Skatu tornis atrodas rezervāta dienviddaļā, Ļaudonas – Mārcienas ceļa malā uz Madonas – Trepes vaļņa. No tā pārskatāma ļoti plaša teritorija līdz pat Vidzemes augstienei (skaidrā laikā - Gaiziņkalna tornis). Torņa „piekājē” saskatāms Mazais un Lielais Plencis (ezeri). Tā kā tornis atrodas dabas rezervātā, atļauts tikai torņa apmeklējums un uzturēšanās autostāvlaukuma teritorijā.

Pēc Livonijas valsts izveides, pāvests veltīja šo zemi Vissvētākajai Jaunavai Marijai. Tā radās Terra Mariana jeb Māras zeme. Ceļš Ludza – Rēzekne – Daugavpils ir sena tirdzniecības ceļa posms, kurš agrāk savienoja šodienas Viļņu un Kauņu ar Pleskavu, bet vēlākos laikos Sankt – Pēterburgu ar Varšavu.
Ļoti skaista un poētiski gleznaina – upes un ezeri, kas aizpilda latviski kalnainu, mežiem piepildītu apkārtni ar virsotnēm, no kurām atklājas tāli saredzams apvārsnis – tāda ir Māras zeme, kuru saucam arī par Zilo ezeru zemi. Te viļņojas Rāznas ezers, kas ir otrs lielākais Latvijā. Skaidrā laikā Rāznā spoguļojas Mākoņkalns jeb Padebešu kalns, tā virsotnē senāko nocietinājumu paliekas Latgalē, vēl no Livonijas laikiem.
Rēzekni saucam par Latgales sirdi, jo tā visos laikos bijusi Latgales kultūras un izglītības centrs. Tieši šeit par tautas saziedotiem līdzekļiem 1939. gadā tiek atklāts piemineklis Latgales Mārai, tas veltīts Brīvības cīņās kritušajiem un Latgales atbrīvošanai. Tas iezīmē arī Latgales katolisko identitāti. Pieminekli atjauno 1992. gada 13. augustā, Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dienā. Katoliskie Aglonas svētki, Latgales Māras piemineklis – tie ir neatņemami šīs puses simboli. Mūsdienas spilgti iezīmē jaunā Rēzeknes koncertzāle Gors un skolēnu interešu izglītības centrs Zeimuļs.
Daugavpils ir otrā lielākā valsts pilsēta, nozīmīgs rūpniecības, kultūras, izglītības un sporta centrs. Daugavpils skrošu rūpnīca ir unikāla, saglabājies vecākais skrošu liešanas tornis Eiropā, tagad tas apskatāms ikvienam. Tāpat kā atjaunotais Daugavpils cietoksnis un Rotko muzejs. 
Netālu no Daugavpils atrodas nelielā Birķeneļu pusmuižiņa, Raiņa muzejs. Latgale ir dzejnieka jaunu dienu zeme. Tagad te tiekas jaunie mākslinieki un amatnieki. Arī senā keramikas māksla, kas raksturīga tieši šai Latvijas daļai, joprojām ir dzīva.  

Amatnieku darbnīcā tiek izgatavotas dažādas praktiskas pirtslietas – bļodas, ķipīši, kubuli, vannas un vannītes, pirtsslotas, linu izstrādājumi un pirts guļbūves. Piedāvā darbnīcas apskati, līdzdalību amatnieka darbā, pirtslietu iegādi un pasūtījumus.

Dabas parks veidots Latgales augstienes Dagdas pauguraines izteiktākās daļas un Baltijas dziļākā ezera (63,1 m) – Drīdza, tā salu (kopā – 9 salas), Ota ezera un to apkārtnes aizsardzībai. Skaistākie skati paveras no senā latgaļu pilskalna – Sauleskalna un Drīdza ezera austrumu daļā. Ezera krastos pieejamas naktsmītnes.

Viena no populārākajām kūpinātu un citādi sagatavotu zivju pirkšanas vietām Latvijas piekrastē. Zivis kūpina vietējie uzņēmēji, tādēļ nereti ciemā jūtama patīkama zivju smarža!

Uzcelts apkaimes augstākajā vietā – Ančupānu meža kalnā, kuru vietējie dēvē par „Bāku”. No 26 m augstā torņa redzama ļoti plaša panorāma ar Rēzeknes pilsētas namiem, baznīcu torņiem un apkaimes mežu masīviem, kas mijas ar lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. Blakus tornim – atpūtas vieta.

Viesu namā var apskatīt viesu nama lepnumu – pagrabu –, kurā atrodas liela saimniecībā gatavoto vīnu kolekcija. Saimniecībā var iegādāties ābolu, vīnogu, ķiršu, upeņu, dzērveņu, ērkšķogu un rabarberu vīnu. 

Avinurmes dzīves veida centrā ir izstādīta izzinoša ekspozīcija par apkārtnes kultūras vēsturi, atvērtas kokapstrādes un rokdarbu darbnīcas. Kokapstrādes darbnīcā iespēja strādāt uz vecmodīga ēvelsola. Rokdarbu darbnīcā varēsiet izmēģināt dzijas šķeterēšanu un auduma aušanu. Grupām ir sagatavotas īpašas 1 - 3 stundu ilgas programmas.

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.