Vienu kilometru garā lokveida taka, kas ved pa lielāku nacionālā parka meža masīvu, uzskatāmi attēlo Žemaitijas augstienes un tuvākās apkārtnes reljefa veidošanās vēsturi. No takas augstākā punkta – Mikitai kalna, kas ir sens pagānu upurkalns, paveras (ainaviska stiga) tālākas apkārtnes skats. Kā takas interesantākie apskates objekti ir jāmin teikām apvītais akmens ar Velna pēdu un ar akmeņiem izliktas akas paliekas.

Vijciema čiekurkalte ir viena no retajām vēsturiskajām čiekurkaltēm Eiropā, kas celta 19. gadsimtā, un ir ne vien teicami saglabājusies līdz mūsdienām, bet arī, izmantojot vairāk nekā 100 gadus senas iekārtas, čiekurkaltē arvien tiek žāvēti čiekuri, lai iegūtu augstas kvalitātes meža sēklas.

Pateicoties ēkas bagātajai vēsturei un senajām čiekuru žāvēšanas tradīcijām, Vijciema čiekurkalte ir iecienīts tūristu objekts, kas piesaista vēstures, dabas un tehnoloģiju interesentus.

Vijciema čiekurkaltes apmeklētājiem ir iespēja doties izzinošā ekskursijā gan individuāli, gan grupās. Ekskursijas laikā ir iespēja atklāt čiekurkaltes vēsturi, skatīt čiekuru apstrādes cikla demonstrāciju, kā arī uzzināt, kur, kā un kāpēc čiekuri tiek lasīti.

Ekskursijas un individuālos apmeklējumus iepriekš jāpiesaka, zvanot 26478620.

Cena

• Pieaugušajiem >10 cilvēki –  EUR 3.00
• Pieaugušajiem <10 cilvēki – EUR 2.00
• Bērniem, pensionāriem – EUR 1.50

Ceļu vērts izstaigāt vietā, kur tas šķērso Šlīteres Zilo kalnu krauju. Aptuveni kilometru garš ceļa posms „nolaižas" pa krauju šķērsojošā strauta ieleju, kurai dots dīvains nosaukums – Kušperlankgrāvja grava (pēc citiem avotiem - Zeltiņu grava). Autobraucējiem te jāuzmanās, jo tilta nav – ir brasls. Agrā pavasarī vai ziemā var novērtēt gan gravas, gan arī Zilo kalnu kraujas iespaidīgās reljefa formas. Abpus ceļam paceļas vairākus metrus augsti un klinšu bojātāju rokas skarti smilšakmens atsegumi (lūdzu, saudzējiet tos!). Vienā no tiem izveidojusies neliela niša. Pa labi (austrumos) no ceļa pa Zilo kalnu kraujas terasi paceļas ceļa atzars, kas aizved līdz Mežlīdumiem. Mežlīdumos saimnieks Ansis Roderts veido veselīga dzīvesveida centru.

Viena no augstākajām Latvijas kāpām. Gan pati kāpa, gan arī tās apkārtnē esošās kāpas ir apaugušas ar skujkoku mežu (mežainas jūrmalas kāpas). Atrodas Bernātu dabas parkā.

Agrākais mājas nosaukums bija „Forstei” (tulkojumā nozīmē  mežziņa  māja). Tā celta, izmantojot vecās Bīriņu pils baļķus. Ēkas pirmais īpašnieks bija Bīriņu muižas barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss. Tajā dzīvoja muižas virsmežzinis Pauls Moltrehts, vienlaicīgi tā bija virsmežziņa darba, dzīves vieta un muižas medību māja. Ēka vairākkārt pārbūvēta. Līdzīgu izskatu patreizējam un arī simboliskos brieža ragus tā iegūst 1891. gadā. Neatkarīgās Latvijas laikā mājai tika latviskots nosaukums – „Meža māja”. Vairākkārt mainījušies arī tās īpašnieki. 30. gados tā kļūst par kultūras un mākslas darbinieku atpūtas mītni. Šeit 1937.  gadā vasaru pavadīja komponists  Alfrēds Kalniņš,  strādājot  pie  pirmās  latviešu  operas  “Baņuta” partitūras interpretācijas otrajam iestudējumam. Pēckara periodā No 1945.gad līdz 1956. gadam ēkā atradās Saulkrastu Ciema Padome, Saulkrastu rajona laikā Tautas izglītības nodaļa. Pēc tam uz ēku no Jūrmalas tika pārcelta bērnu sanatorija „Ugunskurs”, kura vēlāk pārdēvēta Saulkrastu vārdā. Šobrīd ēka ir privātīpašums. (Avots: Saulkrastu TIC)

Maršruts ved pa vienu no Rīgas jūras līča daudzveidīgākajiem un skaistākajiem krastmalas posmiem. Tajā redzamas Randu pļavas, kuras augu daudzveidības dēļ dēvē par Latvijas brīvdabas „herbāriju”. Te staigājami krasta posmi, kas klāti ar dažāda lieluma laukakmeņiem. Netrūkst arī skaistas un smilšainas pludmales. Tūjas – Vitrupes posms ir vienīgā vieta, kur Latvijas jūras krastā atsedzas devona perioda smilšakmens klintis. Aiz katra nākamā zemesraga parādās aizvien savādāka ainava! Maršruta pēdējie divdesmit kilometri migrāciju laikā ir putnu vērotāju „paradīze”. Maršruts ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Piltene ir viena no mazākajām un senākajām Latvijas pilsētām. Vēstures avotos Piltene pirmo reizi minēta 1295. gadā, bet pilsētas tiesības tai ir jau no 1557. gada. Laikā no 14. – 16. gs. Piltene bija Kurzemes bīskapijas administratīvais centrs. Vēsturiskās ielas, kas puslokā ietver pilsdrupas, malās saglabājusies 19. gs. pirmās puses koka apbūve. Piltenes bīskapa pili cēla 13. – 14. gs. mijā un izmantoja līdz 16. gadsimtam. Līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai pamati un torņa fragmenti Vecventas krastā.

"Sutru ogu dārzs" atrodas Līvānu novada Sutru pagastā. Saimniecībā tiek audzētas krūmmellenes. Tās audzē tuneļos, tāpēc ir gatavas daudz ātrāk nekā citviet Latvijā. Ogas ir iespējams iegādāties uz vietas un izbraukumos. 3 ha platībā tiek audzētas mellenes.