Atpūta laukos
4201-4220 / 4346
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Ērgļu novada R. Blaumaņa memoriālais muzejs „Braki” ir izcilā latviešu novelista un modernās dramaturģijas pamatlicēja Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) dzīves un darba vieta.

Muzejā ir apskatāmas astoņas koka guļbūves ēkas (restaurētas no 1958. līdz 1992. gadam), kas ir līdzīgas kā rakstnieka dzīves laikā, – dzīvojamā māja ar namiņu, drēbju klēts, rija, labības klēts, govju kūts, zirgu stallis, sīklopu kūts un pirts. Ēkās ir izvietota pamatekspozīcija „„Braki” – Ērgļu pagasta zemnieka rentnieka sēta – rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa dzīves un darbavieta (1868–1908)”, kurā var aplūkot 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma darbarīkus, saimniecības un sadzīves priekšmetus, kā arī iepazīties ar periodiski veidotām tematiskām izstādēm.

Pie ieejas muzejā atrodas O. Skaraiņa skulptūra „Rozes mātei”(1992). Plašajā teritorijā ir iespēja izstaigāt dabas takas, aplūkojot Zibensšķelto akmeni, L. Līces skulptūru „Edgars” (1990), Simtsoļu taku, Lejas aku, Noliņa ābeli, Pieminekļa akmeni, Jānkalniņu, Pirtsgravas avotiņu.

Apmeklētājiem tiek piedāvāti izglītojoši pasākumi un tematiskas ekskursijas (ģimeņu godi, velniņu nedarbi, darbi lauku sētā, kāzu ekskursijas „Silmaču” noskaņās), kā arī iespēja baudīt „Braku” putru, „Silmaču” pankūkas, tēju un vīnu „No saldenās pudeles”.

Muzeja teritorijā atrodas rotaļlaukums bērniem un atrakciju parks „Braku takas”, kas piedāvā pārvarēt pārbaudījumu un šķēršļu trasi; darbojas disku golfs.
N/A
Zvejnieku ostas steķu paliekas redzamas jūras krastā un jūrā iepretim Mazirbei kā atmiņas no kādreizējā zvejnieku kooperatīva „Zivs”, kas te darbojās pagājušā gadsimta 30. gados.
N/A

Saimniece gardēžu grupām piedāvā līdzdarboties dažādās kulinārijas darbnīcās (2 – 3 stundas): „Saldo kukšu darbnīcā”, „Netradicionālo sezonas dārzeņu ēdienu darbnīcā”, „Picu darbnīcā”, “Kaņepju staka gatavošana" u.c. Tiem, kas paši nevēlas  gatavot, tiek piedāvāts nesteidzīgs lauku mielasts apvienojumā ar saimniecības, vīnogu dārza apskati  un sarunām par dzīvi laukos.
N/A

Pupuchi ražotnē top kraukšķīga un veselīga uzkoda no cūku pupām -  Pupuchi.
Grauzdētas pupas Pupuchi ir veselīgas uzkodas no cūku pupām. Tas ir patīkams pārsteigums kārumniekam, kas rūpējas par savu veselību un meklē gardas alternatīvas. Pateicoties augstajam olbaltumvielu un salikto ogļhidrātu daudzumam, Pupuchi ir gudrs ēdienkartes papildinājums sportistu un aktīva dzīvesveida piekritēju ēdieniem. Zemais tauku saturs dod iespēju cūku pupu uzkodu izmantot diētiskā uzturā.  Tas lieliski papildinās uzturu arī veģetāriešiem. Glutēna neesamība produktā dažādo ēdienkarti cilvēkiem, kuriem ir glutēna nepanesība.
 
