Saaremaa, kas no igauņu valodas tulkojumā nozīmē "salu zeme" ir kā neizskaidrojams magnēts, kas ik vasaru pievelk ne tikai daudzus Latvijas, bet arī ārvalstu ceļotājus. Neparastais ar salām izraibinātais un zilais jūras klajs, savdabīgās kadiķu pļavas - alvāri, seni, neredzētas formas Dievnami, Baltijas tautām nozīmīgi vēstures pieminekļi - pilskalni, pils, nepieredzēta sugu, īpaši - putnu bagātība, vējdzirnavas, Eiropas iespaidīgākais meteorīta krāteris, senie zvejnieku ciemi ar salenieku parašām un īpatnībām - tās ir tikai dažas salas iezīmes. Salas galvaspilsēta - Kuressaare ir viena no skaistākajām Igaunijas mazpilsētām ar senu rātsnamu un rātslaukumu un vienu no iespaidīgākajām viduslaiku pilīm Baltijā, kurai pēc izskata nav līdzīgu. Kuressaare vērts pasēdēt kādā no pilsētas krodziņiem. Saaremaa salā ceļotāji tiek gaidīti vienmēr, par ko liecina labi pārdomātā un kvalitatīvā tūrisma infrastruktūra. Sala ir īsta paradīze ne tikai mierīgas atpūtas meklētājiem, bet arī visa veida aktīvās atpūtas piekritējiem - kājāmgājējiem, velobraucējiem, jūras viļņu vagotājiem un dabas vērotājiem!

Sala Nemunas deltā. Entogrāfiskais muzejs, Uostadvaris bāka, putnu vērošanas tornis.

Atrodas Skolas ielā 12, Priekules pamatskolā. Tās krājumā ir plašs Priekules novadā iegūto vēsturisko liecību klāsts – sadzīves priekšmeti, darbarīki, dokumenti, padomju gados izsūtīto un represēto cilvēku atmiņu stāsti u.c. liecības, kā arī Priekules skolu attīstības vēsture.

Atrodas Mazirbes centrā iepretim Lībiešu Tautas namam, 600m attālumā no Dižjūras. Saimnieki nāk no senas lībiešu – Taizeļu dzimtas, par ko zināmi interesanti nostāsti. Arī pašas mājas saimnieku īpašumā ir jau vairāku paaudžu garumā. Ikviens te apskatāmais priekšmets ir ar savu stāstu un vietējo izcelsmi - pārdzīvojis karus, deportāciju un okupāciju laikus, bet mūsdienās cītīgi un ar mīlestību atjaunots. Saimnieki piedāvā latviešu un lībiešu tradicionālo ēdienu degustāciju ar papildinājumu mūsdienu stilā. Ēdienu sastāvdaļas ir izaudzētas vai ievāktas tuvākajā apvidū, vai iegādātas sadarbībā ar vietējiem lauksaimniekiem, zvejniekiem un ar citiem tradicionālo vietējo produktu gatavotājiem, tai skaitā bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Sadzīves priekšmetu kolekciju var apskatīt saimnieku pavadībā.

Nordeķu - Kalnciema kāpu grēdas daļa Kleistu meža austrumdaļā pie Dzirciema ielas. Padomju laikā šeit darbojās divi (vēlāk viens) P - 35 radars, kas griezās ap savu asi. Vietējie iedzīvotāji tolaik šo vietu bija iesaukuši par "Lokatoru kalniņu". Ziemeļos no tā atradās padomju armijas cūku ferma.

