Atrodas Raganas centrā pie degvielas uzpildes stacijas, viesnīcā „Raganu ligzda”. Piedāvā mūsdienīgu Latvijas virtuves ēdienkarti. Kompleksās pusdienas. Sadarbojas ar vietējām zemnieku saimniecībām.

Ceļā uz Turaidu noteikti ir jāpiestāj pie Gūtmaņa alas. Tā ir platākā (12 m), augstākā (līdz 10 m) un apjoma ziņā – viena no varenākajām Latvijas alām (alveidīga niša), kas ir arī nozīmīga kultūrvēsturiska un nostāstiem (populārākais par Turaidas Rozi) apvīta vieta ar seniem sienu un griestu uzrakstiem (vecākie no 17. gs. beigām). No alas iztek avots, kam piemītot dziednieciskas īpašības. Vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ vairākas mazu strautu dziļās gravas, izvietojies Turaidas muzejrezervāts ar Baltijas mērogā izciliem pieminekļiem, kuru vēsture iestiepjas 1000 gadu tālā pagātnē. To iepazīšanu var sākt ar Turaidas muižas (pirmoreiz minēta 16 gs.) apskati, kas ir izcils Vidzemes muižas parauga piemērs. Līdz mūsdienām ir saglabājusies 21 ēka, kas celta no 18. gs. līdz 20. gs. sākumam. Apmeklētāji var apskatīt muižas stalli, ratnīcu, pirti, smēdi, zivju pagrabu, klēti, vagara māju, muižkunga veco dzīvojamo ēku, muižas kalpotāju dzīvojamo ēku, kalti u.c. Ejot Turaidas pils virzienā, nonāksim pie Turaidas Rozes kapa, ar ko saistīta leģenda par Turaidas Maiju, kas ziedoja savu dzīvību mīlestības vārdā. Blakus kapam aug diža liepa (sliktā stāvoklī), kas it kā dēstīta uz Maijas kapa. Tālāk esošā Turaidas luterāņu baznīca ir pēc kārtas trešais dievnams un viena no vecākajām (1750. g.) Latvijas koka baznīcām - vienjoma koka guļbūve ar barokālu tornīti. Tajā apskatāms altāris un kancele (18. gs. vidus), altārglezna "Golgāta" (17. gs. beigas – 18. gs. sākums) un vēstures ekspozīcija. Dainu kalnā plešas Tautasdziesmu parks, kura izveidi uzsāka 1985. g., atzīmējot latviešu dainu tēva - Krišjāņa Barona 150 gadu jubileju. Šobrīd tajā ir izvietotas vairāk nekā 26 tēlnieka I. Rankas darinātās akmens skulptūras. Te notiek arī ikgadēji folkloras pasākumi. Pirms Turaidas mūra pils celtniecības (uzsāka 1214. g.) tās vietā atradās lībiešu no koka celtā pils. Turaidas pils piederēja Rīgas bīskapam. Tā pastāvēja ilgu laiku - līdz pat 1776. g., kad nodega. 1953. g. te uzsāka plašākus restaurācijas darbus, atjaunojot Galvenā torņa augšējo stāvu, klēts ēku (ekspozīcija par Siguldas novadu), pusapaļo torni un pils kompleksa dienvidu korpusu. Tagad pils telpās ir izveidota muzeja ekspozīcija, kas vēsta par apkārtnes vēsturiskajiem notikumiem.

Apmeklētājiem tiek piedāvāta ekskursija ar stāstiem par Limbažiem, kas kādā veidā saistīti ar sudrabu. Ekskursijas laikā iespējams apskatīt paraugdemonstrējumus lodēšanā. Sadarbībā ar juvelieriem, darbnīcā būs iespējas apgūt prasmes darbam ar misiņu un sudrabu, tiks piedāvātas arī meistarklases. Pēc iepriekšējas pieteikšanās grupām būs pieejamas arī O.Auzera lekcijas par sudraba ietekmi uz veselību.

Ekspozīcija atvērta apmeklētājiem  no trešdienas līdz svētdienai no pl.10:00-17:00, citā laikā grupām- pēc iepriekšēja pieteikuma.

