Pirmo dievnamu Vecpiebalgā uzcēla 1345. g., bet nākamo 1839. - 1845. g. lībiešu būvuzņēmēja Mārča Sāruma vadībā. To sagrāva 1944. g. rudenī un atjaunoja 1995. - 1997. g. (arhitekte A. Skujiņa). Baznīcas altārī novietota J. Jēgera altārglezna "Kristus staigā pa Piebalgas zemi". Baznīca apskatāma arī no iekšpuses. Pie dievnama novietots akmens politiski represēto piemiņai.

Piedāvā izbraucienu ar zvejnieku laivu līdz Kolkas bākai. Iespējama iepazīšanās ar zvejas procesu.

Iepriekš saskaņojot, iespējams jūrā sagaidīt saullēktu vai saulrietu.

Koka baznīcu uzcēla jau 1766. g., bet jauno - mūra - cēla vecās vietā un iesvētīja 1868. gadā. Augstā torņa dēļ tā kalpoja kā dienas orientieris kuģotājiem. 1993. g. iesvētīja mākslinieces Guntas Liepiņas-Grīvas altārgleznu „Kristus un Pēteris uz jūras”, ko uzgleznoja pazudušās vietā. 1923. g. 18. novembrī blakus esošajā Mazirbes mācītājmuižā (tagad – rekolekciju centrs) iesvētīja zilibaltizaļo lībiešu karogu. Mācītājmuižas apkārtnē var uzmeklēt Mazirbes mērakmeņus - Lielā mēra (1710., 1711.) lieciniekus. Teksts latīņu valodā uz tiem vēstījis, ka piekrastes lībiešus pieveicis Kārlis IX un mēris. Teksti akmeņos vairs nav izlasāmi, taču ir atšifrēti un zināmi. Mazirbes kapos apskatāms Vecā Taizeļa piemineklis, piemineklis kapteiņa A. Bertholda vecākiem un leģendārais Vilkača kaps. 

Kempings, pirts jūras krastā, piknika vietas, atpūta romantiskā namiņā kokā un nakšņošana teltīs, nojumes īre, vietas īre pasākumiem brīvā dabā.

Dievnamam ir unikāls astoņstūru veidā darināts zvanu tornis (uzbūvēts ap 1800 gadu). Skats uz Lūšiai ezeru.

Aukštaitija ir lielākais un viens no senākajiem Lietuvas novadiem, kas kopš 15. gs. saukts par „īsto Lietuvu”. Šajā ceļojumā baudīsiet lauku labumus, ko Aukštaitijas novads piedāvā mūsdienās.
    
Anīkšču (Anykščiai) rajonā apmeklēsiet ārstniecības augu saimniecību, cienājoties ar ozolzīļu kafiju un zāļu tējām, turpinājumā viesošanās zvejnieku ciemā Ginučiai, kur īpašā zivju zupas recepte radusies 17. gs. Ignalinas rajonā apmeklēsiet ūdensdzirnavas un biškopības muzeju. Eiropas kulinārā mantojuma tīkla restorānā var baudīt tradicionālo virtuvi un iemācīties cept lietuviešu tradicionālo saldumu – šakotis. Pēc pastaigas ainaviskā Zarasai ezera krastā dosieties uz dzirnavām, lai mācītos cept maizi un pankūkas no rudzu miltiem. Jauks tūres nobeigums alus darītavā, kur dara nefiltrēto dzīvo alu un apskatāma seno aldaru darba rīku kolekcija. 

A panoramic tour of Lithuania and Latvia with highlights of nature experiences in the National parks and nature reserves. A variety of landscapes, nature attraction sites, birds and wild animals, forests and seashore. The tour also offers some cultural and historical insights.

Baltic States are lucky to have plenty of untouched natural territories. During the Cambrian, Silurian and Devonian eras, the territory of the current Baltic States was often covered by seawater, which is why there are places where lots of geological evidence can be found about these periods in history.  These are manifested not just in fossils and various geological objects, but also in the unique landscape. For example, The Gauja River basin is an outstanding locations for Devonian cliffs and caves. Other interesting elements of the terrain relate to the development of the Baltic Sea in the past – the Baltic Ice Sea and the Littorine Sea. That is well presented at he landscape of hillocks and valleys in the Slītere National Park. Many forests  and bogs have remained virtually untouched as biotopes here.  The Ķemeri, Slītere national parks were all established to protect wetlands. Rivers in the Baltic States have not been straightened and dense areas of buildings are not common.  There are two “lands of lakes” in the Baltic States – Latgale and Augštaitija. The Baltic States are at the crossroads of the living areas of many different plants and animals, and that is why “northern,” “southern,” “western” and “eastern” species can all be found here. Some national parks have been established to protect distinctive local cultural heritage.

Kultūras tūrisma cienītājiem šī ir viena no pirmajām vietām, kas jāapmeklē nacionālajā parkā. Nelielais ciems izvietojies Ūlas ielejas labajā krastā, kur cilvēki ir dzīvojuši jau akmens laikmetā, par ko liecina atsevišķi savrupatradumi. Zervinos atrodas liela meža masīva vidū. Ja uz to dodamies ar automašīnu, vienīgais „drošais” ceļš ved no Mančagires puses. Zervinos sākas ar grantētu lauku ceļu krustojumu, kura vidū slejas koka krucifikss. Te ir jādodas pa labi, kur redzamas simtgadīgas koka ēkas un sētas, kas saglabājušas veco plānojumu. Zervinos patiesi var iejusties 18. – 19. gs. laika dimensijā. Ne velti, šis ir viens no visvairāk pētītajiem Dienvidlietuvas etnogrāfiskajiem ciemiem. Dodoties tālāk, ir redzama Ūlas upe un tilts – laba un pat speciāli izveidota vieta, kur var uzsākt braucienu ar laivu.

Meklējams Matsalu līča dienvidu krastā pie Kēmu ostas (Keemu sadam). Blakus sešus metrus augstajam metāla – koka tornim uzcelts neliels apmeklētāju centrs. Tāpat kā no Haeskas torņa, arī no šī paveras viena no izcilākajām Matsalu līča un tā piekrastes ainavām. Laba putnu vērošanas vieta migrāciju laikā.