N/A

Ziemciešu audzētava „Puķu lauki” ir ģimenes uzņēmums, kurā audzē un piedāvā dekoratīvos stādus. Saimniecība ir specializējusies konkrētu augu grupu audzēšanā. Tās laukos bagātīgi zeļ ziemcietes, graudzāles (zāļveida ziemcietes) un dažādas cirpto bukšu formas. Turklāt, šejienes augu šķirnes ir pielāgotas mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Apmeklētāji var izstaigāt skaisti iekopto un ainavisko paraugdārzu, kā arī iegādāties stādus plastmasas konteineros visas sezonas garumā. 
N/A
8 dienas

Daugavu ne velti sauc par mūsu Likteņupi, Sirdsdaugavu, Māmuliņu. Tā kā liela un pilnasinīga ūdens artērija plūst cauri mūsu zemei un vēsturei. Vikingi to esot pazinuši un izmantojuši jau no 5. gadsimta. Krāslava kā sena Daugavas pilskalna vieta bezbailīgajiem kuģotājiem bijusi labi pazīstama, jo lejpus tās varējis kuģot ar uzvilktām burām, tā dēvēta sāgās par Dynasaiforgarðr.
Preču plūsma no austrumu puses slīd lejup pa straumi līdz Rīgas vietai, tur tiek pārkrauta jūras kuģos un nonāk Eiropā, tā bijis daudzu gadsimtu garumā. To pārvaldīt un kontrolēt gribējuši daudzi, par to liecina pilskalnu un piļu, arī lielais apdzīvoto vietu skaits gar tās krastiem. Majestātiskās Kokneses pilsdrupas, Krustpils, nu jau ar zāli apaugušais varenais pilskalns Aizkrauklē, tāpat Daugmalē. Unikāli ir abi saglabājušies cietokšņi, tie Daugavgrīvā un Daugavpilī ir kā lielas atslēgas, kas aizslēdz vai atslēdz šo vareno un seno tirdzniecības ceļu. Daugava glabā senās, vēl Sv. Meinarda celtās Ikšķiles baznīcas drupas, tā tiek uzskatīta par pirmo mūra celtni Baltijā. Turpat netālu atrodas Nāves sala, kur latvju strēlnieki cīnījās par savas valsts un zemes nākotni, sargājot katru pēdu zemes. Bermontiešiem Daugava nebija pārvarama - strēlnieki Rīgu nosargāja. 
Unikāli ir Daugavas loki, slavenā Slutišķu sādža, jo tur Daugava vēl ir tāda, kāda reiz bijusi. Augstie dolomīta krasti un kanjoni, kas Daugavu reiz darīja unikālu visā Ziemeļeiropā, nu zuduši hidroelektrostaciju ezeru dzelmēs kopā ar mūžam raudošo Staburadzi, Liepavotu un Pērses ūdenskritumu. Atmodas laiks ir zīmīgs ar cīņu pret tolaik iecerēto Daugavpils hesu, kas būtu pilnībā iznīcinājis vēl palikušo mūsu Dižupes skaistumu. Mums izdevās to nosargāt, kaut nelielu daļiņu, bet izdevās. Tas jāturpina!
N/A

Saimniecības lepnums ir ~ 100 kazu liels ganāmpulks, no kura sniegtajām veltēm ražo pienu, biezpienu un jogurtu. Interesenti var doties ekskursijā, apskatīt dzīvniekus, degustēt un iegādāties bioloģiskā veidā ražotus veselīgus produktus. Tuvējā dīķī var makšķerēt un katrs pats nogrillēt savu lomu.
N/A

