Saimniecība, kuras pamatnozare ir graudkopība, 2006. g. uzsāka darbību piena lopkopības jomā, bet 2008. g. – pievērsās biezpiena un siera ražošanai. Šobrīd saimniecībā ir vairāk nekā 200 slaucamu govju, no kuru dotā piena ražo svaigpienu, jogurtu, sieru un saldējumu.

Pilnveidojot sentēvu radītās receptes (vienu no vecākajiem maizes pagatavošanas veidiem, kas nācis no 12. gadsimta) un sekojot līdzi mūsdienu “garšu pieprasījumam”, ceptuves saimnieks Jānis Kurpnieks pēc paša radītajām receptēm maizi ir papildinājis arī ar īstiem ķiplokiem, sēklām, dzērveņu sukādēm, žāvētiem augļiem utt..

“Tērvetes maize” piedāvājumā ietilpst vairāk nekā 12 maizes veidi, tajā skaitā augļu un ogu maize, kas kļūst par veselīgu desertu un, ko var ēst smalkmaizīšu vietā. Savukārt, tik pieprasītā tīrgraudu maize, kurā nav ne grama miltu -šī veselīgā uzkoda guvusi īpašu atzinību vegānu un veģetāriešu vidū. Ceptuves lielākais lepnums ir rudzu pilngraudu rupjmaize un saldskābmaize, kuru sastāvā nav kviešu miltu, kas mūsdienās ir liels retums. Rudzu maizes mīklu plaucē, kā rezultātā veidojas dabīgie cukuri, E un B vitamīns. Mīklu raudzē ozolkoka abrās ar pašu gatavotu ieraugu no abrkaša (iepriekšējā cepiena mīklas). Katrs klaips tiek veidots ar rokām uz lizes. Maizi cep īstā ar skujkoka malku kurināmā krāsnī. Rupjmaize no citiem mājražotājiem Latvijā atšķiras ar to, ka tā tiek cepta lielos klaipos, kas ir 8- 9 kg smagi un garumā sasniedz pat pus metru. Šādā klaipā maizes garšas “buķete” būs spēcīgāka un derīguma termiņš ilgāks.

Rupjmaize ar šķeltajiem rudzu graudiem un tīrgraudu (bezmiltu) maize ir saņēmusi “Zelta kvalitātes zīmi” pārtikas produktu konkursā – “Novadu garša Latvijā 2020”.

Tiek piedāvātas ekskursijas un meistarklases, kurās var iepazīt maizes tapšanas procesu un pašiem līdzdarboties tās pagatavošanā.

Kempings, pirts jūras krastā, piknika vietas, atpūta romantiskā namiņā kokā un nakšņošana teltīs, nojumes īre, vietas īre pasākumiem brīvā dabā.

Sēlijā, Zasas muižas parkā, atrodas “Bērzzemnieki”, kur saimnieko Kalnāju ģimene. Atjaunojuši vēsturisko māju un ieveduši staļļos zirgus, ģimene sniedz viesiem iespēju iepazīt zirgus, piedalīties dažādos ikdienas darbos un doties izjādēs, kā arī nakšņot “muižiņā”.

Skaidrīte Bauze ir viena no čaklākajām Latvijas cimdu adītājām, kuras kolekcijā ir vairāk nekā 185 cimdu pāru – dūraiņu, kas parāda latvisko cimdu rakstu dažādību un krāsu bagātību. Rokdarbnieces stāsts ir iekļauts japāņu žurnālistes Sanajes Nakatas grāmatā par latviešu cimdu adīšanas tradīcijām un rakstiem. Apmeklētāji var apskatīt cimdu kolekciju, noklausīties stāstu, kā arī aplūkot augu šķirnēm bagātīgo dārzu, kurā izvietotas saimnieka – Haralda Bauzes veidotās koka skulptūras. Lauku sēta „Lejnieki” atrodas Bērzes upes krasta līkumā.

Rakstiskajos avotos Vihulas muiža pirmo reizi ir pieminēta 1501. g. Ziemeļu kara laikā to nopostīja, tādēļ mūsdienās redzamais muižas komplekss tapis pēc 1810. g., kad to iegādājās Aleksandrs fon Šūberts. Historisma stilā celto muižas pili pabeidza 1880. g. Šobrīd muižas kompleksā izveidota ekskluzīva viesnīca, SPA komplekss, restorāns u.c. To ieskauj parks. Muižas ēkas ir apskatāmas no ārpuses.

Latvijai unikāla Vaidavas apkārtnē pīto krēslu, krēslinieku instrumentu, fotogrāfiju u.c. ar krēslniecības tradīcijām (no 18. gs. beigām - 20. gs. vidum) saistītu priekšmetu kolekcija. Keramiķe Īrisa Vainovska stāsta par podniecības meistarmākslu un piedāvā dekoratīvos šķīvjus, interesantas vēja stabules un suvenīrus.

Gatavo sierus, izmantojot vecas, Latvijā pielietotas receptes. Kā simts un vairāk gadus atpakaļ, sieri tiek taisīti ar rokām. Produktiem ir piešķirta „Zaļā karotīte”. Svaigo sieru var kūpināt. Organizē ekskursijas, kuru laikā var iepazīt uzņēmumu. Pieņem pasūtījumus un piegādā gatavo produkciju.

Dievukalnā atrastās liecības vēsta, ka šajā vietā pirms 3000 gadiem bija apmetušās baltu ciltis, bet 7.-9. gs. pie Daugavas jau apmetušās lībiešu ciltis. Daugavas klinšainajā krastā (pirmo reizi pieminēta 1229. g.) Rīgas bīskaps no laukakmeņiem uzbūvē pili, kuras drupas apskatāmas arī šodien. Lielvārde dod iedvesmu tādiem atmodas laika kultūras darbiniekiem kā Andrejam Pumpuram (1841-1902) un Auseklim (1850-1879). 1. pasaules kara laikā (Daugava gandrīz trīs gadus ir frontes līnija) Lielvārdi pilnībā noposta. Pēc 2. Pasaules kara kā jau arī citur Latvijas teritorijā, te sākas kolhozu izveide. Šajā laikā Lielvārde kļūst pazīstama ar vēl vienu simbolu – „Lāčplēša" alu. Šodien Lielvārde ir to ceļotāju iecienīta, kas savu maršrutu izvēlējušies veikt gar Daugavas labo krastu.