Valmieras pils celtniecību uzsāka 1283. gadā. Ziemeļu kara laikā (1702. g.) pili nodedzināja, bet 17. gs. beigās nojauca pilsētas ārējos mūrus. Saglabājušās pils drupas un citas viduslaiku nocietinājumu paliekas.

Pēterupes Mācītājmuiža rakstītos avotos minēta kopš 17.  gs.  beigām.  Muižas parks un ēkas daļēji saglabājušās līdz mūsdienām, arī mācītāja Jāņa Neilanda 1879. gadā stādīta liepu aleja Smilšu ielas galā. un Johana Vilhelma Knīrima  1869. gadā stādītais dižozols. Pēc 1908. gada ugunsgrēka Mācītājmuižas ēka tika atjaunota un daļēji pārbūvēta. Padomju laikos draudzei īpašumu atņēma un māju nosauca par „Līgotnēm”. Vācu laikā mācītājmuižā dzīvoja leģionāri. Pēc kara tika iekārtota slimnīca, tad – vidusskolas internāts, pēc tam ēka pārbūvēta dzīvokļos skolotājiem. Šobrīd ēka ir atkal draudzes īpašumā un šeit dzīvo draudzes mācītājs ar ģimeni. (Avots: Saulkrastu TIC)

Maršruts iepazīstina ar Ziemeļvidzemes mājražotājiem, zemnieku un piemājas saimniecībām, a/s u.c., kas ražo dažādus piena pārstrādes produktus – pienu, jogurtus, biezpienu, sieru, saldējumu u.c. Tā sākums ir Cēsis, kas pazīstama ar viduslaiku noskaņu apdvesto vecpilsētu, pils drupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu u.c. objektiem. Tālākajā gaitā maršruts izlokas cauri Gaujas Nacionālajam parkam (Ungurmuiža, Ungura ezers, Straupes viduslaiku pils un baznīca), atduras Saulkrastos pie jūras malas un gar to virzas tālāk līdz Tūjai, kur atkal pagriežas iekšzemē. Limbažos aplūkojamas viduslaiku pils drupas, muzeju, B. Kārlim veltītais piemineklis u.c. objekti. Tālāk dodamies uz Valmieru (Sv. Sīmaņa baznīca, pilsdrupas, muzejs, Sajūtu parks u.c.), Rūjienu un Naukšēniem, kur iegriežamies Naukšēnu muižā. Pa „Ziemeļu stīgu” nokļūstam līdz Kārķiem, lai tālāk cauri Smiltenei dotos uz teikām apvīto Raunu (Raunas Staburags) un atgrieztos atpakaļ starta punktā. 

Viens no populārākajiem Latgales tūrisma objektiem. No lielpaugura plakanās virsotnes (247 m vjl, ap 60 m virs tuvākā apkārtnes) paveras viena no skaistākajām Latgales ainavām un redzams 2 km attālais Rāznas ezers. Mākoņkalnā atradās 13. gs. celtā un praktiski neieņemamā Livonijas ordeņa Volkenbergas pils, - viens no pirmajiem Latgales nocietinājumiem, no kuras līdz mūsdienām saglabājušies tikai pils mūra fragmenti. Mākoņkalna pakājē atklāta piemiņas plāksne, kas vēsta par Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa Latgales apmeklējumu 1938. gadā.

Viena no lielākajām Latvijas peoniju kolekcijām, kur peoniju šķirņu skaits ir gandrīz sasniedzis četrus simtus. Augu kolekcionāre un audzētāja Dagnija Voika ir izveidojusi dārzu, kurā ir ap 30 šķirņu krūmpeonijas, lielziedu bārdainie īrisi, Sibīrijas īrisi, dienziedes, kā arī mazāk pazīstami košumaugi - jukas un eremūri. Pieņem viesus peonijas ziedēšanas laikā  - jūnijā, rīko Peoniju ziedu svētkus, un vada ekskursijas. Apmeklētāji var iegādāties peoniju stādus un dāvanu kartes. Jaunais stādu katalogs ir pieejams no 1. marta.

Maršruts “Baltijas ceļš” ir izveidots par godu unikālai akcijai 1989. gada 23. augustā, kad triju valstu iedzīvotāji sadevās rokās apmēram 600 km garā dalībnieku ķēdē un savienoja valstu galvaspilsētas – Viļņu, Rīgu un Tallinu. Vēsturiski šis ceļš izmantots un bijis zināms jau 14. – 15. gadsimtā un pat agrāk.

Šajā reģionā graudaugu ēdieniem ir sena vēsture, daudzviet cep gardu rudzu ierauga rupjmaizi, Vidzemes pusē nogaršojiet to kopā ar kaņepju staku. Miežus cep karašās, vāra grūbu un bukstiņputrā. No kviešu miltiem cep ūdenskliņģerus ar ķimenēm. Graudu ceļam var izsekot zemnieku saimniecībās un atjaunotās vējdzirnavās.

Vasaras saulgriežos daudzviet gatavo Jāņu sieru, ik dienas piedāvā arī citus gardus sierus no govs un kazas piena. Iecienītas dažādi gatavotas upju un ezeru zivis, vietējo mājlopu un mājputnu ēdieni, arī medījumi, aizdarīti ar gardām mērcēm. Dzīvas uguns dūmi sulīgam cepetim vai karstai zupai piešķir jauku smaržu. Piedevās – saknes un zaļumi, pupas, zirņi un sēnes. Zupām un salātiem pievieno savvaļas augus: skābenes, pieneņu, gārsu un jauno nātru lapiņas.

Palutiniet sevi ar svaigu medu, speķa pīrāgiem, plātsmaizēm, kliņģeriem, saldēdienu no rudzu maizes, medus kūkām un piparkūkām. Piedāvājumā atradīsiet gan vienkāršus tradicionālos ēdienus, gan romantiskus mielastus pilīs un muižās, gan īpašu bruņinieku mielastu ar Livonijas laikam raksturīgu garšvielu izmantošanu. Slāpes var veldzēt ar zāļu tējām, bērzu sulām, ogu dzērieniem, gardu alu, vīnu vai stiprāka dzēriena glāzīti.

  Pirmā Mālpils pienotava savu darbību uzsāka jau 1923. gadā un tajā ražoja sviestu un sieru. Pagājušā gadsimta 70. gados šeit tika radīts Latvijā pirmais mīkstais nenogatavinātais siers – „Mālpils siers”. Iepriekš piesakot, var doties ekskursijā pa uzņēmumu ar produkcijas degustāciju. Sierus var iegādāties uz vietas - uzņēmuma noliktavā.

Atrodas Aknīstē, Skolas un Miera ielu krustojumā. Muzejs dibināts 1988. gadā. Tajā glabājas arheoloģiskais un etnogrāfiskais materiāls, kas raksturo Aknīstes un tai pieguļošās teritorijas attīstību no akmens laikmeta līdz pat mūsdienām. Muzejā apskatāma senlietu (akmens, bronzas laikmeta) kolekcija un priekšmeti, kas vēsta par apkārtnes ievērojamiem ļaudīm un sēļu kultūru. Apskates vērta ir seno sēļu trauku kolekcija.

 Zasas parka ziemeļdaļā atrodas 1750. g. celtā un būvapjomā nelielāZasas luterāņu baznīca. Mūsdienās ir atjaunotas dievnama ērģeles, kas ir ievērojamā ērģeļbūves meistara Andreja Sūnāksļa darbs. Pie baznīcas atrodas 1. pasaules karā kritušo vācu karavīru kapi.