Ieejas maksa:
2 EUR- Skolēniem, studentiem, pensionāriem;
3 EUR- Pieaugušajiem
Pirmsskolas vecuma bērniem- bez maksas

„Strand” komplekss bija lielākais un greznākais Neibādē. Tas sastāvēja no trim ēkām, deju paviljona un parka. Mūsdienās saglabājusies tikai viesnīcas ēka, kurā bija iekārtota Saulkrastu ambulance – Ainažu ielā Nr. 17. (Avots: Saulkrastu TIC)

Atrodas Druvienas – Liezēres ceļa malā. Vēsturiskajā skolas ēkā 1964. g. iekārtots muzejs. Skolas vārds ir saistīts ar latviešu rakstnieku Jāni Poruku (1871. – 1911.), kuram izveidota piemiņas istaba. Otrajā stāvā var apskatīt klasi un pasēdēt senajos skolas solos. Te ir sena tāfele, globuss un skolas zvans. Guļamtelpā redzamas skolēnu gultas un ēdiena lādes, kā Poruka stāstu varoņu - Cibiņa un Buņģa laikos. Muzejā ik gadu atzīmē J. Poruka dzejas dienas un Lieldienas.

Sena, lībiešu apdzīvota teritorija jau no 5.- 6. gs. 1226. g. Salacas labajā krastā pie tās ietekas bīskaps Alberts uzcēla pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Arī Salacgrīvas attīstība (līdzīgi kā Ainažiem) ir bijusi saistīta ar ostas izveidi. 19.-20. gs. mijā Salacgrīva kļuva par nozīmīgu Ziemeļvidzemē ražoto preču (īpaši kokmateriālu) pārkraušanas un transporta mezglu. Padomju laikā Salacgrīvas ziemeļu daļā izveidoja Zvejnieku parku ar vienu no labākajiem mazpilsētu stadioniem un brīvdabas estrādi. Šajā laikā visā PSRS mērogā ir pazīstama zivju pārstrādes rūpnīcas „Brīvais vilnis" ražotā produkcija, īpaši – šprotes. Salacgrīva ir viena no divām vietām Latvijā, kur nēģus joprojām zvejo ar seno metodi – taču palīdzību.

Saimniecībā audzē un vāc ~ 80 ārstniecības augus – piparmētru, kliņģerītes, kumelītes, raudenes, asinszāles, vērmeles, auzas, mārsilu, ceļmallapas, nauduļus, vīgriezes u.c. Saimnieks vada ekskursiju, stāsta par ārstniecības augiem un to pielietojumu. Rudeņos piedāvā ārstniecības augu tēju iegādi.

“Jēru klubs” ir zemnieku saimniecība, kura pamatā nodarbojas ar aitkopību. Iespējams iegādāties bioloģiski tīru un veselīgu jēra gaļu, dziju, aitādas, vaislas materiālu - teķīšus un aitiņas audzēšanai, kā arī aitkopības inventāru - elektriskos žogus ganīšanai aplokos.

Jēru klubs ir zemnieku saimniecība Mazsalacā, kas īpaša ar to, ka aitiņas dzīvo īstā klubā! Saimnieki piedāvā piedzīvot lauku saimniecības atmosfēru, kurā galveno lomu spēlē aitas. Baudīt jēra gaļas un aitu piena produktu ēdienus, sajust, cik ērti ir lasīt savu mīļāko grāmatu, sēžot uz pūkainas aitādas un, lai vakarā pie ugunskura nesaltu, iegūt savā īpašumā siltas vilnas zeķes un austus vilnas apmetņus. 

Saimnieki aicina ģimenes no Latvijas un visas pasaules viesoties ilgāk, nakšņojot jaunajā Glempinga teltī, maksimāli tuvu dabai un veselīgai lauku videi, nezaudējot ne nieka no komforta, ko esam raduši baudīt ikdienā.

Ekskursijas laikā saimnieki Ilze un Valters labprāt dalīsies pieredzē par aitu audzēšanu un kopšanu, bet pēc iepriekšējas vienošanās arī pagatavos gardu maltīti no jēra gaļas.Ja ir vēlēšanās, ekskursija Jēru klubā tiek papildināta ar dažādām aktivitātēm - spēlēm, viktorīnu un radošām darbnīcām, izmantojot aitas vilnu. 

Maršruts piemērots ceļotājiem, kurus uzrunā lielas un biežas reljefa starpības, kā arī tiem, kas alkst redzēt un uz „savas ādas” izbaudīt iespaidīgus dziļās Amatas senlejas krastus, ejot pa mazskartām meža takām. Taka, kas izveidota upes labajā krastā, līkumo pa ielejas apakšējo, gan arī augšējo daļu, tādēļ dažviet ir jāpārvar vairāk nekā 40 m augstuma starpība. Šo var uzskatīt par sava veida ģeotūrisma maršrutu, jo tas iepazīstina ar devona perioda dolomīta un smilšakmens atsegumiem. Maršruts atrodas Gaujas nacionālajā parkā. Nakšņot var teltīs, vai tūristu mītnēs.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​​