19. gadsimta sākumā celtā dzīvojamā rija ar klona grīdu ir vecākā muzeja ēka. Dzīvojamā istaba kopā ar kambariem ir piebūvēta 19. gadsimta otrajā pusē. Turpat sētā atrodas melnā pirts, vasaras virtuve jeb paargu, klēts, pagrabs, ratnīca un ēdnīca (bijušā kūts). Ēkās ir izlikti darbarīki un kādreiz mājsaimniecībā izmantotie sadzīves priekšmeti. Pēc pasūtījuma piedāvā tradicionālus lauku ēdienus, atvērtas radošās darbnīcas.

Vilsandi nacionālā parka „sirds” un divpadsmitā lielākā Igaunijas sala (garums - 6 km, platums – 2 km). Tā ir ļoti „jauna” sala, kas sākusi veidoties pirms ~ 2000 gadiem zemes garozas celšanās rezultātā, savienojoties divām salām, kas noticis pirms ~ 350 gadiem. Cilvēki salu sāka apdzīvot 18. gs. un to galvenā nodarbe bija zvejniecība, kuģu būve, nelielā apjomā – lauksaimniecība. Līdz 2. pasaules karam te bija ap 200 iedzīvotāju, kuri vēlāk salu bija spiesti pamest PRSR pierobežas režīma zonas dēļ. Nozīmīgu Vilsandi daļu aizņem mežs un kadiķu lauki. To visā garumā šķērso grantēts - zemes ceļš ar atzariem uz jūras krastu. Salu ar kājām var izstaigāt vairāku stundu laikā, iepazīstot vietējo apbūvi (daļa arī mūsdienās celtas ēkas) un Tolli sētu, kur pēc nostāstiem dzīvojis nīderlandiešu jūras braucējs Johans Dolls, kā arī vējdzirnavas. Noteikti ir jāaiziet līdz salas rietumu krastam, kur atrodas Vilsandi bāka un bākas uzrauga saimniecības ēkas. No šejienes ir labi redzamas Vaikas salas. Šodien uz salas pastāvīgi (visa gada garumā) dzīvo tikai trīs cilvēki.

Līdz 13. gs. Smiltenes novads ietilpa latgaļu apdzīvotajā Tālavas zemē. Pēc krustnešu invāzijas to ieguva Rīgas arhibīskaps, stāvajā Abula upes krastā 1370. g. uzceļot mūra pili. Sekojoši kari un epidēmijas nesaudzēja ne apdzīvotās vietas apbūvi, ne arī iedzīvotājus. Tagadējās pilsētas aprises sāka rasties 19. gs. beigās līdz ar Smiltenes muižas īpašnieka firsta Līvena aktīvo darbību. Līdz 1. pasaules karam Smiltenē darbojās kokapstrādes fabrika, hidroelektrostacija (1901. g., pirmā Baltijā) u.c. uzņēmumi. 1944. g. vācu karaspēkam atkāpjoties, ugunsgrēka laikā aizgāja bojā liela daļa Smiltenes vēsturiskās apbūves.

Meklējams Matsalu līča dienvidu krastā pie Kēmu ostas (Keemu sadam). Blakus sešus metrus augstajam metāla – koka tornim uzcelts neliels apmeklētāju centrs. Tāpat kā no Haeskas torņa, arī no šī paveras viena no izcilākajām Matsalu līča un tā piekrastes ainavām. Laba putnu vērošanas vieta migrāciju laikā.

Tūristu nometne, smailīšu noma laivošanai pa Šventosios (Svēto) upi un tās pietekām Vyžuonos, Jaros upēm. Piedāvājumā 4 atsevišķas atpūtas vietas ar teltīm, kurās pieejamas dārza mēbeles, vieta grillēšanai, iesmi, pirts upes krastā, āra tualete, mazgāšanās telpa, bērnu rotaļu, volejbola un futbola laukumi. Lielajā dārzā iespējams uzņemt līdz 50 cilvēkiem. Vieta svinībām, festivālu rīkošanai, sanāksmēm un semināriem. Vienā no mājām ir pirts, kā arī divas Krievu prirtis un kubls upes krastā. Piedāvājumā ēdienu pēc iepriekšēja pieprasījuma.
 

Lietuvas galvaspilsēta. Viena no lielākajām Austrumeiropas vecpilsētām (iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā), kurā pārstāvēti dažādi arhitektūras stili - klasicisms, baroks, gotikas, renesanses u.c.

Ogres pietekas gravā izvietots mini zoo, kura lielāko daļu aizņem voljērs ar trušiem. Tā pievilcību bērnu acīs rada pēc muižu un piļu arhitektūras motīviem celti namiņi. Apskatāmas kazas, cūkas, zosis, pāvi, mandarīnpīles un pērļvistiņas. Bērni var pabarot dzīvniekus.

Pirmā latviešu romāna “Mērnieku laiki” līdzautors Reinis Kaudzīte Pēterupes ciemā uzturējās kopš 1913. gada. 
1913. gadā R.Kaudzīte nopērk nelielu īpašumu (šobrīd Skolas iela 17), kurā kopā ar savu mājas pārvaldnieci Karlīnu Damrozi pavadīja mūža pēdējos gadus. Pēc R.Kaudzītes nāves Pēterupes mājā turpina saimniekot Karlīne – apkārtnē jau pazīstama un cienīta vecmāte – bērna saņēmēja. Padomju laikos māja tiek pārveidota par daudzdzīvokļu namu. Arī līdzās esošā dārza mājiņa iegūst vienistabas dzīvokļa statusu, kurā 1991. gada 11. augustā tiek atklāts Saulkrastu vēstures sabiedriskais muzejs. 2008. gadā tiek mainīta muzeja pamatideja, mājiņas iekārtojumu nolemj veidot kā piemiņas vietu Reiņa Kaudzītes dzīvei Pēterupē. Ekspozīcija veidota no Saulkrastu iedzīvotāju dāvinājumiem atbilstošām 20. gadsimta sākuma mēbelēm, traukiem, sadzīves priekšmetiem, darba rīkiem, fotogrāfijām u.c. 
Dārzā pie ēkas atrodas “Kaimiņu soliņš” un ceļa rādītājs ar norādēm, kur rakstnieks savulaik ceļojis. (Avots: Saulkrastu TIC)

Viena no retajām vietām Latvijā, kur tik plašā teritorijā ir izveidots labiekārtotu taku tīkls. Tērvetes apkārtne pazīstama gan ar saviem pilskalniem, latviešu rakstnieces Annas Brigaderes (1861. – 1933.) dzīves un darba vietu un tās pasaku tēliem, kas iemiesojušies parka skulptūrās, gan Dižsilu, Dendrāriju, Tērvetes senvēstures muzeju, skatu torni, ainavām u.c. Tērvete atzīta kā ģimenei draudzīga vieta.