Kopā darbojas jau no 1996. gada. Tās dalībnieki ada zeķes, cimdus, šalles, džemperus, izšuj  dīvāna spilvenus, sedziņas, galdautus, apglezno šalles, kaklasaites, auž segas, dvieļus, grīdas celiņus, grāmatzīmes, tamborē rotaļlietas, apģērbu, sedziņas, kā arī darina pinumus un koka izstrādājumus, demonstrē sklandraušu cepšanas procesu un gatavo tējas. Paukeriešu adītājas darināja cimdus NATO samita viesiem Rīgā. Apmeklētāji var apskatīt izstrādājumus, mācīties rokdarbus, cept sklandraušus un paši gatavot tēju maisījumus. Piedāvā ekskursiju pa atjaunoto Ances muižas pili.

2010. gada rudenī tapa 60 km garā velotaka, kas iepazīstina ar Igaunijas un Latvijas kultūras mantojuma objektiem, kas sastopami Gaujas kā valstu robežupes krastos. Taka sākas no Tellingumē stāvvietas. Tās abos galos un robežas šķērsošanas vietā ir iekārtotas atpūtas vietas un izlikti informācijas stendi ar trases shēmu. Nenomaldīties palīdz norādes.

Madonas centrālais laukums, kas vēl 20. gs. sākumā bija tirgus laukums. Pēc apjomīgās restaurācijas tas ir kļuvis par ievērības cienīgu pilsētvides objektu. Laukuma ziemeļu pusē atrodas pilsētas un novada pašvaldība un Madonas novada TIC.

Piecstāvu viesnīca, kuras centrā ir tornis, celta 1933. - 1936. g. jaunklasicisma stilā (arhitekts E. Laube) un tautas valodā pazīstama kā "Baltā pils" jeb "Baltais kuģis". Ēku uzskata par vienu no izcilākajām Latvijas brīvvalsts laika būvēm un tā kļuva par vienu no neatkarīgās Latvijas valsts simboliem. Līdz mūsdienām saglabājusies pati ēka, daļēji vestibila, mūzikas salona, bibliotēkas un ēdamzāles interjeri un dažādi mākslas darbi. Ķemeru viesnīca pazīstama arī kā viena no galveno notikumu vietām A. Graubas mākslas filmā "Baiga vasara". 1998. gadā sanatoriju privatizēja uzņēmējsabiedrība Ominasis Italia S.R.L. Jau vairāk nekā desmitgadi ieilguši Ķemeru viesnīcas atjaunošanas darbi un ēka joprojām ir apskatāma tikai no ārpuses. Tās rietumu pusē plešas dārzs.

Pārmitrie platlapju meži, t.sk. Vēršupītes dumbrāji ir viens no sugu skaita ziņā daudzveidīgākajiem Latvijas biotopiem. Par to sezonālu applūšanu liecina daudzo melnalkšņu resnie sakņu kakli, kas nevilšus atgādina mangrovju audzes. Pie Ķemeru Meža mājas to apskates nolūkos ir izveidota uz pāļiem celtā Dumbrāju taka ( WC). Visiespaidīgākie skati Vēršupītes dumbrājos ir vērojami pavasara palos vai citos gadalaikos pēc lielām lietavām, kad mazā upīte iziet no krastiem un appludina teritoriju lielākā platībā. Otra vieta, kur var iepazīt Vēršupītes dumbrājus, ir Slokas ezera pastaigu taka. Lokveida takas garums ir 3 km, un tās sākums atrodas pie Slokas ezera putnu vērošanas torņa.

Saimniecība nodarbojas ar sporta zirgu audzēšanu, sniedz zirgu viesnīcu pakalpojumus un var nodrošināt zirgu izmitināšanu brīvā dabā 24/7.  Tiek audzēti kumeļi no augstvērtīgiem ērzeļiem: Aromāts (Acorado/Capiotol I), Fumo Twirre MP (Numero Uno/Voltaire), Cool Crack Z (Cornado I/Cassini II). Saimniecībā tiek izmitināti arī citi lauksaimniecības dzīvnieki, kurus viesiem ir iespēja apskatīt, samīļot un pacienāt ar gardumiem. Ir iespēja baudīt lauku gaisotni un apgūt iemaņas, kā izaudzēt veselīgu pārtiku - olas, gaļu, garšaugus. Piedāvājumā arī piknika vietas,  noma korporatīviem pasākumiem un bērnu ballītēm, telšu vietas un aktīvās atpūtas iespējas.

Ikdienā apkalpo tikai individuālus viesus vai korporatīvus pasākumus, saimniecība netiek piedāvāta plašākai apskatei.

Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā.

Piemājas saimniecībā, kas atrodas netālu no Jumurdas ezera, ražo kazas sieru, ko iegūst no 40 slaucamām kazām (kopā – 60 kazas). Produkciju var iegādāties uz vietas, kā arī mājražotāju tirdziņos. Produktus piegādā pēc pieprasījuma. Saimniecībā notiek ekskursijas – iepazīšanās ar kaziņu Boniju, viņas draudzenēm un siera degustācija.

Kafejnīca – viesu nams atrodas Ventspils centrā – 19. gs. klasicisma stilā celtajā koka ēkā, kas piederējusi Kupferu dzimtai. Ēka ir iekļauta Eiropas kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā. Īpašais latviešu virtuves piedāvājums: zemnieku brokastis, auzu vai mannas putra, kartupeļu pankūkas. Piedāvā organizēt dažādus pasākumus un galdu klāšanu. Iespējami izbraukuma banketi, kā arī kafejnīcas un viesu nama kompleksa īre.

Vilces upes gleznainajā krastā 18. gs. 50. gados muižas kompleksu uzcēla viens no baronu Mēdemu dzimtas pārstāvjiem – Kristofs Dītrihs fon Mēdems, kurš bija laulājies ar grāfa Keizerlinga meitu Annu fon Keizerlingu. Pateicoties šīm laulībām līdz pat šodienai Vilces muižas ieejas portālu rotā Mēdemu - Keizerlingu alianses ģerbonis.

Vilces muiža tika pārbūvēta 19. gs., kad muiža kļuva par Johana Frīdriha Vilhelma fon Hāna īpašumu.
Pēc agrārās reformas, kad muižkungiem bija jāpamet savas muižas, 1921. gadā Vilces muižas ēkā iekārtojās Vilces pamatskola un darbojas līdz pat mūsdienām.
Šobrīd Vilces muižā atrodas skola, tūrisma informācijas punkts un vēstures ekspozīcija. Muižu ieskauj parks, kas tālāk ieved dabas parkā "Vilce" 144 ha platībā ar Zemgalei neraksturīgo pauguraino reljefu. Dabas parka senatnīgā daļa robežojas ar Vilces upītes stāvkrastiem, kur var veldzēties pie Lielmātes avotiņa, pavasaros priecāties par zilo un balto vizbulīšu paklāju, vasarās sajust liepu ziedu smaržu, rudeņos meklēt ozolzīles un kastaņus, bet ziemās baudīt dabas balto skaistumu. Šeit var izjust un priecāties par katra gadalaika pārvērtībām, izstaigāt Barona taku līdz senajam Vilces pilskalnam, izpētīt Rukūzes un Vilces upes krastus, kuros pavīd smilšakmens atsegumi, bet pilskalna pakājē, kur plešas Zaķu pļava, atpūsties sportiskās aktivitātēs.