Lūznavas muižas apbūve sākusies 1905. – 1911.g. romantiskajā jūgendstilā. Lūznavas muižas īpašnieks bija Krievijas inženieru korpusa ģenerālis, profesors, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, pēc tautības polis, Staņislavs Kerbedzs (1810.-1899.), kurš pēc profesijas bija dzelzceļu inženieris. S.Kerbedzs bija pirmais Krievijas inženieris, kurš izstrādāja tiltu arhitektoniskā risinājuma principus, pēc kuriem vadījās 19. gs. otrajā pusē. Viņa vadībā cēla Blagoveščenskas tiltu pāri Ņevai Sanktpēterburgā. S.Kerbedza meita Jevgenija bija pazīstama kā mākslas mīļotāja, kura no Itālijas vedusi dažādus mākslas priekšmetus. Tādejādi Lūznavas muiža vasarās kļuva par iecienītu mākslinieku atpūtas vietu. Te viesojies slavenais lietuviešu gleznotājs un komponists M.K.Čurļonis. Mūsdienās Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 7 dīķu sistēmu. Netālu no muižas –  parkā atrodas Madonnas skulptūra. Īstais skulptūras autors īsti nav zināms, viena no versijām, ka skulptūra ir gatava atvesta no Itālijas un uzstādīta, otra versija, ka skulptūras autore varēja būt poļu tēlniece Jūlija Stabrovska, kura vasarās ir ciemojusies Lūznavas muižā. 20.gs. 50.gados skulptūra tika nogāzta no pjedestāla un iegrūsta dīķī. 1991.gadā tika uzstādīta un iesvētīta jaunā skulptūra. Muiža un parks ir apskatāma gan individuāli, gan gida pavadībā.
N/A
Dricānu Sv. Sīmaņa un Sv. Jūdas Romas katoļu baznīca uzcelta augstā uzkalnā 1859. gadā. Ar skaistiem kokgriezumiem rotāts Svētā Gara altāris, svēto koka statuetes, Sīmaņa – Jūdas glezna, kā vārdā nosaukta baznīca.
N/A

Atrodas austrumos no Tirgus laukuma, Baznīcas ielā 8. Tās telpās entuziasti cenšas atjaunot un uzturēt senās amatu tradīcijas. Amatu prasmju darbnīcas šeit tiek organizētas piecas dienas nedēļā.
N/A

Alsungas viduslaiku pils komplekss ir celts pakāpeniski no 14.gs. līdz 18.gs. un ir vairākkārt pārbūvēts. Alsunga kā senais kuršu zemes Bandavas novads minēts jau 1230. g. pāvesta sūtņa līgumā ar kuršiem. 1341. g. Alšvangā (vēsturiskais nosaukums) ir nocietināta māja (ein festes Haus), bet 1372. g. uzsāk mūra pils (četrstūra formas, no akmens) celtniecību, kurā dzīvoja Kuldīgas komturam padotais Livonijas ordeņa firsts. Sākotnēji pils austrumu korpuss tiek izmantots kā dzīvojamās telpas, dienvidu korpuss - saimniecības vajadzībām. Vēlāk 15. – 18. gs. tapa aizsargtorņi un pārējās pils daļas. Pils apjoms (baroka stils) ar diviem torņiem ir ļoti iespaidīgs. Pils ir unikāla Latvijā un ārpus Latvijas ar to, ka tā ir viena no retajām viduslaiku pilīm, kas daļēji saglabājusi savu vēsturisko būvapjoma veidolu. Pilī var apskatīt ekspozīciju par Alsungas pils vēsturi, apskatīt suitu ķēķi, uzrakstīt vēstuli ar spalvaskātu Barbaras buduārā, kā arī romantiskā gaisotnē nosvinēt kādus īpašus svētkus pils apaļajā tornī. 2018. gadā pilī uzsāka restaurācijas darbus un tā ir slēgta. Taču interesenti var brīvi apskatīt to no ārpuses, kā arī iepzīt pils pagalmu.
N/A

"Mežvidi" (SIA „Latgales dārzeņu loģistika”) savu darbu uzsāka jau 2007.gadā, un šobrīd piedāvā garšīgus un veselīgus sarkanos ķekaru tomātus. "Mežvidu" saimnieki arī turpmāk plāno tomātus audzēt un piegādāt pircējiem tieši ziemas mēnešos, kad veselīgi un vitamīniem bagāti dārzeņi ir vajadzīgi visvairāk. Siltumnīcās uzņēmums izmanto mūsdienīgas fotosintēzes tehnoloģijas, kuru dēļ baudāms iespaidīgs skats – no siltumnīcām staro violeta un spilgti sarkana gaisma. Tomātus apputeksnē ar dabisku metodi – izmantojot kamenes. Uzņēmuma darbības stils ir atvērts aktīvai dārzeņu nozares pārstāvju sadarbības veicināšanai un sabiedrības iepazīstināšanai ar tomātu audzēšanas procesu.
N/A

