Krimuldas luterāņu baznīcu uzskata par vienu no vecākajiem Latvijas dievnamiem. Tā sākotnēji celta 13. gs. sākumā drīz pēc Kubeseles iekarošanas un vēlāk daudzkārt pārbūvēta. Blakus baznīcai izveidots meditācijas labirints "Lilijas zieds". Kad 1217. g. pie Vīlandes kaujā krita lībiešu virsaitis Kaupo, tā pelnus pēc nostāstiem esot apbedījuši baznīcā. Par Kaupo kapa vietu tautā dēvē nelielu pauguru pie blakus esošās Runtiņupītes (Runtiņš), kuras labajā krastā atrodas ~ 7 m gara mākslīgi raktā Kubeseles jeb Runtiņala. Runtiņupītes kreisajā krastā slejas Kubeseles pilskalns. Pie baznīcas sākas Kubeseles dabas taka. Pa to var aiziet līdz Gaujai, kuras krastā iegūlis Lielais (Runtiņa) akmens. Turpat apskatāmi Gaujas plostnieku uzstādītie enkurkluči. Krimuldas viduslaiku pili (4 km austrumos no Krimuldas baznīcas) cēla 13. gs. otrajā pusē vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ dziļā Vikmestes grava. Pils (saimniekoja Rīgas domkapituls – Rīgas arhibīskapu padome) bija iespaidīga celtne, kuras plašo iekšpagalmu ietvēra 1,5 m biezs aizsargmūris. 1601. g. atkāpjoties, Krimuldas pili uzspridzināja zviedru karavadonis Heinrihs Līvens. Tagad ar mežu apaugušajā pilskalnā apskatāmas nelielas pilsdrupas. Pie tām atrodas Gaisa trosu ceļš un sākas Krimuldas Serpentīna ceļš. Netālu esošā Krimuldas muiža pirmoreiz rakstos ir minēta jau 15. gs. Tagad redzamo muižas pili būvēja 19. gs. neoklasicisma stilā (īpašnieks - firsts Līvens). 20. gs. 20 gados pēc pils atsavināšanas tā nonāca Latvijas Sarkanā Krusta īpašumā, kas izveidoja bērnu sanatoriju. Mūsdienās pilī atrodas rehabilitācijas slimnīca "Krimulda", bet no saimniecības ēkām ir saglabājušies muižas staļļi, kūts, kalpu, pārvaldnieka un t.s. Šveices māja, kā arī parks. Te piedāvā tematiskas ekskursijas. Ja pa Gauju brauksim ar laivu, tad tuvumā varēs aplūkot ap 15 m augstās Velnalas klintis. Tās var labi redzēt arī no pretējā - kreisā Gaujas krasta (izveidota atpūtas vieta). Klinšu vidusdaļā atrodas ap 19 m dziļā un 4,7 m augstā Krimuldas Velnala. Ja no Velnalas klintīm pa Gaujas labā pamatkrasta lejasdaļu dosimies Turaidas virzienā, skatam pavērsies ar smilšakmens atsegumiem bagātā Piķenes krauja. Tās piekājē ir izveidota ~ 1 km garā Piķenes bebra taka. Takas malā atrodas Mazā Velna ala (5 m gara) ar iztekošo Gudrības avotiņu, gan arī tikpat garā Aunapieres ala. Redzamas arī nelielas vecupes.

Vairākas ēkas, kurās var iepazīt Vidzemes lībiešu vēsturi un kultūras mantojumu, izbaudot novadam kādreiz raksturīgos ēdienus un dzērienus – bukstiņbiezputru un škaļiku, kas ir pēc senām receptēm darināts stiprs alkoholisks dzēriens. Tūristu grupas īstā lauku krāsnī var izcept rupjmaizi, bet audēju namiņā – vērot audēju darbošanos un iegādāties no dabīgiem materiāliem (t.sk. meldriem) darinātas praktiskas lietas un suvenīrus.

Latviešu virtuve: Putraimu putra ar gruzdumiem (sacepti gaļas kriksīši ar sīpoliem) un dzērveņu - brūkleņu zapti vai mērci, zāļu tēja ar dzērveņu sīrupu, škaļiks - alkoholisks dzēriens.

