Bioloģiskā kazkopības saimniecība un siera ražotne, kur top dažāda veida kazas un govs piena sieri. Saimniecībā ir ap 100 slaucamu kazu. Saimnieki – Ruta un Stefans - uzņem apmeklētājus (latviešu, vācu un angļu valodās). Sieru var iegādāties uz vietas, Kalnciema tirdziņā Rīgā u.c. Latvijā.

Kaut arī Cēsis ģeogrāfiski atrodas Gaujas nacionālā parka vidienē, pilsētai nav nacionālā parka statusa. Taču Cēsīs ir daudzi interesanti apskates objekti, kurus ir vērts redzēt un izzināt tuvāk. Noteikti ir jāiepazīst Cēsu vecpilsēta! Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns meklējams Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz Pils parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils (aprakstu sk. tālāk pie Nr. 44.) bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. To iecienījuši vecāki ar bērniem, jo te izveidots rotaļlaukums. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. Dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu.

Labiekārtota dabas taka iepazīstina ar vienu no retajiem Rīgas jūras līča stāvkrastiem - Ēvažu stāvkrastu (līdz 15 m augsts, no skatu platformas paveras viens no skaistākajiem līča skatiem) un piekrastes mežiem. Pa kāpnēm, kas atjaunotas pēc 2005. g. postošā orkāna, var nokāpt līdz neparastajai pludmalei ar šauru smilšu liedagu, kas vētru laikā pazūd jūras viļņos. Takas garums ir 0,3 km (turp un atpakaļ – 0,6 km), iziešanai nepieciešamais laiks - 0,3 h. Kolkas – Jūrmalas ceļa malā iekārtots autostāvlaukums (atrodas pie Slīteres nacionālā parka robežas).

Saimniecības lepnums ir ~ 100 kazu liels ganāmpulks, no kura sniegtajām veltēm ražo pienu, biezpienu un jogurtu. Interesenti var doties ekskursijā, apskatīt dzīvniekus, degustēt un iegādāties bioloģiskā veidā ražotus veselīgus produktus. Tuvējā dīķī var makšķerēt un katrs pats nogrillēt savu lomu.

Kopgalis atrodas Kuršu kāpu ziemeļdaļā iepretim Klaipēdas ostai. Te meklējami vairāki nozīmīgi un populāri Lietuvas un pat Baltijas mēroga tūrisma objekti. Kopgalis kopš seniem laikiem ir bijusi militāri un stratēģiski svarīga vieta, tādēļ 1866. g. prūšu militāristi šeit uzsāka vērienīga cietokšņa būvi, kura uzdevums bija Klaipēdas ostas aizsardzība. 2. pasaules kara laikā cietoksni uzspridzināja, bet 1979. g. uzsāka tā restaurāciju, izveidojot Baltijas valstīs vienīgo Jūras muzeju. Muzeja iespaidīgajā akvārijā ir apskatāmas Baltijas u.c. pasaules jūru un okeānu zivis, bet gar tā malām ir izvietota ekspozīcija. Apmeklētājus īpaši priecē graciozie dažādu sugu pingvīni un roņi to barošanas laikā. Vecajos Kopgaļa cietokšņa pulvera pagrabos ir izvietota Lietuvas kuģniecības tēmai veltīta ekspozīcija, bet uz bastioniem – seno ieroču kolekcija. Turpat atrodas Baltijas valstīs vienīgais Delfinārijs (no 1994. g.), kurš ir pazīstams ar delfīnu priekšnesumiem un reiterapijas kursiem. No Delfinārija gar Kuršu jomas krastu (lieliski Klaipēdas ostas skati!) var doties līdz Kuršu kāpu ziemeļu galam, kur atrodas mols – iecienīta makšķerēšanas vieta. Pretējā krastā ir redzama 1945. g. celtā 44 m augstā (pēc rekonstrukcijas 1953. g.) Klaipēdas bāka. Dienvidos no Jūras muzeja atrodas Kuršu kāpu nacionālā parka administrācija (Smiltynės gatve 11) un nacionālā parka apmeklētāju centrs, kurā apskatāms neliels Dabas muzejs. 100 m dienvidos no tā bijušā zvejniekciema vietā slejas etnogrāfiska zvejnieku sēta ar dzīvojamo un saimniecības ēkām, kā arī četrām oriģinālām zvejnieku laivām – no mazas zvejas laivas līdz pat lielajam kurēnam (burulaiva). Mazliet tālāk uz milzu podestiem ir novietoti trīs oriģinālie kuģi, ar kādiem jūrā zvejoja Padomju laikā. No Jūras muzeja ~ kilometru gara krasta promenāde aizved līdz Smiltīnei, kur kājāmgājēji un riteņbraucēji ar prāmi var pārcelties uz Klaipēdu. Autobraucējiem ir jādodas uz otru prāmi, kas atrodas 2 km dienvidos no Smiltīnes.

Kihnu Island is the largest island in the Gulf of Rīga and the seventh largest island in Estonia. Its total area is 16.9 km², the island is 7 km long and up to 3.3 km wide. The former seal hunter and fishermen’s island, with around 600 inhabitants, is currently eager to maintain its identity in spite of everything. The unique characteristics of the Kihnu cultural space, like the lifestyle of the community, the diverse cultural traditions, the Kihnu language, music, national costumes and nature, are included in the UNESCO cultural heritage list.

A coastal route that goes through four villages – Sääre, Linaküla, Rootsiküla and Lemsi - will help you to discover the cultural and natural values of Kihnu Island. You can visit Kihnu Museum all year round and get insight into the history of the island, including the life of the famous local captain, Kihnu Jõnn. It is also worth seeing Kihnu Church and the cemetery located across from the museum. In the summer, you can enjoy a beautiful view of the island, the surrounding sandbanks and the sea from the lighthouse. The commemorative stone by the former house of Kihnu Jõnn introduces you to the island’s legendary “wild captain”.
 

Divstāvīgā ēka ir redzama no Dundagas – Ģipkas ceļa (ap 3,7 km no Ģipkas ciema). Šis nav tūrisma objekts, bet gan vēsturiska vieta, kurai vērts pievērst uzmanību kaut vai no attāluma. Ēkas pirmajā stāvā no 1860. g. darbojās skola, kurā par skolotāju strādāja rakstnieks Antons Austriņš. 1867. g. tai uzbūvēja otro stāvu, kurā uzsāka jūrskolas izveidi. Jūrskola darbojās līdz 1894. g., kad to pārcēla uz Mazirbi.

Braucot Kolkas virzienā, starp Saunagu un Vaidi ceļa labajā (dienvidu) pusē vēl joprojām ir redzams skrajāks mežs – liecinieks 1992. gada notikumam, kad apmēram 3300 ha Slīteres mežu cieta plašā ugunsgrēkā. Kopš minētā notikuma biologi šajā vietā pēta meža atjaunošanās procesus. Plaši un postoši ugunsgrēki tuvākajā apkārtnē ir bijuši arī 20. gs. sākumā. Pēc zviedru zinātnieku pētījumiem, Šlīteres mežos pēdējo gadsimtu laikā uguns gailis plosījies vismaz 15 reizes. Degums atrodas dabas rezervāta zonā, tādēļ apskatāms tikai no ceļa.