Vēja, dzintara un mūziķu pilsēta. Rakstiskajos avotos Liepāja pirmo reizi minēta 1253. g. Pilsētas kā tirdzniecības ostas uzplaukums te sākās jau 16. gs. beigās. Īpaši nozīmīgs bija Kurzemes hercogu Jēkaba un Frīdriha Kazimira valdīšanas laiks, kad cauri Liepājas ostu tika nodrošināts Lietuvas un Kurzemes preču eksports un imports. Ar kāpu smilti aizbērtās Līvas upes vietā tika izrakts kanāls, izveidota kuģu piestātne. Pilsētas izaugsme turpinājās 18. gs. arī pēc Ziemeļu kara un mēra epidēmijas. Kad 1795. g. Kurzemi pievienoja Krievijas impērijai, Liepājas osta kā viena no svarīgākajām impērijas rietumu ostām attīstījās vēl straujāk. 18. gs. beigās, - 19. gs. Liepāja vienlaikus kļuva arī par Pēterburgas aristokrātu iecienītu atpūtas vietu. 19. gs. beigās tika uzsākti Karostas un cietokšņa izbūves darbi. Pilsēta kļuva par militāri stratēģisku vietu. Tā smagi cieta 2. pasaules kara laikā. 1967. g. Liepājā darbu pārtrauca jūras tirdzniecības osta, un Liepāja kļuva par slēgtu pilsētu, kur Karosta bija „pilsēta pilsētā". Šodien Karosta un tās radītais piedāvājums ir viens no Latvijas tūrisma produktu „topiem".

2003.gada decembrī folkloras kopa „Atštaukas” izveidoja folkloras centru „Namīns”, kurā svin svētkus, organizē Jāņu ielīgošanu, Lieldienu iešūpošanu, Miķeļdienas tirgu, Annas dienas Saimnieču svētkus, tautiskos Ziemassvētkus. „Atštaukas” palīdz saglabāt un popularizēt dažādus latviešu tautas godību rituālus, gan kāzu, gan arī bēru tradīcijas. Folkloras centrā „Namīns” darbojas arī skola, kurā bērniem tiek mācīta folklora un tautas tradīcijas.

Muižas dzīvojamā ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies. Šodien Dvietes muižas parkā ir apskatāmas muižas pārvaldnieka māja un trīs mūra saimniecības ēkas. 19. gs. veidots ainavu parks ar laukakmeņu mūrējuma tiltu. Parkā atrodas Dvietes muižas ēkas.

Dabiskā zemesragā starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru 14. gs. beigās slejās seno latgaļu koka pils, kuras vietā Livonijas ordenis uzcēla Latgales varenāko mūra pili. Tā bija iespaidīga trīsstāvu celtne kvadrāta formā ar sešiem torņiem, trīs vārtiem un divām priekšpilīm. Pēc krievu iebrukuma Latgalē 1481. g., Ludzas pili atjaunoja 1525. g. 1654. g. to atkal izposta Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks. Jau 18. gs. no pils bija palikušas tikai drupas, kas arī mūsdienās ir ļoti iespaidīgas un ainaviskas (ar skatu uz Lielo Ludzas ezeru un baznīcu torņiem).

Dagda vēsturiskajos avotos minēta 17. gs. kā tirgotāju miests. 1772. g. Dagdas novadu iekļāva Pleskavas guberņas, bet 1802. g. - Vitebskas guberņas sastāvā. 1905. g. šeit notika plaši zemnieku nemieri, kuru laikā tika nopostīti daudzi nozīmīgi arhitektūras pieminekļi. Pilsētu nesaudzēja arī abi pasaules kari. Ko skatīt tūristam? Dagdas centrā ir saglabājusies 20. gs. vēsturiskā apbūve – nami, kas celti no sarkanajiem ķieģeļiem – t.s. „ebreju tirgotāju nami". Dagda ir arī vienīgā vieta Latvijā, kur ik gadus pilsētas parkā svin Annu dienu!

Pēterupes Mācītājmuiža rakstītos avotos minēta kopš 17.  gs.  beigām.  Muižas parks un ēkas daļēji saglabājušās līdz mūsdienām, arī mācītāja Jāņa Neilanda 1879. gadā stādīta liepu aleja Smilšu ielas galā. un Johana Vilhelma Knīrima  1869. gadā stādītais dižozols. Pēc 1908. gada ugunsgrēka Mācītājmuižas ēka tika atjaunota un daļēji pārbūvēta. Padomju laikos draudzei īpašumu atņēma un māju nosauca par „Līgotnēm”. Vācu laikā mācītājmuižā dzīvoja leģionāri. Pēc kara tika iekārtota slimnīca, tad – vidusskolas internāts, pēc tam ēka pārbūvēta dzīvokļos skolotājiem. Šobrīd ēka ir atkal draudzes īpašumā un šeit dzīvo draudzes mācītājs ar ģimeni. (Avots: Saulkrastu TIC)

Atrodas 1911. g. celtajā Straupes pienotavā. Ražo pienu, kefīru, paniņas, krējumu, biezpienu, saldos biezpiena krēmus, sviestu, jogurtu un sieru. Produkciju var iegādāties pienotavas veikaliņā (blakus uzņēmumam), kur var nopirkt arī sadarbības partneru - a/s Smiltenes piens un SIA „Latvijas piens” ražotos sierus. Viens no pieciem Latvijas uzņēmumiem, kas drīkst ražot ES garantēto tradicionālo īpatnību produktu - „Jāņu sieru”. Produktiem piešķirts „Zaļās karotītes” un „Latvijas labuma” statuss. Grupām organizē degustācijas un iepazīstina ar piena ražošanas un pārstrādes kooperatīva darbību.

Šis ceļojums piedāvā iepazīt mūsdienīgas lauku saimniecības, kas savu darbību balsta uz seniem arodiem un prasmēm. 

Viss, ko audzē un ražo Latvijas laukos, ir atrodams Rīgas centrāltirgū, tāpēc ceļojums sākas šeit – vienā no lielākajiem un vecākajiem tirgiem Eiropā. Tālāk ceļojuma plānā vairākas lauku saimniecības un to ražojumu degustācijas – no dabīgām sulām ražotas konfektes, siers, graudaugu ēdieni, jogurts, saldējums. Tradicionāla lauku sēta un tehnikas muzejs. Katrā saimniecībā neliela iepazīšanās ekskursija. Ceļojuma maršrutā arī 18. gs. arhitekta Rastrelli baroka un rokoko arhitektūras pērle - Rundāles pils ar parku un rožu dārzu. Bauskā apskatāma Rātsnamā izvietotā seno mērvienību kolekcija, Bauskas pils un Bauskas alus darītava. Lietuvā apmeklējumi lavandas, ārstniecības augu un kaņepju audzētāju saimniecībās, kur var iegādāties to ražojumus. Anīkšču (Anykščiai) pilsēta piedāvā pastaigu laipu virs koku galotnēm. Kernaves (Kernavė) arheoloģiskais komplekss ir UNESCO mantojuma vieta. Brauciena noslēgumā – 14.-15.gs. būvētā Traķu (Trakai) ezerpils un Viļņa.

Muižas pili dēvē par vienu no izcilākajiem Latgales klasicisma pieminekļiem. To būvēja laikā no 1783. - 1789. g. (itāļu arhitekts Vinčento Macoti) kā grāfa Mihalea Johana Borha īpašumu. 18. gs. beigās pēc tā paša arhitekta projekta tapa romantiskā stilā veidotais ainavu parks (viens no pirmajiem Latvijā). Tagad pilī izvietots Varakļānu novada muzejs.