – Kārlis Zāle) atklāja 1937. g. 24. oktobrī. To atjaunoja 2009. gadā.

Virgas muiža kā lēnis tikusi piešķirta Livonijas ordeņa vasalim – Konrādam Noldem. Līdz mūsdienām saglabājusies Virgas muižas pils, kurā no 1935. gada līdz pat mūsdienām izvietojusies skola. Pilī atrodas baroneses trīs ar skaistiem kokgriezumiem rotātas durvis ar Noldes dzimtas ģērboni un baronu ģīmetnēm. Nedaudz nostāk no muižas centra (ciema ziemeļaustrumos) apskatāmas 19. gs. vidū celtās Holandes tipa vējdzirnavas, kas pēdējo reizi malušas 1939. gadā. Bijušā muižas klētī 1983. g. ierīkots Tradīciju nams, kas kalpo kā kultūras nams. Virgas muižu ieskauj parks, kurā uzmeklējama Barona Noldes un baroneses kapa vieta ar pieminekli.

Atrodas Mazirbes centrā iepretim Lībiešu Tautas namam, 600m attālumā no Dižjūras. Saimnieki nāk no senas lībiešu – Taizeļu dzimtas, par ko zināmi interesanti nostāsti. Arī pašas mājas saimnieku īpašumā ir jau vairāku paaudžu garumā. Ikviens te apskatāmais priekšmets ir ar savu stāstu un vietējo izcelsmi - pārdzīvojis karus, deportāciju un okupāciju laikus, bet mūsdienās cītīgi un ar mīlestību atjaunots. Saimnieki piedāvā latviešu un lībiešu tradicionālo ēdienu degustāciju ar papildinājumu mūsdienu stilā. Ēdienu sastāvdaļas ir izaudzētas vai ievāktas tuvākajā apvidū, vai iegādātas sadarbībā ar vietējiem lauksaimniekiem, zvejniekiem un ar citiem tradicionālo vietējo produktu gatavotājiem, tai skaitā bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Sadzīves priekšmetu kolekciju var apskatīt saimnieku pavadībā.

Roograhu ostas restorāns atrodas tieši jūras krastā un ir atvērts visu gadu. Sortimentā ir picas, gardas zupas, salāti un pamatēdieni. Roograhu ostas restorāna ēdienkartē netrūkst arī vietējo sezonālo zivju.
Roograhu ostas restorāns ir piemērots ģimenēm ar bērniem, kā arī ir jauka, kur svinēt svētkus.

Ostas ēkā darbojas arī viesu māja un kubla pirts ar skatu uz jūru.

Apskatāmi poniji, ēzeļi, punduraitas, pundurkazas, pundurtruši, pundurcūkas, lama, vistas un citi mājputni. Bērniem iespējama vizināšanās ar poniju vai ēzeli, kā arī zivju barošanu. Iekārtots rotaļu laukums un piknika vieta „Pundurīšu paradīzē”.

Vēstures avotos pirmoreiz minēta 1483. g. Pilsētas uzplaukums bija vērojams pēc dzelzceļa uzbūvēšanas 19. gs. beigās, kad barons Korfs sadalīja un iznomāja apbūvei muižas zemi. Pilsētas tiesības Priekule ieguva 1928. g. Pilsēta smagi cieta 2. pasaules kara pēdējos mēnešos, - t.s. Kurzemes katla laikā, kuru laikā tika sagrautas 410 no 450 ēkām. Mūsdienās tā ir neliela pilsētiņa ar mazstāvu apbūvi un nesteidzīgu dzīves ritmu.

Kalētu muižas bijušais medību dārzs. Muižas laikos šeit ierobežotās platībās turēja meža dzīvniekus, kuru medības bija populārs muižniecības izklaides veids. Parkā uzmeklējams piemiņas akmens Krievijas imperatoram Aleksandram III, kurš šeit nošāvis briedi (irsi). No Kalētiem Latvijas teritorijā „ienāca” staltbrieži, kurus medību vajadzībām 1848. g. atveda no Vācijas. Parkā izveidotas takas un atpūtas vietas.

Sena, lībiešu apdzīvota teritorija jau no 5.- 6. gs. 1226. g. Salacas labajā krastā pie tās ietekas bīskaps Alberts uzcēla pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Arī Salacgrīvas attīstība (līdzīgi kā Ainažiem) ir bijusi saistīta ar ostas izveidi. 19.-20. gs. mijā Salacgrīva kļuva par nozīmīgu Ziemeļvidzemē ražoto preču (īpaši kokmateriālu) pārkraušanas un transporta mezglu. Padomju laikā Salacgrīvas ziemeļu daļā izveidoja Zvejnieku parku ar vienu no labākajiem mazpilsētu stadioniem un brīvdabas estrādi. Šajā laikā visā PSRS mērogā ir pazīstama zivju pārstrādes rūpnīcas „Brīvais vilnis" ražotā produkcija, īpaši – šprotes. Salacgrīva ir viena no divām vietām Latvijā, kur nēģus joprojām zvejo ar seno metodi – taču palīdzību.