Sidra rūpnīca "Jaanihanso" taisa sidru no dabiski iegūtiem Igaunijas āboliem. Tiek izmantota specifiska tehnika sidru veidojot - sidrs nobriest tieši tāpat kā labākie šampānieši pasaulē. Ir iespēja nogaršot sidrus un par atsevišķu samaksu ir iespējams arī sagatavot našķus, kas komplimentē pašus sidrus, kā arī ir iespēja apskatīt saimniecību. Šajā gadījumā, ir nepieciešams pieteikties vienu nedēļu uz priekšu.
N/A

Atrodas Lielvārdes parkā 19. gs. sākumā celtajā Lielvārdes muižas klētī, ko vēlāk izmantoja kā dzīvojamo ēku. 1922. g. tai piebūvēja verandu. Muzejs ēkā ir izvietots kopš 1970. g., un tā krājumā ir materiāli par latviešu tautas eposu “Lāčplēsis” un tā autoru - Andreju Pumpuru (1841. – 1902.), kā arī par Lielvārdes novada vēsturi un etnogrāfiju. Blakus muzejam guļ liels akmens - Lāčplēša gulta (ap 80 t) ar atlūzu, kas ieguvusi Lāčplēša segas nosaukumu. Abi akmeņi savulaik atradušies Daugavā blakus Lielvārdes salai, kur tagad viļņojas Ķeguma HES ūdeņi. Turpat apskatāms t.s. Spīdalas koka bluķis, kas atvests no Aizkraukles. Minētie objekti atrodas pie stāva, klinšaina Daugavas krasta, kura piekājē viļņojas Daugavas plašie ūdeņi.
N/A

Suitu mantojuma krātuvē piedāvā apskatīt pastāvīgu suitu tautas tērpu ekspozīciju, saņemt skaidrojumu par tautas tērpu un ietērpties tajā. Tie, kas vēlas paši darināt suitu tērpus, var saņemt vērtīgus padomus un konsultācijas. Biedrība piedāvā omulīgu tikšanās vietu un mūsdienīgi aprīkotu telpu semināriem, dažāda veida apmācībām.
N/A
Pēterbaznīca ir ne tikai viens no Baltijas vecākajiem vēstures pieminekļiem, bet arī labākā vieta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma – Rīgas vēsturiskā centra apskatei. Redzama Vecrīgas centrālā daļa, Rātslaukums, Pārdaugava un skaidrā laikā Rīgas jūras līcis. Dievnama torņa augstums ir 123 m, bet skatu vieta atrodas 72 m augstumā.
N/A

Atrodas Tukuma centrā. Piedāvā latviešu ēdienus. Sadarbojas ar vietējiem zemniekiem un lauku labumu ražotājiem. 
Latviešu virtuve: Mēlīšu salāti, siļķe kažokā, pankūkas ar ievārījumu, pildīta karbonāde zemnieku gaumē, mājas kotletes, mencas fileja, sēņu podiņš.
N/A

Celts Kaltenes dienviddaļā, Litorīnas jūras senkrasta nogāzē ar lielisku skatu uz savdabīgo – maziem līčiem un zemesragiem izroboto un akmeņaino Kaltenes jūras krastu. Kaltenes dabas takas (ap kilometru gara) sastāvdaļa. Šeit vērts atbraukt putnu pavasara vai rudens migrāciju laikā. Netālu – divas putnu vērošanas platformas.
N/A
Bolderājā – austrumos no Lielupes ielas un dienvidaustrumos no Jātnieku ielas Daugavas krastā ir saglabājušās paliekas no četrām uzspridzinātām batereju pozīcijām. Šīs baterejas, kurās atradās 152. kalibra lielgabali, ir daļa no kādreizējās Rīgas fortifikāciju sistēmas (sk. arī Komētfortu, Daugavgrīvas cietoksni, Mangaļsalas fortifikācijas), kuras mērķis bija aizsargāt pilsētu no uzbrucējiem, kas nāktu (nāca) no jūras puses. No batereju augšas labi redzama Daugava un no jauna uzbērtā Krievu salas ziemeļdaļa (milzīgs smilšu kalns). Šī vēstures pieminekļa un tās apkārtnes stāvoklis – vairāk kā bēdīgs ...
N/A

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.