Kapsēta šajā vietā (Siguļi) pastāv jau no 1773. gada. Carnikavas kapos dus izcilais latviešu tautas dzejnieks Ojārs Vācietis (1933. – 1983.), kur tam uzstādīts piemineklis. Apskatāma arī 18. gs. celtā Carnikavas muižas kapliča un muižas nomnieka Falka kapakmens.

Atrodas Grobiņas nomalē (dienvidaustrumdaļā) pie Liepu gatves (saukti arī par Priediena senkapiem). Arheoloģisko izrakumu rezultāti liecina, ka apbedījumi te skeletkapu, ugunskapu un uzkalniņkapu veidā tapuši laikā no 7. - 9. gs. (atšķirīgi datējumi, arī 4. – 10. gs.) 1987. g. izrakumu laikā te atrada unikālu ar seniem ornamentiem rotātu 8. - 9. gs. skandināvu karavīra kapakmeni (stēlu), kas glabājas Liepājas vēstures un mākslas muzejā un ir vienīgais šāda veida atradums Baltijas jūras dienvidaustrumos. 0,3 km dienvidos no senkapiem lēnām plūst Ālande, kas viduslaikos bijusi kuģojama. Liepas gatves malā uzstādīta informatīva zīme. Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir iekļauts UNESCO Latvijas nacionālajā sarakstā.

Piemērots aktīviem gājējiem, kam patīk apvienot dabas vērošanu ar kultūrvides un vēstures izziņu. Šis ir ceļojums pa Baltijas iespaidīgākās upes – Gaujas senleju un tās pietekas – Amatas dziļo senleju. Abu upju krastos paceļas ainaviski devona perioda smilšakmens atsegumi. Līgatnes papīrfabrikas ciemats ir Eiropas mērogā izcils industriālā mantojuma piemērs ar savdabīgu – 19. – 20. gs. papīrfabrikas ciematvidi. Maršruta noslēgumā apskatāma Cēsu viduslaiku pils – varenākais viduslaiku Livonijas cietoksnis.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​​

Neapšaubāmi, Palmses muiža ir viens no skaistākajiem un greznākajiem Igaunijas muižu kompleksiem. Muiža rakstiskajos avotos ir pieminēta jau 1510. g. kā Tallinas cisterciešu sieviešu klostera īpašums. Vēlākajos gadsimtos tā ilgstoši piederēja grāfu Pālenu dzimtai. Muižas pili uzcēla 1697. g., taču tagadējo izskatu tā ieguva 18. gs. pēc rekonstrukcijas. Muižas ēkas vēlreizēju atjaunošanu piedzīvoja pagājušā gadsimta 70. – 80. gados. Palmses muižu ieskauj liels un ainavisks parks ar dīķiem un paviljoniem, kā arī daudzas saimniecības ēkas, kas mūsdienās tiek izmantotas. Muižas pilī var iepazīt greznos interjerus, paviesoties tās pagrabos un iegādāties Igaunijā ražotu vīnu. Muižas stallī – ratnīcā atrodas Lahemā nacionālā parka apmeklētāju centrs, kur apskatāma parkam veltīta ekspozīcija.

Podnieki nodarbojas gan ar dažādu laikmetu tradicionālo podniecību, gan mēģina izzināt senās formas, materiālus un metodes, ar kurām darbojušies senči iepriekšējos gadsimtos. Ekskursija, cepļa apskate, darbošanās ar mālu, keramikas darbu iegāde, seno darbarīku un keramikas kolekcijas apskate. Aicina uz cepļa atvēršanu.

Agrākos laikos Kūrmājas prospekts bija galvenais ceļš uz pludmali. Tā malās redzami grezni 19. – 20. gs. mijas nami un villas, kas piederēja aristokrātiem – piekrastes un jūras labumu baudītājiem. Te meklējami Liepājas himnas „Pilsētā, kurā piedzimst vējš” bronzā darinātie tēli – Laivinieks, Dzintara latvieši, Vārna u.c. Prospekta galā slejas piemineklis bojā gājušajiem jūrniekiem un zvejniekiem (uzstādīts 1977. g.). Tas simbolizē sievieti, kas gaida mājās pārnākam savu vīrieti.Kūrmājas prospektā 16/18 atrodas Liepājas vēstures un mākslas muzejs. Muzeja krājums (kopā > 100 000 eksponāti) izvietots 1901. g. eklektisma stilā (ar gotikas elementiem ) celtā namā, kas tapis pēc Berlīnes arhitekta Ernesta fon Īnes skicēm un P. M. Berči projekta. Ekspozīcijā apskatāma akmens stēla – vienīgais šāda veida savrupatradums Baltijas valstīs no Grobiņas kapu lauka (Skandināvu senkapi).

Celts 19. - 20. gs. mijā. Blakus tam - Vēršupītes labajā krastā atrodas viens no populārākajiem Latvijas sēravotiem – t.s. “Ķirzaciņa”. Avots iztek no akmenī veidotas ķirzakas veidola, kas tapis 1949. g. (tēlnieks J. Bajārs). Tā ūdens ir veselīgs lietošanai gan iekšķīgi, gan ārīgi. Netālu no paviljona uzmeklējama Jāņa Lībieša alejas zīme. J. Lībietis strādāja par Valsts Ķemeru sēravotu iestādes direktoru no 1928. – 1944. gadam.

Atrodas Strīķupes labajā krastā pie Cēsu – Lenču ceļa. 45 m garā un līdz 5,5 m platā ala un tuvējais smilšakmens atsegums līdz šim bija ļoti cietis no apmeklētāju nekrietnas uzvedības, tādēļ nacionālā parka administrācija pirms dažiem gadiem ierobežoja apkārtējo teritoriju, ļaujot alu un atsegumu apskatīt tikai „no malas". Šis ir uzskatāms par pozitīvu nozīmīga ģeoloģiska dabas pieminekļa un aizsargājama biotopa aizsardzības piemēru.

Ja Rušona ezeru iepazīstiet ar laivu, tad var apmeklēt Lielo salu (ezera rietumdaļā),kur (augstākajā vietā) ir jāuzmeklē ap 1,2 m augstais akmens. Konstatēts, ka tā apkārtnē un uz virsmas kurināta uguns. Atrastas arī senlietas. Nostāsti vēsta, ka akmens virsmā bijušas iekaltas zīmes (nav saskatāmas) un pie tā upurēti jēri. Tikai nedodieties ezerā, ja ir vai gaidāms stiprs vējš! Rušona ezera salas ir dabas liegums.

Gaiziņkalna apkārtne - Latvijas augstākā vieta ar Vidzemes augstienei raksturīgo pauguraino reljefu, izcila ainavu vieta, lai gan labu (vēl jo vairāk - labiekārtotu) skatu punktu nav nemaz tik daudz vai nav vispār. Parka „centrā” atrodas Gaiziņkalns – Latvijas augstākais un Baltijas otrs augstākais reljefa punkts (311,6 m vjl). Gaiziņkalna apskatei izveidota labiekārtota taka. Ziemas sezonā Gaiziņš ar apkārtni ir viena no Latvijas populārākajiem kalnu un distanču slēpošanas vietām. Kā licencētas makšķerēšanas vieta iecienīts ir Viešūra (Kaķīša) ezers. Teritorija ietilpst arī Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū. Esot Gaiziņkalna dabas parkā, jāsecina, ka Latvijā ir liels ainavu potenciāls, kas šobrīd kā resurss praksē gandrīz netiek izmantots.