Atrodas Lubāna dienvidu krastā pie dambja un Īdeņas kanāla, no kura var aplūkot „tipiskas” mitrāju ainavas – niedrājus, aplūstošus krūmājus, mitras pļavas, aizaugušo ezeru.

Māras birzs atrodas apmēram 4 km no Īles, Zebrenes virzienā. 2012.gada pavasarī iestādītā piemiņas birzs ir biedrības „Zebrus draugi” veltījums šīs apkaimes ļaudīm un viņu dzimtajām mājām, kas pēdējā gadsimtā ir zudušas no Latvijas kartes. Valsts meža izcirtumā iestādīto jauno kļavu, liepu un ozolu birzs centrā izveidots Māras altāris – simbolisks akmeņu krāvums, kurā katrs, kas jūt piederību šim apvidum, var pievienot savu akmeni. Birzs projekta un altāra autors - V.Lukjanovs.

Zemnieku saimniecība „Virši” audzē kaņepju sēklas, no kurām tiek iegūta kaņepju eļļa un kaņepju staks (apceptas, maltas kaņepes). ZS "Virši" produkciju ir iespējams degustēt dažādās vietās ārpus saimniecības, kā, piemēram, Kalnciema tirdziņā u.c.

Apskates saimniecība “Bites” dibināta 1997. gadā. Saimnieki Ilga un Jurijs Ivanovi saimnieko pašā Latvijas pierobežā, Zilupes novadā. Atklātā laukā tiek audzētas melones, arbūzi un ķirbji, kā arī tiek sniegti lauku tūrisma pakalpojumi.

Ilga vada floristikas meistarklases un rudzu salmu pārvērtību darbnīcu, kur rāda kā uz siena dakšām tiek veidotas šalles, somas, sīpolu uzglabāšanas maisiņi. Radošajās darbnīcās no rudzu salmiem iespējams radīt klasisko vai kāda īpašāka dizaina puzuru, rotājumu vai sedziņu. Ir iespējams iegādāties gatavu produkciju vai arī sagatavotus komplektus patstāvīgam darbošanās priekam.

Vienīgā vieta Latvijā, kur atjauno vecās un būvē jaunās ērģeles, kā arī izgatavo leijerkastes. Meistari interesentu grupām stāsta par ērģeļbūves vēsturi, principiem, instrumentu darbības mehānismu. Darbnīca iekārtota 2004. gadā bijušajā Mācītājmuižas stallī. Tās īpašnieks un vadītājs ir Jānis Kalniņš.

Apskatāma plaša seno mūzikas instrumentu kolekcija. Apmeklētājiem piedāvā noklausīties stāstus par instrumentu vēsturi un izgatavošanas procesu. Viesi var iesaistīties muzicēšanā, kā arī pasūtīt un iegādāties pašdarinātus instrumentus. Iepriekš piesakot, var noklausīties Igauņu ģimenes kapelas koncertprogrammu.

Slavenais Kurzemes hercogs Jēkabs valda Kurzemē un Zemgalē apaļus 40 gadus (1642-1682). Šajā laikā viņa pārvaldītajā zemē notiek lielas pārmaiņas – strauji attīstās kuģu būve, parādās pirmās manufaktūras un uzlabojas lauksaimniecības ražošanas apjomi. 
Hercogam izdodas radīt lielu floti, kuras kuģi ved uz Rietumeiropu labību, gaļu, sviestu, vilnu, kokmateriālus un visu to, ko saražo viņa manufaktūras un Zemgales un Kurzemes muižas. Flote ir liela un spēcīga, tā ne tikai kuģo uz Eiropu, bet sasniedz arī Tobago un Gambiju, tur dibinot kolonijas un vedot uz Eiropu cukuru, kafiju un garšvielas. 
Hercogistē būvē kuģus, ražo papīru, salpetri, auž audumus, brokātu un gobelēnus. Ir attīstīta dzelzs apstrāde, dzelzs rūdu sāk ievest pat no Zviedrijas. Tiek kaltas naglas, darināti enkuri un zvani, lieti lielgabali un taisīti citi šaujamieroči. Darināts degvīns, ražots etiķis, dzirnavās malts pulveris. Pēc tā Eiropā ir liels pieprasījums, jo vieni aizstāvas, bet citi uzbrūk, bez šaujampulvera neiztikt. Gadā saražotas pat 25 tonnas šaujampulvera. Viens no pulvera torņiem saglabājies Kandavā, tiesa gan, daudzkārt pārbūvēts. Tāpat tiek ražots buru audekls, auklas un kaņepāju tauvas. Mēdza teikt, ka bez Kurzemes kaņepāju tauvām Anglijas karalienes flotes nebūtu! Hercogs domā arī par sēklu selekciju, audzē šķirnes lopus, uzlabo zemi ar meliorāciju, cenšas palielināt lauku ražību.
Ne visu Jēkabam izdevās realizēt – Ventas rumbas apejas kanāls palika nepabeigts, neīstenojās arī citi grandiozi plāni un ieceres – pat Austrālijas kolonizācija! Taču hercoga Jēkaba laiks ir lielu pārmaiņu laiks Latvijas zemēs, un tas nav palicis nepamanīts, tāpat kā lielais hercoga Jēkaba veikums pavisam nelielā Eiropas zemes gabaliņā. Tas pierāda, ka, gudri saimniekojot, var tālu tikt. 

Skaita (> 80, pēc citiem avotiem ~ 250) un vizuālā ziņā vieni no lielākajiem un izteiksmīgākajiem Igaunijas senkapiem. Tie ir lieli akmens apļi, kuru vidū atrodas viens vai vairāki no akmeņiem veidoti „zārki”, kuros guldīja nelaiķi. Senkapi aptver laika posmu no dzelzs līdz bronzas laikmetam. To apskates nolūkā ir izveidota marķēta taka. Vilka pauguri ir uzskatāmi par izcilu piemēru, kādā veidā senkapus var izmantot par vēstures izziņas objektu.

Maizes ceptuve "Liepkalni" atrodas Daugavas krastā starp Stukmaņiem un Pļaviņām. Apvieno ceptuvi, veikalu un kafejnīcu. "Liepkalnu" sortimentā ir vairāki desmiti maizes veidi, cepumi, tortes, kūkas un smalkmaizītes, kvass. Pie ceptuves var izbraukt ar Vikingu kuģi pa Daugavu.

“Liepkalnu” maize tiek cepta piecās ceptuvēs Latvijā - Vidzemes reģionā Rūjienā, Valmierā, “Liepsalās” un Ķekavas pag., "Džutas", t/c A7 .