Atrodas 1911. g. celtajā Straupes pienotavā. Ražo pienu, kefīru, paniņas, krējumu, biezpienu, saldos biezpiena krēmus, sviestu, jogurtu un sieru. Produkciju var iegādāties pienotavas veikaliņā (blakus uzņēmumam), kur var nopirkt arī sadarbības partneru - a/s Smiltenes piens un SIA „Latvijas piens” ražotos sierus. Viens no pieciem Latvijas uzņēmumiem, kas drīkst ražot ES garantēto tradicionālo īpatnību produktu - „Jāņu sieru”. Produktiem piešķirts „Zaļās karotītes” un „Latvijas labuma” statuss. Grupām organizē degustācijas un iepazīstina ar piena ražošanas un pārstrādes kooperatīva darbību.

Ikšķiles vārds Pirmā pasaules kara laikā izskan saistībā ar diviem notikumiem – Ikšķiles priekštilta nocietinājumiem (Nāves sala) un kaujām pie Mazās Juglas upes.

1917. gadā 1. septembra rītausmā Vācijas impērijas armija uzsāka uzbrukumu iepretim Ikšķilei ar mērķi ieņemt Rīgu un saņemt gūstā Krievijas 12. armiju. Ar spēcīgu artilērijas atbalstu vācu vienības izsita Krievijas armijas karavīru daļas no Ikšķiles pozīcijām, kas savukārt ļāva Vācijas armijas karavīriem pa trim pontonu tiltiem šķērsot Daugavas upi.

1.septembra pēcpusdienā vācu izlases vienības sasniedza Mazās Juglas upes apkārtni pie Tīnūžiem, kur tām negaidīti ceļu aizšķērsoja no rezerves steigā atsauktā 8000 vīru lielā 2. latviešu strēlnieku brigāde, kura ieņēma pozīcijas gar Mazās Juglas upi. Latviešu strēlniekiem tika pavēlēts aizkavēt vācu karavīrus, līdz visa 200 00 vīru lielā Krievijas 12. armija izies no aplenkuma, nenokļūstot vācu gūstā. Latviešu strēlnieki savu uzdevumu izpildīja pilnībā, diennakti cīnoties pret gandrīz desmitkārtīgu vācu pārspēku. Kauja pie Mazās Juglas upes bija viena no traģiskākajām un reizē viena no leģendārākajām Latvijas vēstures lapaspusēm. "Tīnūžu muižā" ir izveidota 1. Pasaules kara tēmai un Juglas kaujām veltīta ekspozīcija.

Restorāns "Aparjods" atrodas Vidzemes šosejas (A2) malā, izvietots guļbūvē ar salmu jumtu un senlaicīgu interjeru. Ēdiena gatavošanā apvieno senās tradīcijas ar mūsdienu klientu prasībām. Restorāna koka ēkā ir kamīns - tas rudenī un ziemā piešķir mājīgumu un labsajūtu tā viesiem.  Pie lielajiem ozolkoka galdiem ēdienu izbaudīt var gan lielas ģimenes, gan draugu kompānijas, ir pieejama stiklota terase. Restorāna virtuve piedāvā garšīgus vienkāršus latviešu un nedaudz latviskotus Eiropas valstu ēdienus. Restorāns lepojas ar savu plašo vīna izlasi vīna istabā, lieliskajiem grila ēdieniem un desertiem. Restorāna pavāri klāj bagātīgus banketa un svētku galdus Mūzikas klubā un restorānā. 

Kafejnīca "Magdalēna" atrodas Saldus pilsētas centrā.

Latviešu virtuve: skābu kāpostu, frikadeļu, biešu, skābeņu un aukstā kefīra zupa, kartupeļu pankūkas, plānās pankūkas, šmorētas cūkgaļas ribiņas, mājas kotletes, Zemnieku cienasts, auzu pārslu krēms, auzu pārslu kārtojums, rupjmaizes kārtojums.

Atrodas Mazirbes centrā iepretim Lībiešu Tautas namam, 600m attālumā no Dižjūras. Saimnieki nāk no senas lībiešu – Taizeļu dzimtas, par ko zināmi interesanti nostāsti. Arī pašas mājas saimnieku īpašumā ir jau vairāku paaudžu garumā. Ikviens te apskatāmais priekšmets ir ar savu stāstu un vietējo izcelsmi - pārdzīvojis karus, deportāciju un okupāciju laikus, bet mūsdienās cītīgi un ar mīlestību atjaunots. Saimnieki piedāvā latviešu un lībiešu tradicionālo ēdienu degustāciju ar papildinājumu mūsdienu stilā. Ēdienu sastāvdaļas ir izaudzētas vai ievāktas tuvākajā apvidū, vai iegādātas sadarbībā ar vietējiem lauksaimniekiem, zvejniekiem un ar citiem tradicionālo vietējo produktu gatavotājiem, tai skaitā bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Sadzīves priekšmetu kolekciju var apskatīt saimnieku pavadībā.

Klinšu smilšakmens ieži veidojušies, ūdens straumēm sanesot smilšainas, mālainas iežu daļiņas. Tās lēnām nogulsnējās un sablīvējās, topot par vareniem dabas veidojumiem! Līgatnes pagrabu alas savām rokām radījuši senie iedzīvotāji. Šī neparastā vieta ļāvusi daudzām paaudzēm izdzīvot, jo alās bija iespēja uzglabāt nepieciešamās pārtikas rezerves. Alām ir nemainīga temperatūra, kas padara tās par drošu pārtikas produktu un dzērienu glabātuvi.

Pirmo reizi vēstures avotos 1253. g. šī vieta ir minēta kā kuršu apdzīvota apmetne. Laikā no 1637. – 1639. g. te uzcēla pirmās 19 kapelas – t.s. „Krusta ceļa stacijas", kas atgādināja Jeruzalemes Krusta ceļu. Kopš tā laika Žemaišu Kalvarija ir pazīstama kā nozīmīgs svētceļnieku galamērķis. Dažas no Krusta ceļa kapelām ir veidotas 17. – 18 gs., bet citas – 19. gs. Jāatceras, ka vēl pavisam nesen – Padomju laikos svētceļniekus nežēlīgi vajāja un represēja. Mūsdienās pilsētā ir izveidots 21 svētceļnieku „pieturas punkts". Te ik gadu (parasti no 2. – 12. jūlijam) notiek Žemaišu Kalvarijas katoļu draudzes svētki, kas pulcina daudz ļaužu no dažādām Eiropas valstīm. Iespaidīgā katoļu bazilika ir slavena ar Vissvētākās Jaunavas Marijas Katoļu Ģimeņu Karalienes gleznu, kas 17. gs. atvesta no Romas. Tai piedēvē brīnumdarītājas spējas. Interesants ir pilsētas ielu tīklojums, kas atgādina 9. – 13. gs. apdzīvotas vietas ielu plānojumu. Noteikti apskatāms iespaidīgais Žemaišu Kalvarijas pilskalns, kas slejas mazās Varduvas (Varduva) upītes krastā.

Atpūtas māja Ugaraja Kotkapesa ir omulīga vieta, kur saimnieki viesiem piedāvā mājas ēdienus pēc pašu izvēles no apkārtnē izaudzētajām izejvielām. Atpūtas mājā ir liela zāle un sauna, bet apkārtne piemērota interesantiem pārgājieniem.