Baznīca šajā vietā – blakus Livonijas ordeņa pilij (nav saglabājusies) atradās jau ~ 1380. gadu. Tagad redzamais dievnams (patiesībā – atliekas) tika nopostīts pēc 2. pasaules kara un uzspridzināta 20. gs. 70. gados. Tā drupas ir iekonservētas un virs altārdaļas uzstādīts balts koka krusts. Atrodas Salaspils dienviddaļā starp Rīgas HES dambi un ūdenskrātuvi.

Atrodas Kuršu laukuma malā, E. Veidenbauma ielā 1. Pilsētas vecākā baznīca, par kuru saglabājušās ziņas no 1508. gada. Pirmais dievnams šajā vietā bija celts no koka. Pēc vairākkārtējām pārbūvēm (pēdējā - 1893. g. Liepājas arhitekta Paula Marksa Berči vadībā), tas ieguvis tagadējo neogotiskā stila veidolu ar gandrīz 60 m augstu torni. Baznīcas iekārta ir slavena ar vienu no izcilākajiem Latvijas baroka laika meistardarbiem (kokgriezējs Nikolass Sēfrenss jaunākais) - altāri, kam 2012. g. atzīmēja 350 gadskārtu. Altāri uzskata par vienu no izcilākajiem tā laika Austrumeiropas darbiem. Tā retabls (5,8 x 9,7 m) ir pazīstams ar Kristus ciešanu tematisko ciklu. Dievnamā atrodas trešās lielākās Latvijas ērģeles, kas darinātas pēc komponista un ērģelnieka Alfrēda Kalniņa skices. Baznīcu var apskatīt no iekšpuses un uzkāpt tās tornī.

Otra Latvijas vecākā (1849. – 1850. g.), visaugstāk (82 m v.j.l., t.sk. 32 m augsts tornis) esošā un iekšzemē vistālāk (5 km no jūras) celtā bāka. Tās bākuguni izslēdza 1999. g. un mūsdienās bāka kalpo kā lielisks skatu tornis un izstāžu zāle. Skaidrā laikā no bākas labi redzams Irbes šaurums un Serves rags (Sāmsalā) ar Serves bāku. Pie bākas atrodas Šlīteres dabas taka, ko var iziet tikai nacionālā parka gida pavadībā. Taka atrodas dabas rezervātā, kur 1923. g. dibināja Šlīteres dabas pieminekli. Apmeklētāji varēs iepazīt Šlīteres Zilos kalnus - Baltijas ledus ezera senkrasta stāvo krauju, nogāžu un platlapju mežus, avoksnāju, kaļķainu zāļu purvu, kā arī senas meliorācijas grāvju atliekas un satrupējušos egļu stumbrus, kurus sagāza vējš 1969. gada orkāna laikā. Takas garums 1,2 km.

Dabas izglītības centrs “Slītere” ietver dabas taku, bāku, ēku ar ekspozīciju “Dzīvība kokā”, kā arī pagalmu, kur notiek dabas izglītības nodarbības.

Tāšu meistars Jurijs Ivanovs ar lielu centību un degsmi  pēc seniem paraugiem cenšas atjaunot labākās Zilupes novada tāšu apstrādes tradīcijas. Top novadam raksturīgi autentiski tāšu trauki ķiploku, putraimu, saldumu, sāls uzglabāšanai, paliktnīši kafijas krūzei vai pannai. Īsts meistarstiķis ir darbarīku rokturu izgatavošana. Darbnīcā varēsiet izgatavot tāšu glezniņu, tāšu tauri, uzrakstīt īpašu vēstuli kādam ļoti mīļam cilvēkam.

Meklējama starp Bānūžu un Ilzes ezeriem. Vienreizējs koka celtniecības paraugs, kas tapis iepriekšējā dievnama vietā - 1780. g. Baznīca celta guļbūves tehnikā un līdz pat 20. gs. sākumam ēkai bijis salmu jumts, ko pēcāk nomainīja ar koka šķindeļiem. Torni piebūvēja 1911. g. 1994. g. atjaunoja baznīcas torni. Unikāli ir baznīcas logi, kas saglabājušies no 18. gs. Altāris, kancele un ērģeļu prospekts izgatavots 1893. g. Pie baznīcas uzņemtas mākslas filmas “Aija” ainas. Apskatāma arī no iekšpuses.