Biškopības produkti bioloģiskajā saimniecībā, informācija par biškopību un dabas aizsardzību.

Meklējams pie Pāvilostas tilta pār Saku (Meža iela). Te apskatāms 2005. g. restaurētais un uz postamentiem novietotais Pāvilostas zvejnieku kuģis, ar kādu tie zvejoja pagājušā gadsimta 50. – 60. gados. Šāda tipa kuģus būvēja Vācijas Demokrātiskajā republikā.

Seno darbarīku, sadzīves priekšmetu un tehnikas brīvdabas privātkolekcija sākta veidot 2002.gadā un pašlaik ekspozīcijā izvietoti vairāk nekā 5000 dažādu kultūrvēsturisku priekšmetu un daiļdārzs, kurš ietver neskaitāmas  krāšņu puķu kompozīcijas, strūklakas, austrumu meditāciju tiltiņu, dīķus, pergolu, lapenītes  u.c. plešas vairāk nekā 2ha platībā. Atrodas 1 km no Lazdukalna. 

Atrodas Nīcā, TIC ēkas otrajā stāvā.Šeit apskatāmas > gadsimtu vecs Nīcas tautastērps ar tā neatņemamām sastāvdaļam - brunčiem, ņieburu, vamzi un austenēm. Nīcas pūralādē noglabāti vietējo rokdarbnieču darbi, kas turpina šejienes amatu tradīcijas. Apmeklētāji var iepazīt Nīcas segas, lakatus, galdautus un citas saimniecībā noderīgas lietas, kā arī cimdu un zeķu pārus. Ja interesē etnogrāfiskas un ar novadpētniecību saistītas tematikas – šī ir vieta, kas noteikti jāapmeklē.

Valdemārpils ir maza un klusa pilsētiņa, kas izvietojusies garā Sasmakas ezera krastā. Jau 17. gs. sākumā uz Sasmakas muižas zemes izveidojās amatnieku un tirgotāju miests. 19. gs. vidū Kurzemes pilsētās dzīvoja daudz ebreju tirgotāju un amatnieku, tādēļ Sasmaku tolaik dēvēja par ebreju galvaspilsētu. 1926. g. pilsētu pārdēvēja par Valdemārpili. Pilsētas vēsturiskais centrs ar 19. gs. apbūvi ir pilsētbūvniecības piemineklis. Valdemārpilī apskatāma luterāņu un pareizticīgo baznīcas, bij. Valdemārpils sinagoga, K. Valdemāram veltītais piemineklis, kā arī izcilā Valdemārpils Elku liepa.

Vēsturnieki teic, ka līvi jeb lībieši senajā Latvijas teritorijā atpazīstami laikā jau no 10. gadsimta. Viņi apdzīvoja Ziemeļkurzemi, Daugavas un Gaujas lejteces, no Ģipkas līdz Ovišiem, kur joprojām atrodami piejūras zvejniekciemi ar lībisku izcelsmi.

Piejūras iedzīvotāji vienmēr ēduši dažādi gatavotas jūras, upju un ezeru zivis: kūpinātas butes, reņģes, mencas, brekšus un lučus, ceptus nēģus, sālītas brētliņas, reņģes un siļķes. Svaigs mazsālīts Baltijas lasis ir delikatese. Uz oglēm cep veselas zivis: zandartu, foreli, karpu, samu vai asari. Viesi var piedalīties zivju ķeršanā un kūpināšanā. No visa pa druskai var pamēģināt, pasūtot degustāciju galdu.

Rudzi nogaršojami rupjā un saldskābā maizē, sklandraušos, pat pankūkās un piparkūkās. Vidzemes pusē cep miežu plāceņus. Gardi gatavo mājlopu un mājputnu gaļas ēdienus, gadu mijā – cūkas šņukuru ar zirņiem vai krāsnī ceptu piena sivēnu. Krogu piedāvājumā ir medījumi ar brūklenēm, sēnēm un citām savvaļas garšām. Piedevās pasniedz rudens saknes, ķirbi, pupas vai grūbas. Ēdienus papildina grēcīgi gardas mērces.

Tradicionālos pīrāgus, plātsmaizes, kliņģerus, ābolkūkas un medus kūkas baudiet svētkos un ikdienā. Gardi ir saldēdieni no rudzu rīvmaizes, dzērvenēm, brūklenēm un saldā krējuma. Kurzemē iecienītas ir melleņu klimpas, vasarā gatavo daudz desertu ar svaigām ogām. Dabas spēku veselībai var uzņemt ar smaržīgām zāļu tējām un medu. Reibinoši mirkļi piedzīvojami mājas vīnu degustācijās un alus baudīšanā.

Sietiņiezis atrodas Gaujas labajā krastā starp Valmieru un Jāņmuižu (uz ceļiem izvietotas norādes). Te ir izveidota labiekārtota lokveida dabas taka. Sietiņiezis ir viens no lielākajiem Latvijas baltā smilšakmens atsegumiem. Tā kraujas lielākais augstums ir 15 m, bet klinšu garums – ap puskilometru. Klintis ir interesantas ar formu daudzveidību. Te ir apskatāmas gan nelielas alas un nišas, gan erozijas gravas, kā arī smilšakmens veidojumi, kas atgādina stabus. Vienu no tiem sauc par Velna papēdi, bet nelielo 10,5 m garo alu – par Velnalu. Lai saudzētu atsegumu, tas no takas norobežots! Sietiņieža nosaukums ir it kā cēlies no daudzajām vientuļo bišu veidotajām aliņām, kas „izcaurumojušas" smilšakmens virsmu kā sietu. No Sietiņieža dienviddaļas paveras skats uz Gaujas senleju, bet tā apkārtnē plešas ainaviski priežu meži. Pie Gaujas izveidota atpūtas vieta, kur var kurināt ugunskuru un ieturēt maltīti.

Rietavas parks bijis lielākais ainaviskais parks Lietuvā. Tas izveidots 1848. – 1855. gados dabiski izretinātjā mežā, rekonstruēts – 1904. – 1905. gadā.  Parks ir jaukti plānots. Lielā parka augu valsti veido vietējie krūmi un koki, tajā pašā laikā te aug arī vairāki citzemju augi. No tiem laikiem saglabājušās dažas koku alejas, žoga fragmenti, Baltie un Sarkanie vārti, sarga būdiņa. Parkā ir sarežģīta ūdens krātuvju sistēma – daži dīķi, Jūras upes līkums, vecupes apjosta sala.

Vienīgā baznīca nacionālā parka teritorijā. Tā atrodas Kirblas (Kirbla) ciemā – uz neliela pacēluma, kas Baltijas ledus ezera laikā bijusi sala, kuru no visām pusēm ietvēris ūdens. Kirblas baznīcas pirmsākumi ir meklējami 16. gs. un par tās celtniecību saglabājušies dažādi interesanti nostāsti. Tas ir viens no mazākajiem Igaunijas dievnamiem (29 x 11 m).