Iespaidīgs, taču ļoti bēdīgā stāvoklī! Cīravas muižas apbūve tapa 18. - 19. gs. un muižas pils - 19. gs. sākumā. Pusgadsimtu vēlāk to pārbūvēja neogotiskā stilā ar simetriskiem tornīšiem un ķieģeļu robojumiem dzegās. Muiža piederēja baronu Manteifeļu – Scēges dzimtai. Pils vestibilā, kāpņu telpā un otrā stāva zālē ir saglabājušies ornamentāli griestu greznojumi, kas tāpat kā pati ēka no iekšpuses nav apskatāmi. Ēkā atrodas arī vērtīgi interjera elementi - 19. gs. sākumā veidots kamīns ar marmora apdari u.c. No pils atsavināšanas brīža (1920. g.) līdz 1951. g. šeit atradās Meža skola (blakus pilij - piemiņas akmens), pēc tam – Cīravas Lauksaimniecības arodvidusskola. Iepretim pilij atrodas klasicisma stilā (ar frontonu un varenām kolonnām) celtais bijušais muižas zirgu stallis (19. gs. sākums), kas šobrīd netiek izmantots un arī apskatāms no ārpuses. Muižas kompleksu ieskauj parks (krietni aizaudzis), kurā ir uzkalniņš – barona suņa kapa vieta.

Celta 1933. g. vietējai brāļu draudzei. Baznīcā atrodas glezna “Kristus” (1850. g.) un Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša 1920. g. darinātās ērģeles. Mūsdienās dievnamu izmanto Bārtas draudze. Pie baznīcas novietots akmens apkaimes represētajiem iedzīvotājiem.

„Strauti” atrodas Embūtes pauguraines austrumu malā. No dienvidiem tos ieskauj plaši mežu masīvi, kuros mīt daudzi Latvijas savvaļā sastopamie dzīvnieki. Blakus saimniecībai atrodas bijušās putnu fermas korpusi. Saimniecībā audzē vaislas trušus, aitas, dažādu šķirņu mājputnus, divus zirgus un poniju. Saimniecības laukos ganās govju ganāmpulks, kurā starp dažādu šķirņu govīm apskatāmas arī Latvijas Zilās govis. Saimniece piedāvā ekskursijas skolēnu grupām un citiem interesentiem. Iepriekš vienojoties, iespējama trušu gaļas, aitas vilnas, kā arī saimniecībā izaudzēto dārzeņu iegāde. Bioloģiskā saimniecība. 

Parka sākums attiecināms uz 18.gs. beigām, veidošanas starpposmi aizpilda visu 19.gadsimtu. Parka veidošanā iespējama arhitekta J.G.Berlica un mežsarga H.Grotha līdzdalība. 19.gs beigās parku plānojis W.M.A.Engelhards. Tas sastāv no vairākiem patstāvīgiem nogabaliem ar savām ceļu sistēmām, skatu perspektīvām, stādījumu īpatnībām. Ap 1809.gadu Kazdangas parks vēl bijis diezgan mazs. Tas bijis vecu liepu ieskauts dārzs ar daudziem retiem augļu kokiem, blakus parkam neliels mežiņš, kas savienots ar kļavu-bērzu un pīlādžu alejām. Pils otrā pusē bijusi liela lauce, kuras lielāko daļu aizņēmis Rožu dārzs.
Šobrīd Kazdangas parks pēc platības (196 ha) ir viens no lielākajiem un dendroloģiski bagātākajiem Latvijas muižu parkiem. Tajā ir vairāk nekā 200 sugu koku un krūmu. No tiem 127 sugas – svešzemju. Parks iekļauj visu Kazdangas centra teritoriju, ietverot arī Kazdangas pili un teritoriju ap  baronu Manteifeļu dzimtas kapenēm, kuras uzsāka veidot pašā 20. gs. sākumā, bet darbus pārtrauca līdz ar Pirmo pasaules karu. Parkā izveidotas atpūtas vietas, dekoratīvi elementi. 
Kazdangas pili sāka celt 1800. gadā. Tās projekta autors ir Eiropā pazīstamais arhitekts J. G. A.Berlics, kurš izmantojis arhitekta Dž. Kvarengi projektu. Muižas ansambli veidoja arī Kavalieru nams, graudu klēts, dzīvojamā māja, zirgu stallis, trīslaidumu tilts pāri gravai u.c. ēkas. 1924. g. pilī sāka darboties Kazdangas Lauksaimniecība un zivkopības valsts skola. Mūsdienās šeit izveidots Kazdangas muzejs un Tūrisma informācijas punkts.