Atrodas Vaiņodes, Aizputes, Uzvaras un Zviedru vārtu ielu krustojumā. Zviedru vārti ir Priekules simbols, kas attēlots pilsētas ģerbonī. Vārti (1688. g., restaurēti 1954. g.) kalpojuši kā Priekules muižas caurbraucams vārtu sardzes tornis, kur notika to tirgotāju kontrole (muita), kas devās uz vai no Lietuvas. Ar šeit iegūtajām nodevām tika papildināta barona Korfa kase. Interesants ir 18. gs. no Gotlandes smilšakmens tapinātais baronu Korfu dzimtas ģerbonis ar sudraba lodi virs tā un maskaronu vārtu centrālajā fasādes daļā. Teikas vēsta, ka vārtos iemūrēti dārgumi un sākas pazemes eja. Baronu laikos vārtu abu pušu nišās stāvēja draudīga izskata divmetrīgi no akmens darināt sargi – zaldāti. Līdz pat 2. Pasaules karam pastāvēja ticējums, - ja zaldātiem nobučo nabu, bučotājs piedzīvos laimīgu dzīvi. Tagad pie vārtiem stāv no koka darināti sargkareivji. No Zviedru vārtiem redzama Priekules pils un skatu tornis.

Saimniecības pamatnodarbošanās ir augļkopība - tomāti, āboli, bumbieres, avenes, zemenes u.c. Pavasarī iespējams apskatīt ziedošus bumbieru dārzus, ābeļdārzus, aveņu laukus, savukārt rudenī apmeklētājiem iespējams piedalīties lielajās rudens vākšanas talkās ar speciālām ābolu lasīšanas "ķengursomām" un konteineru vilcieniņiem - vagoniņiem.

1768. gadā celtais Siera namiņš, kas atrodas Kalnamuižas (Smiltenes muižas) teritorijā, ir vienīgais šāda veida industriālā mantojuma objekts, kas saglabājies Latvijā. Pirmajā stāvā te glabāja pienu un siera katlus. Uz otro stāvu veda kāpnes, kas nav saglabājušās. Otrajā stāvā kaltējās siers un šo procesu veicināja namiņa koka daļās izurbtie caurumi (siers vējojās). Kaut arī caurumu vietas ir aizbāztas, tās mūsdienās labi redzamas. Atrodas blakus Smiltenes viduslaiku pils drupām. Namiņš atrodas uz iznīcības robežas! Apskatāms no ārpuses.

Saimniecībā lielās platībās audzē ogulājus, iegūto ražu pārstrādājot sulās, ievārījumos un marmelādēs. Nodarbojas arī ar mājas vīna izgatavošanu. Apmeklētājiem piedāvā ekskursiju pa dārzu un vīna pagrabu, iespējams degustēt vīnu, kā arī iegādāties vīnu, konfektes un marmelādes.

Musteikas pirmsākumi ir meklējami jau 18. gs. Līdz Musteikai no Marcinkones puses var nokļūt pa grantētu ceļu, kas ved gar bijušajiem kolhoza zivju dīķiem. Automašīnu var atstāt ciema sākumā un izstaigāt to ar kājām, izjūtot veco ēku smaržu un šarmu. Musteikā atrodas Dzūkijas biškopības vēsturei veltīts „dzīvs” muzejs, kur stropos dzīvo bites, bet tā saimnieks ir biškopis pēc aicinājuma un būtības. Ja palūgsiet, viņš demonstrēs – kā ar krama, metāla un posas piepes palīdzību senos laikos ieguva uguni.

Suitsu tornis celts 1979. g. kā pirmais Matsalu rezervāta metāla tornis. To atjaunoja 1998. g. Torņa augstums ir 21 m, tādēļ no tā paveras izcila dabas un kultūrainava uz Kazari deltas niedrājiem un blakus esošo Suitsu upi (Suitsu jõgi), kuras krastā ir uzceltas vairākas zvejnieku laivu būdas.

Atrodas pie Līvānu dzelzceļa stacijas, Dzelzceļa ielā 17. Tā kā Līvānos nebija luterāņu baznīcas, draudze dievkalpojumus noturēja ugunsdzēsēju depo. 1929. gadā ielika dievnama pamatakmeni un pēc trīs gadiem pabeidza pašas ēkas celtniecību. Saglabājušās ziņas, ka padomju laikā baznīcā bija plānots iekārtot sporta zāli un noliktavu, taču tas neticis īstenots. Jāpiemin, ka baznīca ir celta uz bijušās korķu fabrikas pamatiem. Dievnama zvana iegādei līdzekļus sarūpēja kara ministrs – ģenerālis Jānis Balodis u.c.

Alūksnes Jaunā pils celta 19. gs. vidū, viens no ievērojamākajiem vēlās Tjūdoru neogotikas arhitektūras pieminekļiem Latvijā.

Pils iekštelpas sevī slēpj dažādu arhitektūras stilu mākslinieciskos sienu un griestu gleznojumus, no kuriem daļa ir atsegta.

Pils telpās ir iekārtots un Alūksnes muzejs ar ekspozīcijām par pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma īpatnībām un tā daudzveidību un Dabas muzejs “Vides labirints”.

Pie pilis piegulošais Muižas parks ir veidots kā dabisks ainavu parks, kas kalpo kā lieliska izvēle mierpilnai pastaigai. Tas ieskauj tādus mazās arhitektūras meistardarbus, kā Aleksandra paviljons, sengrieķu Vēju dieva Eola templis, Putnu paviljons, granīta obelisks, Pomonas templis, baronu dzimtas mauzolejs un no viena granīta gabala veidots strūklakas baseins un granīta soli.

Dievnama mūri kā svētvieta glabā ne tikai svētuma starojumu, mierinājumu, bet arī smagus, rūgtus un iznīcinošus notikumus. Vairākkārt pārbūvēta, sagrauta, dedzināta, un tomēr atjaunota.