Saimniecībā no dažādu augu sēklām ražo maisījumus, kas lieliski papildina cilvēka organismu ar nepieciešamajām vielām. Apmeklētāji var noklausīties stāstījumu, iegādāties produkciju un degustēt kaņepju pankūkas.

Ekspozīcija iepazīstina ar Pļaviņu HES - unikālas inženiertehniskās un arhitektoniskās būves, lielākās elektroenerģijas ražotnes Baltijā un vienas no lielākajām Eiropā, celtniecības vēsturi un darbības nozīmīgākajiem notikumiem. Ekspozīcijā aplūkojams gan HES makets, gan dažādas sarežģītas elektrostacijas darba nodrošināšanai nepieciešamas mēriekārtas un īpaši pielāgoti instrumenti, ūdenslīdēja tērps, dažādi dokumenti un fotogrāfijas par HES iekārtu darbību, rekonstrukcijām, Aizkraukles pilsētas veidošanu, strādājošo sabiedriskās dzīves aktualitātēm. Kopā ar ekspozīcijas apskati tiek piedāvāta ekskursija, kuras laikā iespējams apskatīt Pļaviņu HES mašīnzāli, aplūkot HES būves no skatu laukuma, kā arī iepazīt būvju kompleksu.

2003.gada decembrī folkloras kopa „Atštaukas” izveidoja folkloras centru „Namīns”, kurā svin svētkus, organizē Jāņu ielīgošanu, Lieldienu iešūpošanu, Miķeļdienas tirgu, Annas dienas Saimnieču svētkus, tautiskos Ziemassvētkus. „Atštaukas” palīdz saglabāt un popularizēt dažādus latviešu tautas godību rituālus, gan kāzu, gan arī bēru tradīcijas. Folkloras centrā „Namīns” darbojas arī skola, kurā bērniem tiek mācīta folklora un tautas tradīcijas.

Līgatnes dabas takas, dibinātas 1975. gadā, ar mērķi iepazīstināt parka apmeklētājus ar Latvijas dabu, vietējo augu un dzīvnieku valsti, savvaļas zīdītājdzīvnieku sugām, dabas bioloģisko daudzveidību un aizsardzību. Pirmie Līgatnes dabas taku iemītnieki bija seši staltbrieži un meža cūkas.  Līgatnes dabas takās apskatāmi dažādu savvaļas sugu dzīvnieki, vērojamas neskartas dabas ainavas (arī no 22 metrus augstā skatu torņa), saklausāmas mežu un pļavu balsis, skatāma krāšņu gravu un klinšu ieskauta Gauja un tās senleja, kā arī baudāma aktīva atpūta un  brīnišķīgs miers. 
Pastaigu takas ierīkotas ~4 – 5 km garumā, ar atšķirīgām grūtības pakāpēm (gan augsnes un grants segumi, gan koka kāpņu posmi) dažādos apvidus apstākļos. Līgatnes dabas taku apmeklējumam vidēji nepieciešamas 2 – 3 stundas.
 

Ventas krastā slejas īsta koka arhitektūras pērle, romantiskiem stāstiem un leģendām apvītā "Bangerta villa", runā, ka šo ēku kā dāvanu savai līgavai Parīzē nopircis kāds kapteinis Bangerts. Kopš 1940.gada ēkā atrodas Kuldīgas novada muzejs. Muzejā pēc vērienīgas telpu rekonstrukcijas atjaunoti unikāli sienu krāsojumi un citas interjera detaļas un iekārtota ekspozīcija - Bangertu ģimenes dzīvoklis, kas ļauj iepazīt, kā dzīvojuši turīgi kuldīdznieki 20.gs. sākumā. Te arī apskatāma neliela daļa no kolekcionāra Jāņa Mētras spēļu kāršu kolekcijas.

Vairākas salas Zvirgzdenes ezerā, uz kurām saglabājušies platlapju (ozolu, liepu) meži ar bagātīgu zemsedzes floru. Salas var redzēt no ceļiem, kas piekļaujas ezera ziemeļu un austrumu krastam.

Centra ideja ir stiprināt veselību, lietojot tīru pārtiku, tāpēc šeit piedāvā garšas baudījumus no viegli apstrādātiem, vitamīniem bagātiem produktiem. Galvenokārt tiek izmantoti centra dārzā un apkārtējās saimniecībās izaudzētie svaigie produkti. Speciāli izstrādātās kūres sastāv no gardām dārzeņu zupām un sautējumiem, kā arī dažādām putrām. Dziednieciskās kūres paredz ne tikai noteiktu ēdienu, bet arī procedūras un treniņus, un tās ir jāpasūta iepriekš.

Musteikas pirmsākumi ir meklējami jau 18. gs. Līdz Musteikai no Marcinkones puses var nokļūt pa grantētu ceļu, kas ved gar bijušajiem kolhoza zivju dīķiem. Automašīnu var atstāt ciema sākumā un izstaigāt to ar kājām, izjūtot veco ēku smaržu un šarmu. Musteikā atrodas Dzūkijas biškopības vēsturei veltīts „dzīvs” muzejs, kur stropos dzīvo bites, bet tā saimnieks ir biškopis pēc aicinājuma un būtības. Ja palūgsiet, viņš demonstrēs – kā ar krama, metāla un posas piepes palīdzību senos laikos ieguva uguni.

Tagadējā Daugavgrīvas cietokšņa vietā pirmo nocietinājumu 1608.gadā poļu-zviedru kara laikā uzbūvēja zviedru armija. 17.gs. četrdesmitajos gados zviedru armija šeit uzbūvēja modernu cietoksni ar pieciem bastioniem un diviem vārtiem. Te bija izvietoti 120 lielgabali un mortīras, zaldātu kazarmas, virsnieku dzīvokļi, garnizona baznīca, pārtikas un munīcijas noliktavas. Ziemeļu kara rezultātā 1710.gadā cietoksnis nonāca Krievijas armijas rokās. Arī pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā šeit izvietojās PSRS Jūras Kara flotes vienības. Diemžēl, bet unikālais vēstures piemineklis, kas atrodas valsts galvaspilsētā šobrīd publiski nav pieejams. Ļoti aptuvenu priekstatu par to var gūt, apskatot no ārpuses, kur redzami mūri, bastioni, cietokšņa grāvis un neliela daļa no vecās baznīcas. Blakus cietoksnim atrodas bijušā PSRS armijas daļa ar pamestām ēkām un pieminekli karavīriem, kas dienējuši zemūdenēs.

Cietoksnis publiskai apskatei pieejams sestdienās, svētdienās no plkst. 10.00 līdz 16.00.

Pili cēla kā militāri stratēģisku objektu, tādēļ tā savā pastāvēšanas laikā ir piedzīvojusi dažādus laikus un varas. Celtne (pirmoreiz pieminēta 13. gs. beigās), neskatoties uz postošajiem kariem, ar minimālām izmaiņām ir saglabājusi savu ordeņa pils pamatapjomu un būtību, kas ir Latvijai unikāls gadījums! Dēvēta arī par Latvijas vecāko viduslaiku cietoksni. Kopš 2001. gada ēkā ir izveidots Ventspils muzejs – viens no modernākajiem Latvijā.